Politika ir cīņa par varu un naudu

Ir tikai divi veidi, kā apliecināt savu pārliecību, savus uzskatus un savu patieso, nevis šķietamo līdzdalību kādos procesos, kādās darbībās.

Bruņota konflikta un kara gadījumā tā ir personiska līdzdalība militārās darbībās, kurās pastāv reāla iespēja, ka tevi nošaus, bet tā saucamajos miera apstākļos tā ir finansiālā līdzdalība, reāls finansiāls atbalsts kādai organizētai darbībai, kura vērsta kādā konkrētā virzienā.

Ir tikai viens veids, kā apliecināt savu līdzdalību un vēlmes burkānu vai kartupeļu audzēšanā. Tos stādīt, rakt un novākt.

Pārējais, ko neminēju, ir tukša un bezatbildīga izrādīšanās un muldēšana.

Izdari, reāli piedalies un tad vari arī parunāt. Tāda runāšana nebūs kaitīga lietai, jo būs veikts arī kas konkrēts, un svarīgi to darīt mērķtiecīgi, sistemātiski un regulāri.

Nauda

Ja gribi naudu, tad meklē to tur, kur tā ir, nevis paļaujies uz kādu ģeniālu ideju vai risinājumu, pēc kura cilvēki stāvēs rindā un ar kuru tu nopelnīsi. Mazākus ieguldījumus prasa un taustāmāku rezultātu sola sakaru nodibināšana ar tiem, kuri pieņem reālus lēmumus un dažādu budžetu pārdalīšanā un iedalīšanā neaizmirst arī par sevi.

Deviņdesmitajos bija arī citas vietas, kurās bija nauda. Tās bija vietas, kur varēja piekļūt krāsainiem metāliem vai īpašumiem. Nu meži un krāsainie metāli šajā ziņā ir beigušies. Tad varēja doties un rakt kabeļus, demontēt, demolēt pašam vai to organizēt. Nu laiki ir mainījušies.

Vienīgā vieta, kur vēl ir nauda, ir politika. Īstā politika ir nevis bezatbildīga muldēšana un solīšana, bet maizes cena veikalā, degvielas cena degvielas uzpildes stacijā utml.

Nu nauda ir tikai valsts pārvaldē, un tikai tur to var gūt. Tāpēc naudu alkstošie pulcējas ap Jēkaba ielu, Brīvības ielu un citos politiskos veidojumos. Viņi šim nolūkam pat algo speciālistus, kuri izstrādā un realizē metodes un shēmas, kuras pielieto naudas gūšanai. Tās ir tik dažādas un tik rafinētas, ka pat lietpratējiem ir grūti pamanāmas. Tauta par tām pat nenojauš.

Vairums cilvēku domā, ka valstsvīri un tantes bieži kļūdās un neprot atrast pareizu risinājumu, kā tērēt un ieguldīt naudu. Tie ir maldi, jo minēto nolūks ir cits, un šo nolūku viņi realizē profesionāli, bet to, ko gaida vairums nodokļu maksātāju, viņi nav pat mēģinājuši īstenot.

Tikko bija kāds balsojums par 40 miljoniem. Ja būt objektīvam, tas ir tikai viens primitīvs gadījums, bet ir rafinētāki piemēri, kad bīda miljardus, taču par to sociālie tīkli un sabiedriskā doma klusē. Minētie miljoni ir tikai maza daļiņa no līdzīgas peļņu nesošas darbošanās politikā un ap to.

Morāle tam tāda – nemeklējiet naudu tur, kur tās nav. Nemeklējiet tumšā istabā melnu kaķi.

Lai patiesi uzlabotu cilvēku dzīvi, vienīgais veids, kā palielināt naudas daudzumu to rīcībā, ir mainīt nodokļu politiku valstī, bet šo ļoti uzmana un tev neļaus.

Kas mūsu valsts apstākļos ir politika? Kādā nozīmē šis vārds visbiežāk tiek pielietots un izprasts? Manuprāt, reālpolitika – tā ir iespēja dalīt, pārdalīt un pieslēgties, kā arī noslaukt nodokļu maksātāju naudu. Nekas cits.

Politika – tā nav tikai iespēja dalīt naudu, – tā var būt iespēja veikt izdevīgus darījumus, pārdot, pirkt. Iespēju to darīt sev izdevīgi nodrošina piederība pie politiķu aprindām un ietekme šajās aprindās. Tā ir arī iespēja pieņemt kādam vai kādiem vajadzīgu un izdevīgu likumu. Ja politikā tevis nav, tad tev šis ir liegts. Tas attiecas ne tikai uz valsts budžetu, bet arī uz pašvaldībām, skolām u.c. valsts struktūrvienībām.

X stunda un nevardarbīgā pretošanās

Daudz ir dzirdēts, īpaši agrāk, par X stundu, kad kaut kas notiks vai var notikt.

X stundu cilvēka dzīves laikā ir daudz, un ļoti reti mēs tās pamanām un vēl retāk izmantojam. Arī mana grāmata saucas «Neizmantoto iespēju laiks».

X stundās jārīkojas līdzīgi tam, kā kapteinis rīkojas uz grimstoša kuģa. Stingra disciplīna un nekavējoša rīcība pret panikas cēlājiem un tiem, kuri nepakļaujas komandām.

Aicinu pārdomāt arī par to, ko dēvē par nevardarbīgo pretošanos. Bērni ļoti bieži ģimenēs saviem vecākiem nevardarbīgi pretojas. Atsakās ēst, atsakās klausīt, bet ar to jau viņu dzīve ģimenē neaprobežojas. Viņiem ir jāģērbjas, viņiem ir jāēd, viņiem ir vajadzīgs internets un cits. Ar nevardarbīgo pretošanos nevar panākt, ka sāk darboties internets un ka tev uzrodas konkrēta izmēra kvadrātbikses vai kleitiņa, kuru nez kāpēc dēvē par t-kreklu.

Stāsti par nevardarbīgo pretošanos un X stundu ir viens no māņiem un veidiem, kā mūs muļķo.

Gadās, ka kādi aicina nevardarbīgi pretoties okupantu iebrukumam, nevardarbīgi pretoties varmākam, rādot tam piepūstus vaigus un uzlūkojot to ar nicinājumu, kas tikai palielina varmākas baudu.

Var nevardarbīgi pretoties banku laupīšanas un parādos iedzīšanas politikai, tikpat labi var nevardarbīgi pretoties alkatīgai un ļaunai varai. Nevardarbīgā pretošanās ir lielisks piemērs tam, kā bezjēdzīgu un aplamu rīcību pasludina par ģeniālu risinājumu, sak', indieši tā darīja, un viņiem izdevās.

Kas tad viņiem izdevās? Vienīgais, ko viņi panāca, ir tas, ka ļāva sevi bariem sist. Tā tiek degradēts un nevietā piesaukts vārds «pretestība». Tur nav nekādas pretestības, drīzāk otrādi. Tā saucamās nevardarbīgās pretošanās galvenais nolūks ir iežēlināt varmāku, to kaunināt un tā apturēt pārestības, neapjēdzot, ka vaimanas un sāpju kliedzieni tikai veicina vēl stiprāku sišanu un pāridarīšanu.

Līdzīga aplamība ir badošanās. Ja tevi kāds apspiež, ja tev kāds grib nodarīt pāri, tad viņš tevi mērķtiecīgi pazemo un moka. Viņš tev nedod ēst, neļauj gulēt, neļauj elpot un citādi. Bet te tu vēl pats paziņo, es vēl arī neēdīšu! Tā pāridarītājam ir prieka vēsts. Re, šis ir tik stulbs, ka pats uzņemas papildu mocības, agrāk teiktu – papildu sociālistiskās saistības.

Ja sabiedriskā situācija, politiskā situācija un citas to pieļautu, viņš ar lielu prieku tevi iznīcinātu arī fiziski, bet, ja tu viņam šai nodarbē palīdzi un vēlies, lai tevi par šādu rīcību dēvētu par cīnītāju, tad tas, manuprāt, ir gana jocīgi un nesaprātīgi.

Naids

Ienaidniekus nedrīkst neieredzēt, jo naids aizmiglo acis un atņem prātu. Ir teikts – mīliet savus ienaidniekus, jo tā jūs varēsiet tiem pretī stāt, bet, naida un dusmu pārņemti, jūs tikai dziļāk iestigsiet naudas pārņemtā nāvējošā purvā un iesiet bojā.

Arī tauta bieži dziedāja: par ko tu, milic, karo, ja mieru mīlu es, jo miers ir tas, kas baro, bet nemiers postu nes?

Ja pieteiksi bada streiku, tev neļaus nomirt, tu nekļūsi par mocekli un cīņas karogu, bet tu neatgriezeniski sabojāsi savu veselību. Savas aknas, nieres, sirdsdarbību un mirsi no sekām nedaudz vēlāk, un par to neviens neuzzinās, un tava nāve nenesīs cīņai neko. Izņemot to, ka par vienu cīnītāju būs kļuvis mazāk.

Tas ir līdzīgi, kā spītēt kungam un nenākt pusdienās. Tu vari tā darīt, – tā tu ietaupīsi kungam nedaudz putras.

Nav nekādas nevardarbīgās pretošanās. Vai nu pretošanās ir, vai nu tās nav. Nevar pretoties nepretojoties. Nevardarbīgā pretošanās ir tas pats, kā būt nedaudz stāvoklī, bet mēs zinām, ka tas nav iespējams. Vai nu ir, vai nav.

Ir teikts, ļaujiet viņiem aiziet, aiz sevis skaļi aizcērtot durvis! Lai tinas!

Nobeigumā atgriezīšos pie tā, ko definēju raksta sākumā. Ir tikai divi veidi, kā apliecināt savu pārliecību, savus uzskatus un savu patieso, nevis šķietamo līdzdalību kādos procesos vai kādās darbībās. Bruņota konflikta un kara gadījumā tā ir personiska līdzdalība militārās darbībās, kurās pastāv reāla iespēja, ka tevi nošaus, bet tā saucamajos miera apstākļos tā ir finansiālā līdzdalība, reāls finansiāls atbalsts kādai organizētai darbībai, kura vērsta kādā konkrētā virzienā.

Šajā ziņā un šeit pat nav tik svarīgi apmēri un finansiālais atbalsta lielums, cik regulārs atbalsts. Tā ir kā caurlaide, kā piederība kādam pulciņam, kurš ir citāds un atšķiras no pārējiem.

P. S. Un tikai neiedomājies, ka viss šis stāsts ir ar nolūku, lai tu dotu naudu man vai atbalstītu tikai mani. Es par to, protams, noskumis nebūšu, bet es zinu, ka tā nebūs. Arī tu to zini. Es pat nojaušu, ka diez vai saprati, ko teicu, bet runāju es par būtību un principiem.

Vairāk ir šeit:

https://www.youtube.com/watch?v=LdWfz6rzS3Y

Novērtē šo rakstu: