Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Politkorektuma izcelsme

Nikomeda ziņu aģentūra
11.12.2018.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Mūsdienās jau pietiekami labi pazīstamo terminu “kultūrmarksisms” tā modernajā koncepcijā vēl pirms 20 gadiem varēja dzirdēt reti, un uzskata, ka to sāka ieviest pazīstamais amerikāņu cīnītājs par konservatīvo kultūru Bils Linds. Kopš tā laika ir sarakstīti neskaitāmi daudzi liberālleftismam pretstāvoši raksti, bet šis Bila Linda darbs attiecas uz kultūrmarksisma kritikas pirmsākumiem. Klasika, tā teikt.

Pārstāstījums latviešu valodā no šiem avotiem:

https://www.academia.org/the-origins-of-political-correctness/

https://www.youtube.com/watch?v=Mrx6xU_bwxM

No kurienes nāk visas šīs lietas, par kurām jūs dzirdat – feminisms un  upura loma sievietēm, geju tiesību kustība, safabricētā statistika, pārrakstītā vēsture, meli, nepamatotas prasības un viss pārējais, – no kurienes tas nāk? Pirmo reizi vēsturē amerikāņiem ir jābīstas no tā, ko viņi saka, no tā, ko viņi raksta, un no tā, ko viņi domā. Viņiem ir jābīstas pateikt kādu nepareizu vārdu, kas var tikt iztulkots kā aizvainojošs vai neiejūtīgs, vai rasistisks, vai seksistisks, vai homofobisks.

Mēs zinām valstis, jo īpaši šajā gadsimtā, kur kaut kas tāds jau ir noticis. Un mēs uz tiem cilvēkiem vienmēr esam skatījušies ar līdzjūtību un žēlumu, bet patiesībā jāsaka, arī ar tādu kā uzjautrinājumu, jo tas mums ir licies dīvaini, ka cilvēki pieļautu situācijai attīstīties tā, ka viņiem būtu jābaidās par saviem vārdiem. Bet tagad līdzīga situācija ir mūsu pašu valstī. Mums tā pastāv galvenokārt koledžu kampusos, bet tā izplatās arī visā sabiedrībā. Kas tas ir?

Mēs to saucam par “politkorektumu”. Tā ir mūsu gadsimta lielā slimība. Slimība, kuras dēļ desmitiem miljonu cilvēku ir miruši Eiropā, Krievijā, Ķīnā, visā pasaulē. Tā ir ideoloģiska slimība. Politkorektums - tas nav nekas smieklīgs. Politkorektums ir nāvējošs. Tas ir nopietni.

Ja skatāmies uz to analītiski un vēsturiski, tad ātri vien noskaidrojas, kas tieši tas ir. Politkorektums ir kultūrmarksisms. Tas ir marksisms, kas no ekonomiskās izteiksmes pārtulkots kultūras izteiksmē. Tie ir centieni, kas iet atpakaļ nevis uz sešdesmitajiem gadiem, hipijiem un miera kustību, bet atpakaļ uz 1.Pasaules karu. Ja salīdzinām politkorektuma pamatnostādnes ar klasisko marksismu, paralēles ir acīmredzamas.

Pirmkārt, šīs abas ir totalitāras ideoloģijas. Politkorektuma totalitārais raksturs nekur tik skaidri neparādās kā koledžu kampusos, no kuriem daudzi ir kļuvuši kā mazas Ziemeļkorejas, kur students vai fakultātes loceklis, kurš pārkāpj kādu no līnijām, ko izveidojušas feministes vai homoseksuālo tiesību aktīvisti, vai vietējā melnādainā vai spāniski runājošā grupa, vai kāda cita no “upuru” grupām, ātri vien nonāk juridiska rakstura nepatikšanās. Koledžas lokālajā tiesību sistēmā viņš saskaras ar formālām apsūdzībām un tiek sodīts. Tas ir neliels ieskats nākotnē, ko politkorektums paredz visai nācijai kopumā.

