Pretrunas starp SAB un DP pielaižu piešķiršanas praksē

Noteikti izlasiet rakstu visā pilnībā: Latvijā pārstāvnieciskā demokrātija – partijas ir kļuvušas par oligarhu instrumentu valsts nozagšanai.

Pilns teksts: http://veletajiem.wordpress.com/2014/08/10/latvija-parstavnieciska-demokratija-partijas-ir-kluvusas-par-oligarhu-instrumentu-valsts-nozagsanai/

Augusts 10, 2014


Saskaņā ar Satversmi Latvija ir demokrātiska republika ar divām demokrātijas pārvaldes formām. Vienā pārvaldes formā par varas subjektu valstī ir tautas ievēlētie pārstāvji – deputāti, un tā ir pārstāvnieciskā demokrātija. Otrā pārvaldes formā varas subjekts ir bez starpniekiem – lemj tautas nobalsošana, un tā ir tiešā demokrātija. Pamatojoties uz Satversmes 2.panta, 77.panta, 78.panta un 79.panta atzinumiem, tautas nobalsošanas lēmumiem ir virsroka pār pārstāvnieciskās demokrātijas lēmumiem. Satversmes 77.pantā ir uzskaitīti lēmumi, kuri stājas spēkā tikai ar tautas nobalsošanu. Lēmumus, kurus tautas nobalsošanā neizskata, ir Satversmes 73.pantā.

Dzīvē pēcokupācijas periodā gan daudz kas ir citādāk, nekā paredzēts Latvijas Satversmē.

Civilizācija attīstās. Atbilstoši Latvijas Satversmei vajadzētu būt, ka 21.gadsimta elektroniskiem plašsaziņas līdzekļiem ir spēja nodrošināt sabiedrību ar informācijas pietiekamību par notiekošo politikā – arī deputātu ievēlēšanā un Tautas nobalsošanās. Katrs vēlētājs-balsotājs, pieslēdzoties ar savu mobilo tālruni internetam, spēj uzzināt sev vajadzīgo informāciju situācijas novērtēšanai valstī, spēj ar domubiedriem apspriesties – kā vienam ar otru un vienlaicīgi neierobežotā skaitā. Vēlētāju-balsotāju savstarpējā sadarbība ir bez apgrūtinājuma, pat neatstājot savu dzīves, darba vai atpūtas vietu. Katrs vēlētājs-balsotājs ar sava mobilā tālruņa pieslēgšanos internetā iesaistās Saeimas, ministru kabineta un to komisiju, komiteju, padomju sēdēs un, saskaņā ar attiecīgā reglamentā noteikto kārtību, arī spēj izpaust savu viedokli. Sabiedrības – tās vēlētāju pietiekama informēšana ir šodienas iespējamība.

Šādu informāciju saņemšanai mēs neesam ne tuvumā. Satversmes 2.pants iesaldēts – „de jure”. Par varas subjektu valstī aizvien paliek civilizācijas gadsimtu lāsts , tā sauktā – finanšu oligarhija. Valsts ir nozagta. Finansu oligarhija valsts nozagšanu realizēja caur partijām. Līdz ar to šajos apstākļos partijas piederība ir nodevība. Partija ir diktatorisks varas instruments, kas dod iespēju kāda viena viedokļa paudējiem vai personām, kuras apvieno kādas kopīgas intereses, pārvaldīt visu tautu, jo tauta ir interešu, raksturu, teritoriju un uzskatu dažādību kopums. Partija ir diktatorisks varas instruments, kas dod iespēju kāda viena viedokļa paudējiem vai personām, kuras apvieno kādas kopīgas intereses, pārvaldīt visu tautu. Attiecībā pret tautu partija ir mazākums. Partijas nodibināšanas mērķis ir radīt varas instrumentu tautas pārvaldīšanai, citiem vārdiem sakot, ārpus partijas esošo pārvaldīšanai ar partijas palīdzību, jo partija balstās uz despotiski autoritāra tautas pakļaušanas principa. Pastāv uzskats, ka partijas nākšana pie varas ir tās mērķu – bet tie parasti tiek deklarēti kā saskanīgi ar visas tautas mērķiem – īstenošanas ceļš. Šī teorija, kas aicina attaisnot partijas diktatūru, ir jebkuras diktatūras attaisnošanas pamatā. Partiju skaits nemaina lietas būtību: jo vairāk partiju, jo asākas cīņas risinās starp tām. Šīs cīņas, kas iznīcina tautas iekarojumus un sagrauj jebkuru uz visas sabiedrības labklājības celšanu vērstu programmu, izmanto konkurējošās partijas, lai attaisnotu savus mēģinājumus saļodzīt valdošās partijas pamatus un ieņemt tās vietu. Partijas reti kad ķeras pie ieročiem. Parasti tiek laista lietā savstarpēja nosodīšana un nomelnošana. Šādas cīņas neizbēgami skar sabiedrības augstākās un dzīves svarīgākās intereses. Turklāt daļa šo interešu, ja ne visas, tiek ziedotas ķīviņam starp partijām, jo sitiens pa šim interesēm dod iespēju opozicionārajām partijām pārliecinošāk argumentēt savas pretenzijas pret valdošo partiju vai partiju koalīciju. Tā kā pēc sava rakstura jebkura opozicionārā partija arī ir varas instruments, tad tai, lai tā nāktu pie varas, ir jāgāž valdošais varas instruments. Lai pierādītu pēdējā nekompetenci, opozicionārā partija cenšas nolīdzināt līdz ar zemi tā sasniegumus un noliegt tā darbības programmu pat tādā gadījumā, ja tā kalpo tautas interesēm. Līdz ar to sabiedrības intereses un sabiedrības attīstības programmas tiek ziedotas partiju savstarpējai cīņai par varu. Tādēļ, neskatoties uz sabiedriskās aktivitātes atmosfēru, kas rodas uz partiju cīņas fona daudzpartiju sistēmā, šī cīņa, no vienas puses, grauj sabiedrības politisko, sociālo un ekonomisko dzīvi, no otras, – noved pie jauna varas instrumenta uzvaras, kas principā neatšķiras no iepriekšējā, citiem vārdiem sakot, pie vienas partijas krišanas un otras uzvaras, kamēr tauta, tātad demokrātija, atkal paliek zaudētājos. Bez tam, partijas ir pērkamas un var tikt uzpirktas kā no iekšienes, tā no ārienes.
Pēc savas būtības partijas rodas kā tautas interešu aizstāves. Tālākās darbības gaitā partijas vadība sāk rūpēties par partijas biedru interesēm, bet pēc tam partijas līderis kļūst par partijas vadības interešu aizstāvi. Acīm redzami, ka spēlīte partijās ir demokrātijas tērpā maskēts farss, kas būvēts uz egoisma, despotisma, triku un politikānisma pamatiem. Tas viss liecina par to, ka partiju sistēma ir atklāta, neslēpta diktatūras forma. Taču, kamēr pasaule nav nogājusi šo etapu, taisnīguma labad sauksim to par mūsu laikmeta diktatūru.
Uzvarējušās partijas radītais parlaments ir konkrētās partijas parlaments, bet šī parlamenta izpildvara – tās vara pār tautu. Valdošā partija, kura – kā tiek sludināts – pārstāv visas tautas intereses, patiesībā ir otras tautas daļas niknākais ienaidnieks, vienas vai vairāku opozicionāro partiju un to piekritēju ienaidnieks. Opozīcija nav tautas kontroles, kas pārbauda valdošās partijas darbību, tā tikai gaida izdevīgu brīdi, lai ieņemtu valdošās partijas vietu pie varas pīrāga: Saskaņā ar pastāvošās demokrātijas principiem likumīgs kontroles orgāns ir parlaments, kura vairākumā ir valdošās partijas biedri. Tātad kontrole atrodas pašas valdošās partijas rokās, bet vara – tās pašas partijas rokās, kas to kontrolē. No sacītā redzams, cik melīgas, viltotas un mazspējīgas ir mūsdienu pasaulē pastāvošās politiskās teorijas, uz kurām balstās demokrātija tās šodienas izskatā.
“Partija pārstāv tautas daļu, bet tautas suverenitāte ir nedalāma.”
“Partija valda tautas vārdā, bet patiesībā nekāda pārstāvniecība tautas vārdā nav iespējama”.
Partija ir mūsdienu cilts, tā ir klans. Sabiedrība, kuru pārvalda viena partija, ne ar ko neatšķiras no sabiedrības, kuru pārvalda viena cilts vai viens klans, tā kā partija, kā jau minēts, pārstāv vienas tautas daļas, viena sabiedrības slāņa intereses, vienu teritoriju vai vienu ideoloģiju, tāpat kā cilts vai klans un salīdzinājumā ar visu tautu ir mazākums. Uz šo interešu vai ideoloģijas bāzes veidojas vienots pasaules uzskats. Starpība starp partiju un cilti ir vienīgi pēdējās asinsradniecībā, kas, starp citu, partijas organizēšanas sākumstadijā var būt pilnīgi iespējama. Partiju cīņa par varu ne ar ko neatšķiras no cilšu vai klanu cīņas. Un, ja vienas cilts vai viena klana politiskā vara šobrīd tiek noraidīta un nosodīta, tad tikpat nepieļaujams ir arī vienas partijas režīms, jo abos gadījumos notikumi attīstās vienā virzienā un noved pie viena un tā paša rezultāta. Cilšu un klanu cīņas atstāj uz sabiedrību tikpat negatīvu un postošu ietekmi kā partiju cīņas.

Ko šādos apstākļos jāņem vērā Latvijas vēlētājiem? Satversmes 2.pants paredz, ka augstākā vara valstī ir tiešai demokrātijai. Panta atzinumā par varu valstī ir arī šādas varas nodrošinājums – vēlētāju pietiekama informēšana lēmumu pieņemšanai balsojumos. Atbildība par esošo un turpmāk iespējamo Satversmes 2.panta iesaldēšanu „de jure” ir valsts likumdošanas varai, izpildu varai un Satversmes tiesai. Sākumā Satversmes tiesai, un tam ir motivācijas. Ja Satversmes tiesa nesauc pie atbildības valdību par sabiedrības neinformēšanu, bet pat pieļauj valdībai falsificēt vēlētāju gribu un apzagt vislielāko vēlētāju daļu, tad tā pati nodarbojas ar kaitniecību. Tāda Satversmes tiesa tautas nobalsošanā ir atlaižama, aizliedzot Satversmes tiesas tiesnešiem turpmāk ieņemt amatus valstī.

Atbildēt

»

baibai brokai varen garso iesalnieka kaskrusta piparkukas !

Atbildēt

Kādas pretrunas? Ir taču starpība vai apkopējai uzticēt kabineta atslēgas vai atslēgas no seifa.

Atbildēt

»

Tā nu viš i !

Atbildēt

»

maizitis biezak mil apmeklet asv vestniecibu ,bet reiniks netiras velas pienemsanas punktu velas mazgatava !

Atbildēt

pretrunas starp gestapo un abveru !

Atbildēt

Tak sen jau ir skaidrs ka tā pielaišanas sistēma ir izveidota kā partiju ietekmes sadaļas instruments.

Atbildēt

Par ko cepamies?4.maija taču notika komunistiskais apvērsums,kurš sakarā ar īpašuma veida maiņu arī tika nosaukts citā vārdā.Nomainītas tika izkārnes.Un nekādu citu apvērsumu pazīmes nav pat manītas.Tā ka dzīvojam vilkaču pārvaldītā valsti un latviešiem tīri labi patīk dzīvot zem suņpurņu pātagas.Domāju ka vēlēšanas nekādas pārmaiņas nenesīs.Latvieši pacietīgi saņem savu augstāko sferu sodu par savu verdzisko pacietību.

Atbildēt

Pretruna starp faktiski Latvijā reālo valsts drošības dienestu-Drošības policiju un pārējiem,tā sauktiem specdienestiem, ir jau no pirmsākumiem. Šos "specdienestus" citādi kā par vanckariem nenosauksi.Un tas ir absurds,ka viens no tiem ar vienīgo "pienākumu"-pielaides nepiešķiršanu.Atņemot(tam arī tā jānotiek) šo mākslīgo vaigu piepūšanu,no tā orgāna nekas pāri nepaliktu.
Bez tam mūsu valstī patiesais noslēpums ir operatīvā darbība. Citi noslēpumi mums nav un citus noslēpumus nesaturēšanas dēļ mums nemaz neuztic.

Atbildēt

»

kāda jēga vai pat nozīme tam, "ko Rīgā par šo mēļo" klačubābas?

Atbildēt

Klau, bet kāpēc Brokai nepiešķir pielaidi noslēpumiem? Ko Rīgā par šo mēļo?

Atbildēt

Un kurš pārbauda šos puscūčus? Zinot viņu bio un tieksmi izkalpoties kremļa vai citai varai par centu vai kapeiku, nav pārsteigums, ka mums visa valsts pārvalde mudž no komunistu un čekistu atstātā mēslojuma, andram bērziņam pielaide taču ir.. ulmanim arī bija, godmanim, āboltiņai, šleseram.. ? Ja jau pielaide bija šlesaram, tad to pielaidi var dot arī putinam un žirinovskim ar zjuganovu.

Atbildēt

Ārprāta situācija- Maizītis un Reiniks. Abi Maskavai uzticīgie Latvijas valsts grāvēji. Bandīti, kuri nošaujami bez tiesas sprieduma.Maizītis, Latvijas mafiozo struktūru radītājs un aizstāvis. Reiniks, latviešu patriotu un biznesmeņu likvidators. Abi šie komunistiskie kropļi, šo nodevīgo darbību rezultātā, kļuvuši pasakaini bagāti. Lai nolādēti šie kroplie izdzimumi kopa ar savām ģimenēm un tuviniekiem, kuri parazitē uz tautas miesas. Latviet, nolādi viņus, tiklīdz tu ieraugi šos viepliskos purnus.

Atbildēt

SAB ir viens kārtīgs parazītu kantoris, kas nodarbojas ar tukšu muldēšanu un nekā nedarīšanu.
Maizītis SAB ir tā nobarojies, ka drīz šlipse ap kaklu apkārt neies - vienīgā piepūle un stress ir atbildēt uz pietiek.com jautājumiem.
SAB vajag likvidēt un tā funkcijas atdot citām drošības iestādēm.

Atbildēt

Vai kāds vēl Latvijā ir tik naivs, ka tic, pielaidi izsniedz SAB un DP? Tiem es varētu atgādināt,ka mums jau labu laiku ir citi saimnieki, kuri nesēž Latvijā un kuriem ir noteicošais vārds!

Atbildēt