Pērkoņkrustieša salauztā rakstāmmašīna, jeb Drošības policijas cūcīgās metodes
Valdis Rošāns10.05.2015.
Komentāri (28)
Iesaki rakstu: 
Esmu cītīgs Pietiek lasītājs un aizrautīgi sekoju līdzi žurnālista Lato Lapsas drosmīgajai un reizēm pat principiālajai cīņai ar Drošības policiju. Pārsvarā esmu pasīvs lasītājs, kurš tikai reizēm izsaka savu vērtējumu komentāros. Uzskatu, ka vērot, analizēt un mācīties bieži vien ir efektīvāka laika izmantošana, nekā visiem ienaidniekiem piekarināt tautas ienaidnieka birkas.
Šādas birkas valsts izzadzēji, iztirgotāji, izšķērdētāji un šo izzadzēju sargātāji visās iespējamajās drošības struktūrās sev jau ir piekāruši tad, kad noveda manu latviešu tautu iznīcības priekšā. Simtiem tūkstošu izbraukušo, tautsaimniecības likvidēšana, valsts padarīšana par atkarīgu no citām valstīm un starptautiskām struktūrām – šīs nelietības var turpināt un turpināt uzskaitīt.
Taču šoreiz man ir kas speciāls sakāms par tiem kretīniem, kuri ir vistiešākajā veidā vainīgi pie tā, ka Latvijā pie varas ir izsaimniekotāji un postītāji un nevis nacionālsociāli domājošu patriotu valdība.
Neliela atkāpe vēsturē uz 90. gadiem Latvijā. Toreiz darbojās aktīva latvisku nacionālistu organizācija ar nosaukumu Pērkoņkrusts. Daļa lasītāju varbūt būs dzirdējuši par Pērkoņkrusta veikto tā dēvētā Pārdaugavas monstra spridzināšanu, bet tā nebija vienīgā aktivitāte, ar kuru nodarbojās Pērkoņkrusts.
Kā jebkurā cīņā un revolucionārā darbībā liela loma tiek atvēlēta savu uzskatu paušanai un izplatīšanai. Toreiz tas tika veikts ar rakstāmmašīnām. Tā nu, lūk, kad Pērkoņkrusts ar savu principiālo nostāju un darbībām sāka traucēt pie varas esošajiem mērenajiem un viltuspatriotiem, pret viņiem tika pavērsti Drošības policija un SAB.
Notika kratīšanas, kurās tika izņemts viss, ko šie kažoku nomainījušie čekisti vēlējās izņemt, tai skaitā manis pieminētās rakstāmmašīnas. Pagāja kāds laiciņš, un rakstāmmašīnas tika atdotas atpakaļ to īpašniekiem. Tiesa gan, salauztā veidā. Ar šādu rīcību DP un SAB vēlējās salauzt ne tikai drukas iekārtu, - tās apzināti vēlējās traucēt šiem cilvēkiem tās izmantot. Salaužot rakstāmmašīnu, gribēja salauzt ideju.
Nonākam atpakaļ mūsdienās. Un atkal ir jārunā par Drošības policijas kaitīgo darbību kas ir vērsta uz varai netīkamo cilvēku apkarošanu. Gandrīz 6 gadi ir pagājuši, kopš tie paši mēsli, kas apkaro latviešu nacionālpatriotus, paviesojās arī pie manis mājās. Ar visām no vēstures mēslaines izvilktajām 80. gadu VDK metodēm.
Arī man viņi paņēma visu, ko viņi bija spējīgi atrast un aizstiept sev līdzi, radošā veidā interpretējot kratīšanas orderi sev par labu. Starp aiznestajām mantām bija arī pāris manis paša filmētas videokasetes ar publisku pasākumu videoierakstiem, kuros es piedalos kopā ar domubiedriem. Arī šīs kasetes man tika atdotas, tāpat kā pērkoņkrustieša rakstāmmašīnas.
Pagāja seši gadi, un tikai tagad man atradās laiks un uzņēmība pašam saremontēt videokameru ar kuru es varētu atskaņot šīs kasetes. Un atklājās nepatīkams pārsteigums. Tāpat kā pērkoņkrustieša rakstāmmašīna, arī šīs videokasetes ir tikušas sabojātas.
Atmiņā atausa DP operatīvā darbinieka Gata Lorenca teiktais, ka viņi no kasetēm izdzēsīs laukā tās vietas, kurās ir redzami Drošības policijas darbinieki. Bet šeit ir divas problēmas. Pirmkārt, neesmu pārliecināts, ka eksistē likums, kas viņiem ļāva to darīt.
Otrkārt, ja ir izdzēsti Drošības policijas darbinieki, tad kādēļ arī ir sabojāts video, kurā ar uzrunu uzstājas kardināls Pujats un „Visu Latvijai!” biedrs Jānis Iesalnieks? Vai šīs personas arī ir Drošības policijas darbinieki? Vai tomēr drīzāk šī kasešu bojāšana tika veikta ar domu traucēt paust manas Satversmē garantētās tiesības saņemt, glabāt un izplatīt informāciju?
Šī dēpistu rīcība toreiz precīzi sakrīt ar viņu rīcību tagad, neļaujot žurnālistam Lato Lapsam īstenot savu žurnālista uzdevumu filmēt, informēt un atmaskot tos, kuri pēc būtības ir iestrēguši 80. gadu LPSR VDK domāšanā un darbības metodēs.
Un visiem tiem, kuri tagad komentāros sāks aizstāvēt Drošības policiju un teikt, ka valstij ir vajadzīga tāda struktūra, es pateikšu tā: arī 80. gadu LPSR cilvēki ar putām uz lūpām teica, ka ir nepieciešama VDK, kas aizstāv sociālistisko iekārtu un darbaļaužu drošību pret pūstošajiem kapitālistiem. Bet reāli VDK bija komunistiskā okupācijas režīma balsts un ausis.
Gluži tā pat kā mūsdienās Drošības policija ir tas balsts, kas ļauj pie varas uzturēties daudzgalvainai valsts izsaimniekotāju varzai, kas tautai pļūtī virsū no saviem augstumiem. Un pašā saknē tiek neitralizēta katra kustība, kas spētu ko mainīt uz labo pusi.
Un kur tad ir savulaik tik varenā Valsts Drošības Komiteja? Es jau kādu laiciņu neredzu tādu pretīgu burtu savirknējumu kā VDK un ceru, ka kādreiz pienāks brīdis, kad pārstās eksistēt arī DP.
LATVIJA PĀRI VISAM!!!
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
