Pēc 1. jūlija olnīcu vēža pacientēm zāļu vairs nebūs?

Onkoloģija pēdējo gadu laikā bijusi viena no prioritātēm veselības aprūpes sektorā. Saeimas deputāti pat nesen atjaunoja deputātu grupu tieši onkoloģijas pacientu ārstēšanas atbalstam. Tad kā var notikt tā, ka viena pacientu grupa līdz šim saņēmusi terapiju, bet jaunām pacientēm tā vairs nebūs pieejama? Turklāt runa ir par sievietēm – kuras diemžēl ir diskriminētas mūsu sabiedrībā arī citos aspektos, lai atceramies tikai algu nevienlīdzību.

Vēl pretrunīgāk tas izskatās tāpēc, ka par veselības sektoru atbildīgās partijas “Par” rindās ir vairākas politiķes, kuras sociālo tīklu komunikācijā aktīvi izsakās par dzimumu līdztiesību un vienlīdzību.  Šajā gadījumā vajadzētu ne tikai izteikties, bet rīkoties.

Tieši 1. jūlijs izveidojies par tādu kā robežšķirtni. Runa ir par zālēm olnīcu vēža ārstēšanai. Šobrīd tās izmanto aptuveni 40 pacientes. Medikaments ir fasēts kapsulās, un atkarībā no ārsta norādījumiem tās jādzer vairākas reizes dienā pa vairākām lielām kapsulām. Process nav visai patīkams, bet diemžēl tas ir iedarbīgs medikaments, kas šīm sievietēm palīdz. Šīs zāles olnīcu vēža pacientēm apmaksā valsts.

Jau ilgāku laiku Eiropā ir pieejama jauna šo zāļu versija, tabletēs. Vecā – kapsulās – loģiski zaudē savu nozīmību. Medikaments ir veselības ieguvuma ziņā efektīvāks, tā  dienas deva ir krietni mazāka, lietošana pacientēm ērtāka. Tomēr šīs jaunās paaudzes vēža zāles ir dārgākas. Un šeit sākās problēmas – var rasties iespaids, ka veselības dienests, kas nodarbojas ar medikamentu iegādi vēža pacientiem, jaunās paaudzes zāles  pirkt nemaz nevēlas – ja jau savlaicīgi nav nodrošināta pieejamība zālēm arī turpmāk. Esošajām pacientēm līdz kursa beigām zāļu pietiek, bet jauniem pacientiem medikamentu vairs nebūs.

Šobrīd Saeimā darbojas Vēža pacientu atbalsta grupa, kurā ietilpst 25 deputāti Evitas Zālītes-Grosas vadībā. Uzrunājot deputātus, tapa skaidrs, ka par šo problēmu viņi īsti nav informēti. Evita Zālīte-Grosa skaidro, ka pacientes bez zālēm nepalikšot un ka joprojām notiekot sarunas par zāļu cenu un citiem noteikumiem: "Šobrīd notiek sarunas ar ražotāju un [ Veselības - aut. ] ministrija teica, ka bez zālēm neviens nepaliks. Tas ir tas, ko zinu.”

Jaunās konservatīvās partijas (JKP) deputāte E.Zālīte Grosa – kas tagad ir uzņēmusies zināmu atbildību par onkoloģijas pacientiem - var nezināt visas detaļas, bet ceru, ka mana interese liks viņai sekot šīs problēmas risinājumam un ka nākamajā savā sēdē Onkoloģijas pacientu atbalsta grupa izskatīs arī šo riska situāciju.

Te gan jāpiebilst, ka cena netiek paaugstināta esošajam medikamentam, runa ir par jaunu medikamenta formu, kas ir gandrīz divas reizes efektīvāka par esošo. Turklāt, kā dzirdēju veselības dienestā,  tad, kad tika piegādātas vecās zāles, tās tikušas pārdotas valstij ar lielu atlaidi. Jaunās paaudzes medikaments ir dārgāks, un Nacionālā veselības dienesta eksperti uzskata, ka to pirkums nav "finansiāli efektīvs".