Totalitāru ideoloģiju būtība ir paņemt kaut kādu filozofiju un apgalvot, ka uz šīs filozofijas pamata noteiktām lietām ir jābūt patiesām – piemēram, ka visa mūsu kultūras vēsture ir sieviešu apspiešanas vēsture. Tā kā realitāte ir pretrunā ar to, realitāte ir jāaizliedz. Ir jāaizliedz atzīt mūsu vēstures realitāti. Cilvēki ir spiesti dzīvot melos, un, tā kā cilvēki, protams, nevēlas dzīvot melos, viņi dabiski izmanto savas ausis un acis, lai uztvertu īstenību un secinātu: "Tā nav taisnība. Es redzu, ka tā nav taisnība - valsts vara nedrīkst pieprasīt dzīvot melos."

Otrkārt. Ekonomiskais marksisms sludina, ka visu vēsturi nosaka ražošanas līdzekļu īpašumtiesības. Kultūrmarksisms jeb politkorektums sludina, ka visu vēsturi nosaka vara, kad kādām grupām, kas definētas pēc rases, dzimuma utt., ir vara pār citām grupām. Nekam citam nav nozīmes. Viss viņu sarakstītais būtībā ir par to. Viss, kas noticis pagātnē, ir apskatāms un skaidrojams tikai šādā veidā.

Treškārt. Tieši tāpat kā klasiskajā ekonomiskajā marksismā noteiktas grupas, t.i., strādnieki un zemnieki ir a priori tie labie, un citas grupas, t.i., buržuāzija un kapitāla īpašnieki ir tie ļaunie. Kultūrmarksismā noteiktas grupas ir labas – feministiskas sievietes, (tikai feministiskas sievietes, nefeministiskas sievietes tiek uzskatītas par neeksistējošām), melnādainie, spāniski runājošie, homoseksuāļi. Šīs grupas ir apņēmušās būt “upuri” un tādējādi automātiski kļūst labas neatkarīgi no tā, ko kāds no viņiem dara. Tāpat baltie vīrieši automātiski tiek definēti kā ļaunums, tādējādi kļūstot par buržuāzijas ekvivalentu ekonomiskajā marksismā.

Ceturtkārt. Gan ekonomiskais, gan kultūrmarksisms balstās uz ekspropriāciju. Kad klasiskie marksisti - komunisti pārņēma tādu valsti kā Krievija, viņi ekspropriēja buržuāziju, viņi atņēma īpašumus. Tāpat arī tad, kad kultūrmarksisti pārņem universitātes pilsētiņu, viņi ekspropriē tādas lietas kā uzņemšanas kvotas. Ja baltajam studentam ar augstāku kvalifikāciju ir liegts iestāties koledžā par labu melnādainam vai spāniski runājošam, kurš nav tik labi kvalificēts, baltais students ir ekspropriētais. Un šāda rīcība mūsu sabiedrībā kļūst par ekspropriācijas sistēmu. Balto uzņēmumi neiegūst kontraktu, jo kontrakts tiek rezervēts tam uzņēmumam, kas pieder, teiksim, melnādainajam vai sievietei. Tātad ekspropriācija ir principiāls ierocis abām marksisma formām.

Un, visbeidzot, abiem ir tāda analīzes metode, kas automātiski sniedz vēlamās atbildes. Klasiskajam marksismam tā ir marksistiskā ekonomika. Kultūrmarksismam tā ir destrukcija. Destrukcija būtībā var paņemt jebkuru tekstu, izņemt no tā nozīmi un tur ievietot jebkādu vēlamo nozīmi. Tā mēs, piemēram, konstatējam, ka viss Šekspīrs ir par sieviešu apspiešanu vai Bībele ir par rasi un dzimumu. Visi šie teksti vienkārši kļūst par pierādījumiem, ka “visa vēsture ir par to, kurām grupām ir vara pār kādām citām grupām”. Tātad paralēles ir ļoti redzamas starp klasisko marksismu, ko mēs pazīstam vecajā Padomju Savienībā, un kultūrmarksismu, ko mēs šodien redzam kā politkorektumu.

Taču paralēles nav nejaušības. Paralēles nenāca no nekā. Lietas būtība ir tāda, ka politkorektumam ir sava vēsture, vēsture, kas ir daudz garāka, nekā ļaudis (kas ir ārpus nelielas akadēmiķu grupas, kas to ir pētījušas) zina. Un vēsture, kā jau es teicu, atgriežas pie 1.Pasaules kara, tāpat kā daudzas patoloģijas, kas šodien degradē mūsu sabiedrību un mūsu kultūru.

Marksisma teorija vēstīja, ka laikā, kad sāktos vispārējais Eiropas karš (kā tas arī notika 1914. gadā), strādnieku šķira visā Eiropā saceltos un gāztu savas valdības – buržuāziskās valdības – jo visās valstīs strādniekiem savā starpā bija vairāk kopējā, nekā ar buržuāziju un valdošo šķiru savā valstī. Nu, pienāca 1914. gads, bet tas nenotika. Visā Eiropā strādnieki turējās pie savas valsts karoga un devās karā, lai cīnītos cits ar citu. Vācijas ķeizars sarokojās ar Vācijas marksistu Sociāldemokrātiskās partijas vadītājiem un teica, ka tagad nav nevienas partijas, ir tikai vācieši. Un tas notika ikvienā Eiropas valstī. Tātad kaut kas nebija kārtībā.

Marksisti 1917. gadā beidzot veica marksistisko apvērsumu Krievijā, un šķita, ka teorija strādā, bet tā atkal apstājās. Revolūcija neizplatījās, un, kad tika veikti mēģinājumi to izplatīt tūlīt pēc kara ar Spartaka sacelšanos Berlīnē, ar Belas Kuna valdību Ungārijā, ar Minhenes padomēm, strādnieki marksistus neatbalstīja.

Tā nu viņiem bija problēma. Un divi marksisma teorētiķi sāka pie tā strādāt: Antonio Gramši (Gramsci) Itālijā un Georgs Lukacs Ungārijā. Gramši  pauda, ka strādnieki nekad nesaredzēs savas patiesās šķiras intereses, kā to nosaka marksisms, kamēr nebūs atbrīvoti no Rietumu kultūras un jo īpaši no kristīgās reliģijas, ka viņi ir akli pret kultūru un reliģiju un viņu patiesajām šķiras interesēm. Lukacs, kurš tika uzskatīts par izcilāko marksisma teorētiķi kopš paša Marksa, 1919. gadā teica: “Kas mūs glābs no Rietumu civilizācijas?” Viņš arī vēstīja, ka liels šķērslis marksistu paradīzes izveidei ir kultūra - Rietumu civilizācija pati par sevi.

Lukacs varēja īstenot savas idejas praksē, jo, kad 1919. gadā Ungārijā tika izveidota vietējo boļševiku Belas Kuna valdība, viņam uzticēja kultūras jomu, un pirmais, ko viņš izdarīja, bija seksuālās izglītības ieviešana ungāru skolās. Tas rezultējās ar to, ka strādnieki neatbalstīja Belas Kuna valdību.

Vācijā 1923. gadā tiek izveidota ideju laboratorija, kas uzņemas transformēt marksismu no ekonomiskās sfēras kultūras sfērā. Tas arī rada politkorektumu, kādu mēs to zinām šodien

Tas notiek tāpēc, ka kāda vācu miljonāra ļoti bagātais dēls Fēlikss Veils ir kļuvis par marksistu un viņam ir daudz naudas, ko tērēt. Viņu satrauc šķelšanās starp marksistiem, tāpēc viņš sponsorē to, ko nosauc par Pirmo marksistu darba nedēļu, kur viņš saved kopā marksistu intelektuāļus (arī Lukacs ir starp tiem), lai strādātu pie jautājumiem par marksisma atšķirībām.

Un viņš saka: “Tas, kas mums vajadzīgs, ir smadzeņu centrs (think-tank). Vašingtona ir pilna ar šādām ideju laboratorijām, un mēs tās uzskatām par ļoti modernām."

Viņš nodibina ar Frankfurtes universitāti saistītu institūtu, kas tiek izveidots 1923. gadā un sākotnēji dēvēts par Marksisma institūtu. Bet tiek nolemts, ka nevajag tik atklāti saukt sevi par marksistiem. Nevajag, lai cilvēki redzētu, ka tā ir marksisma forma. Tāpēc nolemj nosaukt to par Sociālo pētījumu institūtu - Institute for Social Research.

Pirmais institūta direktors, austriešu ekonomists Karls Grinbergs (Karl Grünberg) noslēdza savu atklāšanas runu, skaidri paziņojot par savu personīgo uzticību marksismam kā zinātniskai metodoloģijai. Viņš teica, ka valdošais princips institūtā vienmēr būs marksisms.

Sākotnēji institūts ir visai tradicionāls, bet 1930. gadā direktors kļūst Makss Horkheimers, un Horkheimera uzskati ir ļoti atšķirīgi. Viņš ir marksisma disidents. Un to marksistu-disidentu, kas veido Frankfurtes skolu, domāšanā joprojām ir ļoti daudz marksisma, bet viņi efektīvi bēg prom no partijas. Un Maskava skatās, ko viņi dara, un saka: “Hei, šis nav mūsu, un mēs negrasāmies to svētīt.”

Horkheimera sākotnējā ķecerība ir tāda, ka viņu ļoti interesē Freids, un galvenais - marksisma konvertēšana no ekonomiskiem uz kultūras jēdzieniem, būtībā ir tas, ka viņš to apvieno ar freidismu. Ja var teikt, ka pirmajos tā pastāvēšanas gados institūts galvenokārt nodarbojas ar buržuāziskās sabiedrības sociālekonomiskās apakšstruktūras analīzi, tad 1930. gadā tā galvenās intereses ieiet kultūras pamatstruktūrās.

Lietas, par kurām mēs šolaik dzirdam, – radikālais feminisms, gendera un sieviešu studijas, geju studijas, melno studijas – tās visas pieder pie Kritiskās teorijas. Būtībā Frankfurtes skola trīsdesmitajos gados lūkojoties uz Marksu un Freidu, radīja to, ko sauc par Kritisko teoriju. Šī teorija aicina kritizēt Rietumu kultūru un kapitālistisko kārtību, nenosakot nekādu alternatīvu.Tiek apgalvots, ka to nevar izdarīt, ka mēs nevaram iedomāties, kā izskatītos brīva sabiedrība (viņu definīcijā par brīvu sabiedrību). Kamēr mēs dzīvojam represijās – kapitālistiskās ekonomiskās kārtības apspiestībā, kas rada (pēc viņu teorijas) stāvokli, kuru Freids apraksta kā indivīdu apspiešanas rezultātu  –  mēs to pat nevaram iedomāties. Kritiska teorija ir vienīgi kritika. Tā aicina uz pašu visiznīcinošāko kritiku visos iespējamos veidos, lai postītu pastāvošo kārtību. Un šolaik vērojamās parādības ir kritiskās teorijas atvasinājums. Tas viss nāk no trīsdesmitajiem, nevis sešdesmitajiem gadiem.

Citi galvenie dalībnieki, kas ap to laiku piebiedrojas, ir Teodors Adorno, Ēriks Fromms un Herberts Markūze. Fromms un Markūze iepazīstina ar politikorektuma galveno elementu, un tas ir seksuālais elements. Un jo īpaši Markūze, kurš pats savos rakstos aicina uz “polimorfu perversitātes” sabiedrību, tā ir viņa definīcija par tās pasaules nākotni, kuru viņi vēlas radīt. Jo īpaši trīsdesmitajos gados Markūze raksta dažas ļoti ekstrēmas lietas par nepieciešamību pēc seksuālās atbrīvošanās, taču tas notiek arī visā institūtā. Arī lielākā daļu tematu, ko mēs redzam politkorektumā, sakņojas 30. gadu sākumā. Pēc Fromma domām, vīrišķība un sievišķība nav “būtisku” seksuālo atšķirību atspulgs, kā uzskatīja romantiķi. Tās ir atvasinātas no dzīves funkciju atšķirībām, kuras ir daļēji sociāli nosacītas.” Sekss ir konstrukts, un seksuālās atšķirības ir konstrukts.

Vēl viens piemērs, ko mēs tagad redzam, ir uzsvars uz environmentalismu. “Materiālisms ir novedis pie manipulatīvi dominējošas attieksmes pret dabu," tā 1933. gadā Horkhemers rakstīja savā “Materialismus und Moral”. Tēma par cilvēka dominēšanu pār dabu - šim vadmotīvam bija jākļūst par Frankfurtes skolas galveno uzdevumu turpmākajos gados. Horkheimera naidīgums pret darba fetišizāciju (lūk, viņi ir acīmredzami attālinājušies no marksisma ortodoksijām), pauda vēl vienu viņa materiālisma dimensiju — pieprasījumu pēc jutekliskas laimes.

Vienā no savām visasākajām esejām — "Egoisms un emancipācijas kustība", kas uzrakstīta 1936. gadā, Horkheimers apsprieda "buržuāziskajai kultūrai piemītošo naidīgumu pret personisko apmierināšanu”. Un viņš īpaši atsaucās uz marķīza de Sada “protestu... pret askētismu augstākas morāles vārdā”.

Kā tas viss ieplūst mūsu universitātēs un mūsu dzīvē šodien? 1933. gadā Vācijā pie varas nāca nacisti, un nav nekāds brīnums, ka viņi slēdza Sociālo pētījumu institūtu. Tās locekļi aizbēga uz Ņujorku, un 1933. gadā ar Kolumbijas universitātes palīdzību tur tika atjaunots institūts. Lai gan daudzi no institūta locekļiem turpināja rakstīt vācu valodā, uzmanību pārorientēja no iznīcinošas kritikas par katru vācu sabiedrības aspektu uz Kritisko teoriju, kas vērsta pret amerikāņu sabiedrību. Kad sākas karš, notiek vēl viena ļoti svarīga pārmaiņa. Daži no viņiem dodas strādāt pie valdības, arī Markūze, kurš kļuva par svarīgu personu OSS (CIP priekštecis), un daži, ieskaitot Horkheimu un Adorno, pārceļas uz Holivudu.

Šī politkorektuma izcelsme mums šodien, iespējams, nenozīmētu pārāk daudz, izņemot divus turpmākos notikumus. Pirmā bija studentu sacelšanās sešdesmito gadu vidū, ko lielā mērā izraisīja pretošanās iesaukumiem armijā un Vjetnamas karam. Taču studentu dumpiniekiem bija vajadzīga kāda teorija. Viņi nevarēja vienkārši teikt: “mēs tā gribam,” viņiem bija vajadzīgs kāds teorētisks skaidrojums. Ļoti nedaudzi no viņiem interesējās par klasisko, ekonomisko marksismu, kas nav viegls, un vairums 60. gadu radikāļu nebija uz to spējīgi. Par laimi viņiem un diemžēl par nelaimi mūsu valstij, kad Frankfurtes skola pēc kara pārcēlās atpakaļ uz Frankfurti, Markūze palika Amerikā. Un, tā kā Adorno kungs Vācijā ir sašutis par studentu sacelšanos, kad tā tur notiek — kad studentu dumpinieki ienāk Adorno klasē, viņš piezvana policijai un liek viņus arestēt — Markūze, kas palika šeit, kā lielisku iespēju redzēja 60. gadu studentu sacelšanos. Viņš saskatīja iespēju uz Frankfurtes skolas darbu pamatiem izveidot “Jauno kreiso” teoriju ASV.

Viena no Markūzes grāmatām praktiski kļuva par 60. gadu studentu dumpinieku Bībeli. Grāmatas nosaukums “Eross un civilizācija”. Markūze apgalvo, ka kapitālisma iekārtā represijas ir šīs iekārtas būtība, un tās cilvēkam rada psiholoģiskas problēmas, neirozes un citas Freida atklātās nepatīkamās lietas, jo viņa seksuālie instinkti ir apspiesti.

Mēs varam paredzēt nākotni, ja vien mēs varam iznīcināt šo esošo depresīvo kārtību, ja mēs atbrīvojam erosu, mēs atbrīvojam libido, kad mums ir pasaule ar “polimorfu perversiju”, kurā var “darīt savu lietu”. Un, starp citu, tajā pasaulē vairs nebūs jāstrādā, tikai jāspēlējas. Kāds brīnišķīgs vēstījums 60. gadu radikāļiem! Viņi ir studenti, viņi ir baby-boomers, viņiem nekad nav bijis par ko uztraukties. Un te ir kāds, kas raksta tādā veidā, ka tam ir viegli sekot. Viņš neprasa, lai viņi izlasītu daudz smagu grāmatu, bet saka visu, ko tie vēlas dzirdēt, kas būtībā ir “Izdari savu”, “Ja jūties labi, dari to” un “Tev nekad nav jāiet uz darbu”. “Starp citu, Markūze ir arī tas, kas radīja frāzi “Mīli, nevis karo” (Make love not war). Atgriežoties pie situācijas, ar kuru cilvēki saskaras universitātes pilsētiņās, Markūze definē “atbrīvošanas toleranci” kā neiecietību pret jebko, kas nāk no labējiem, un toleranci pret jebko, kas nāk no kreisajiem.

Nobeigumā es vēlos teikt, ka Amerika šodien ir vislielāko pārmaiņu mutuļos savā vēsturē. Mēs kļūstam par ideoloģisku valsti, valsti ar oficiālu valsts ideoloģiju, ko īsteno valsts vara. Mums tagad ir cilvēki, kas izcieš cietumsodus, jo ir apsūdzēti “naida noziegumos” par politiskām domām. Un Kongress turpina paplašināt šo kategoriju. Affirmative action ir daļa no tās. Terors pret visiem, kas norobežojas no politkorektuma, ir daļa no tā. Tieši to ir redzējusi Krievija, Ķīna un tagad tas ierodas šeit.

Un mēs to nepazīstam, mēs to saucam par politkorektumu un smejamies par to. Mans vēstījums ir tāds, ka tas nav jocīgi, tas ir šeit, tas pieaug, un tas galu galā iznīcinās visu, ko mēs jebkad esam definējuši kā savu brīvību un kultūru.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Ziņojums par komandējumu uz Amerikas Savienotajām Valstīm no 2019.gada 22.septembra līdz 24.septembrim

FotoSaskaņā ar Ministru prezidenta 2019.gada 19.augusta rīkojumu Nr.219 “Par Ilzes Viņķeles komandējumu” no 2019.gada 22.septembra līdz 24.septembrim biju komandējumā Amerikas Savienotajās Valstīs, lai piedalītos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Augsta līmeņa sanāksmē par vispārējo veselības aprūpi.
Lasīt visu...

21

Gribēja kā labāk, sanāca kā vienmēr

FotoLatvijas satiksmes drošības telpā ir uzsprāgusi verbālā bumba, jo Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks paziņoja, ka no stacionāro fotoradaru sodiem valsts budžetā patlaban tiek iegūts mazāks finansējums, nekā sākotnēji plānots, līdz ar to esošo fotoradaru turpmāka darbība un jaunu fotoradaru iegāde esot zem jautājuma zīmes.
Lasīt visu...

21

Modernā banalitāte

FotoBanalitāte ir oriģinalitātes trūkums, pliekanums, bezgaumīgums. Sastopama, tā teikt, arhaiska banalitāte – sen zināma un sen apnikusi banalitāte. Sastopama relatīvi jauna banalitāte – moderna banalitāte, ja ar vārdiem “moderna banalitāte” apzīmējam kaut ko mūsdienīgu, sava laika prasībām un sasniegumiem atbilstošu, ar ko tiekamies nesen, bet kas jau ir ieguvis banalitātes statusu.  
Lasīt visu...

12

Auniem ir jāzina, ko viņi nobada

FotoJebkura jauna partija mūsu valstī, kas gribēs izmainīt sapuvušo, smirdīgo oligarhu sistēmu, tiks norieta un samīdīta. Tāds pats liktenis sagaida arī šo partiju ministrus, kas iedrošināsies veikt pārmaiņas savās nozarēs.
Lasīt visu...

21

Kādā veidā visiem aizbāztas mutes par Skultes gāzes termināļa afēru?

FotoNezināmu personu iecerētā Skultes sašķidrinātās gāzes termināļa būve ir krietni nokavēta, un pašlaik tas ir cinisks ārzemnieku biznesa projekts. Es saprotu, ka abas augstākās valsts amatpersonas nav ar seju pret Latviju, bet tik atklāti lobēt privātpersonu biznesu...
Lasīt visu...

Pietiek neskaidrību

Partijas pamodušās no miega

FotoIzskatās, ka Latvijas politikā vasaras brīvdienas beidzot ir beigušās. Arvien aktīvāk izpaužas gan valdošās koalīcijas partijas, gan opozīcijas partijas. Līdz ar to politikas vērotājiem dzīve ir kļuvusi interesantāka.
Lasīt visu...

12

Objektīvā realitāte

FotoKo nozīmē «objektīvs»? (Runa nav par video vai foto kameras piederumu). Ko nozīmē – būt objektīvam? Vai es, šobrīd rakstot šīs rindiņas, esmu objektīvs? Vai jūs, kas to lasāt, spējat būt objektīvi pret mani, pret citiem? Kā to pārbaudīt, kā to izmērīt, un kā par to pārliecināties?
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Skumīgi, bet varbūt godīgi…

Pagājusi Skolotāju diena. Kā prasta ikdienība. Nekas no aizgājušo dienu dāsno mūžu un goda plākšņu salkanās godības nav mainījies. “Gada skolotājs”, “Zelta...

Foto

Mīļie draugi, dārgie skolotāji, apsveicu jūs Skolotāju dienā

Mīļie draugi! Dārgie skolotāji! Apsveicu jūs Skolotāju dienā! Mēs visi esam izgājuši caur skolotāju rokām - mēs vispār...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: intelektuālisma iznīdēšana

XX gadsimta otrajā pusē Rietumu civilizācijā sāka ieviesties jauna vērtību sistēma. Tā kļuva masveidīga. Jaunajā vērtību sistēmā kardināli izmainās attieksme pret...

Foto

Likumpārkāpējs - valdība

Kas notiek ar iedzīvotājiem, kuri tiek pieķerti, pārkāpjot likumu? Atkarībā no likumpārkāpuma rakstura un smaguma pakāpes viņiem iestājas vai nu administratīvā vai kriminālatbildība...

Foto

Apķēzīšanas dinamika

Jau pašā sākumā tika rakstīts, ka “nācijas tēvs” centīsies apķēzīt visu, kas latviešu tautas vēsturē ir svēts. Tagad ir pienākusi kārta Latvijas Centrālajai padomei...

Foto

NMPD atbilde par pirmās palīdzības apmācību valstī

Saistībā ar Pietiek publicēto rakstu vispirms jāuzsver, ka pirmās palīdzības apmācība ir valsts pārvaldes iestādes funkcija, nevis bizness, kā...

Foto

Kā Rīgā pulcējās “Aukstā kara 2.0” zaudētāji

„Dažās valstīs ir izveidojusies īpaša akadēmisko prusaku kategorija, kas tekalē no vienas politiskās virtuves uz otru un atkārto tekstus,...

Foto

Jautrība valdošajā koalīcijā

Šķiet, ka valdošajā koalīcijā vajadzētu būt mieram un klusumam, jo valdība paziņoja, ka ir sagatavots nākamā gada budžets. Tomēr atsevišķas partijas un politiķi...

Foto

Prātojums par "labo budžetu" un "sliktajiem baņķieriem"

“PNB bankas” darbības apturēšana sagādājusi rūpestus un kreņķus tās klientiem, bet tie ir tīrie sīkumi, salīdzinot ar laikiem, kad...