Iesaki rakstu: 
Ungārija, kas izpelnījusies Briseles elites dusmu vētru par saviem likumiem bērnu aizsardzībai no LGBT propagandas, tagad ir izlēmusi šos jautājumus apstiprināt augstākajā instancē. Nē, tā nav Brisele, bet gan ungāru tauta. Referendumā ir plānots uzdot šos piecus jautājumus:
- Vai atbalsti prezentācijas publiskajās izglītības institūcijās, kas bez vecāku piekrišanas iepazīstinātu nepilngadīgos ar tēmām par seksuālo orientāciju?
- Vai atbalsti dzimuma maiņas operāciju popularizēšanu nepilngadīgajiem?
- Vai atbalsti dzimuma maiņas operāciju pieejamību nepilngadīgajiem?
- Vai atbalsti seksuāla rakstura mediju satura rādīšanu nepilngadīgajiem bez jebkādiem ierobežojumiem, kas var ietekmēt viņu attīstību?
- Vai atbalsti tāda mediju satura rādīšanu nepilngadīgajiem, kas demonstrē dzimuma maiņu?
Pārdesmit gadus iepriekš neviens no šiem jautājumiem neizraisītu diskusijas vai sašutumu Rietumu sabiedrībās, nemaz nerunājot par ekonomisko un diplomātisko spiedienu pret neatkarīgu valsti. Tas, ka tā vispār tiek pasniegta kā problēma, tikai parāda kreiso aktīvistu ideoloģisko ietekmi Rietumu institūcijās.
Līdzīgu sašutumu un upuru tēlošanu izrāda Latvijas kreisie aģitatori, kuri nespēj nomierināties par referenduma pieteikumu Satversmes 110. panta papildināšanai. Satversmes grozījumu projekts skan šādi:
“110. Valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti — un ģimeni, kuras pamatā ir laulība, asinsradniecība vai adopcija. Valsts aizsargā bērna tiesības, tostarp arī tiesības augt ģimenē, kuras pamats ir māte sieviete un tēvs vīrietis. Valsts aizsargā vecāku tiesības un viņu brīvību nodrošināt bērniem audzināšanu saskaņā ar savu reliģisko un filozofisko pārliecību.
Valsts īpaši palīdz bērniem ar invaliditāti un vecākiem, kas par viņiem gādā, bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības, daudzbērnu ģimenēm, kā arī mātēm un tēviem, kuri bez otra vecāka gādā par bērniem.”
Neskatoties uz šo formulējumu, kas respektē dažādās Latvijas ģimeņu situācijas, vienlaikus atzīstot, ka ģimenes pamatā tomēr ir sievietes un vīrieša savienība (ticiet vai ne – citādi bērni nedzimst), kreisie tajā mēģina atrast kārtējo apspiestības veidu. Citādi marksisti nespēj darboties – viņiem ir nepieciešams konflikts, sašķeltība un liekuļojoša moralizēšana.
Tikmēr sabiedrības vairākumam šie jautājumi ir pašsaprotami. Vienīgā neizpratne varētu rasties no tā, ka par šīm lietām vispār ir jādiskutē un Satversme jāpapildina ar gariem skaidrojumiem par to, kas ir ģimene. Tomēr ne jau konservatīvie to sāka. To sāka Satversmes tiesa ar tēva lomu degradējošo spriedumu par tēva pabalsta piešķiršanu mātes partnerei, kas ignorēja likumdevēja gribu laikā, kad tika nostiprināta laulības un ģimenes definīcija Satversmē.
Satversmes tiesnesis Aldis Laviņš par to pauda savu atsevišķo viedokli: “Satversmes tiesa ir paplašinājusi apstrīdētās normas mērķi un ietiekusies demokrātiski leģitimēta likumdevēja darbības sfērā.” Tad nu augstākajai lēmējinstitūcijai – tautai – ir jāizmanto sava vara un jādod galavārds!
Tikmēr arvien vairāk atklājas šokējoši fakti par “seksuālās revolūcijas” tumšo pusi. Berlīnes varasiestādes desmitgadēm ir novedušas bērnus audzināšanai pedofiliem. Šī projekta autors bija Helmuts Kentlers – pats homoseksuāls un ar trim adoptētiem dēliem.
Šis nav tikai viens gadījums. Nav noslēpums, ka pirmās geju tiesību kustības ASV vadītājs atbalstīja pedofiliju, bet kreiso komūnas Vācijā 1970. gados uzturēja bērnudārzus, kur “seksuālās revolūcijas” vārdā notika bērnu seksuāla izmantošana. Tas viss balstījās uz marksista Vilhelma Raiha un Alfrēda Kinsija “pētījumiem”, kuros tika praktizēta pedofilija, lai pierādītu “bērnu seksualitāti”.
Pedofiliju aizstāvēja “dženderisma” teorijas radītājs Džons Manijs, kura eksperimentu dēļ pašnāvību izdarīja divi no viņa izmantotajiem puišiem (vienam arī tika veikta dzimuma maiņas operācija).
Ja homoseksuāļu tiesību kustība Rietumos būtu apstājusies ar homoseksualitātes dekriminalizāciju un vispārējo attieksmes maiņu pret tiem, kuriem ir netradicionāla seksuālā orientācija, tad problēmas nebūtu. Taču ar katru nākamo burtu LGBTQIA+ (šī ir svaigākā versija!) kļūst tikai sliktāk.
Viss, sākot no ceturtā burta, atsaucas uz dženderisma teoriju, idejām par dzimumu kā sociālu konstruktu, vīriešiem, kas mēģina zīdīt bērnus, “dzemdējošiem cilvēkiem” sieviešu vietā, sieviešu izspiešanu no profesionālā sporta, vīriešiem-izvarotājiem sieviešu cietumos, kas “identificējas kā sievietes”, “drag queen” šoviem bērnu bibliotēkās, bērnu iesaisti seksa šovos un cita veida murgiem, kas tiek arvien vairāk normalizēti.
Viss uzskaitītais ir tas, kas šobrīd reāli notiek! Kāds ir tā visa galamērķis? To nezina pat kreisie aktīvisti, bet, kamēr viņi grauj visas pastāvošās normas, tikmēr viņi arī šādu jautājumu neuzdod – viņiem pietiek ar iznīcību.
Cietēji ir bērni, un, ja valsts tos neaizsargās, tad kreisie aktīvisti panāks savu. Nevajag domāt, ka šis vājprāts nekad neatnāks līdz mums. Tāpat nevajag sevi mierināt, ka “svārsts griezīsies atpakaļ” un normalitāte atgriezīsies tikai tāpēc, ka Rietumiem nevajadzētu izdarīt pašnāvību laikā, kad citas civilizācijas audzē savus muskuļus.
Demokrātija nav tikai tautas vara, tā ir arī aktīvāko pilsoņu vara. Tāpēc gan Ungārijas, gan Latvijas referendumi ir tieši laikā, un mums ir jāparāda sava aktivitāte, balsojot un pārliecinot klusējošo vairākumu par šo izšķirošo brīdi mūsu tautas nākotnei.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