Situācija izklausās dziļi pretrunīga – ja jau atbildīgie ierēdņi uzskata, ka nav “finansiāli izdevīgi”, tad kāpēc šie jaunie medikamenti nav noraidīti? Sarunā ar veselības dienestu jutu, ka ierēdņi saprot, ka medikamenti vajadzīgi, un vēlas, lai tie būtu pieejami pacientiem. Tāpēc noraidīti tie nav – arī minētā JKP deputāte uzzināja, ka “notiek sarunas”. Bet, ja “notiek sarunas”, tad kāpēc nav rezultāta – jo fakts par kapsulu nomaiņu ar tabletēm nav pārsteigums no zilām debesīm un zināms gadu divus vismaz. Nebija laika sagatavoties? It īpaši, ja citās ES dalībvalstīs šī nomaiņas procedūra bijusi, visādi vajadzīgie fakti, un aprēķini tādēļ ir pieejami.

Ja citās ES valstīs šī nomaiņa notikusi un zāles der, tad kāpēc tieši mums Latvijā jābūt pašiem gudrākajiem un mums šīs zāles neder? Visur der, mums ne. Cik laba tādā gadījumā ir lēmumu pieņemšanas ķēde un procedūra, ja pacientu grupai jānonāk zem šāda riska. Šodien olnīcu vēža pacientes, kura grupa rīt, parīt?

Te mēs nonākam pie svarīgākā aspekta, kas izskaidro šo pat dramatisko situāciju - Ministru kabineta apstiprinātajā Onkoloģijas plānā bija solīts trīs gadu laikā investēt aptuveni 43 miljonus eiro tieši onkoloģijas pacientu ārstēšanā, jaunās iedarbīgās zālēs, bet rezultātā valdība šo savu lēmumu pildījusi par trešdaļu  -  trīs gadu laikā piešķirti vien aptuveni 13 miljonu. Vai var gaidīt no ierēdņiem “brīnumus”, ja valsts naudu neiedod tik, cik ir solīts un cik nepieciešams? Viņi cenšas palīdzēt, spiež piegādātājus samazināt cenu,  bet zināma izmisuma elpa viņu komentāros bija.

Šeit apzināti mazliet varbūt saasinu, bet jāatzīst, ka situācija tomēr nav triviāla un tāda nenotiek katru dienu.

Pieļauju, ka ticami ir tas, ka politiķi nemaz nav informēti par šo riska problēmu. Tā spriežu no tām atbildēm, ko saņēmu, tai skaitā arī no deputāta Ilmāra Dūrīša kunga, kurš ir parlamentārais sekretārs Veselības ministrijā.

Šādu praksi mēs – žurnālisti, pacienti, sabiedrība, vēlētāji – nedrīkstētu pieļaut. Lēmumu par ārstu algām pieņem, bet nepilda. Lēmumu par papildu naudu zālēm onkoloģijas pacientiem pieņem, bet nepilda.

Un tas ir laikā, kad pat Eiropas parlaments ir pašā augstākajā līmenī pacēlis tēmu par onkoloģijas pacientu atbilstošu ārstēšanu. Arī šeit ir viena tāda kā pikanta detaļa – šajā Eiropas parlamenta onkoloģijas atbalsta grupā darbojas arī Latvijas eirodeputāts, profesors Ivars Ījabs, kurš arī ir no tās pašas jau minētās partijas “Attīstībai/Par”. Arī Ījaba kungs tagad var aktīvi iejaukties, kamēr gala lēmumi vēl nav pieņemti.

Šajā stāstā – pašā noslēgumā – jāpiemin zināma pozitīva un iedrošinoša nots – kā medus karote darvas mucā. Tā ir par pacientu aktīvu rīcību, iestājoties par savām tiesībām saņemt adekvātu mūsdienīgu ārstēšanu. Es prasīju viedokli ne tikai amatpersonām, bet arī Irinai Janumai no biedrības “Vita”, kas ir pazīstama kā onkoloģijas pacientu tiesību cīnītāja. Vēlos tieši šādu apzīmējumu arī  lietot – cīnītāja. To jutu no Irinas atbildēm man.

Viņa gan pati vērsās Veselības ministrijā un Nacionālajā veselības dienestā un sniedza man atbildi, ka lēmuma vēl neesot un pacienti nepalikšot bez medikamentiem, gan izteica uzmundrinošus vārdus un novēlējumu mums visiem – jo mēs visi kādā brīdī esam pacienti – nepadoties, turpināt cīnīties par labāku ārstēšanu tā, kā tas civilizētā Eiropas valstī būtu pieņemams. Kopā ar onkoloģijas pacientiem gaidīsim tiešām gala lēmumu.a

Novērtē šo rakstu: