Pat par publisku aicinājumu grozīt valsts iekārtu plāno cietumsodu līdz pieciem gadiem

Šis nav vienīgais iecerētais Krimināllikuma grozījums „valsts drošības interešu vārdā”. Plānots, ka arī Latvijas pilsoņiem un iedzīvotājiem, kuri individuāli vai vairāk par diviem („organizētā grupā”) kopā sadomās veikt darbības, lai grozītu valsts iekārtu, arī tad, ja šīs darbības nekādi nav saistītas ar vardarbības pielietošanu, draudēs līdz pat pieciem gadiem cietumā.

Saskaņā ar Āboltiņas un viņas kā Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājas aizgādībā esošo drošības dienestu ieceri tāds pats sods draudēs arī ikvienam, kurš sadomās kādai ārvalstij vai ārvalsts organizācijai tieši vai ar citas personas starpniecību palīdzēt jebkādās darbībās, ko tiesībsargāšanas iestādes uzskatīs par tādām, kas ir kaitīgas Latvijas Republikas drošības interesēm.

Savukārt „uzlabotais” Krimināllikuma pants tagad brīvības atņemšanu līdz pat desmit gadiem paredz arī par pilnīgi jebkādu ziņu „vākšanu vai nodošanu ārvalsts izlūkdienestam tieši vai ar citas personas starpniecību”, kā arī par tādu ziņu nodošanu jebkurai ārvalstij vai ārvalsts organizācijai tieši vai ar citas personas starpniecību, ja šīs ziņas tiesībsargāšanas iestādes ar Drošības policiju priekšgalā uzskatīs par neizpaužamām.

Šī likumprojekta apjomīgajā anotācijā, ko Saeimas prezidijā iesniegusi Āboltiņa, ir detalizēti runāts par Latvijas situāciju pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā un valsts apdraudējumiem, taču anotācijas autori ir pieminējuši tikai „publisku aicinājumu vardarbīgi gāzt Latvijas Republikas Satversmē nostiprināto valsts varu vai vardarbīgi grozīt valsts iekārtu”.

Taču attiecībā uz pilsoņu aicinājumiem vispār mainīt valsts iekārtu – kuri līdz ar jauno Krimināllikuma grozījumu pieņemšanu tiktu kriminalizēti – nav minēts faktiski nekas. Ir tikai norādīts, ka „vēršanās pret jebkuru no valsts pamatinteresēm” esot „vēršanās pret valsti kopumā” un tāpēc „kriminālatbildība jāparedz par jebkura tāda materiāla izplatīšanu, kas satur pret Latvijas Republiku vērstu aicinājumu”.

Saskaņā ar specdienestu un Āboltiņas dpomām arī aicinājums vērsties pret pastāvošo valsts iekārtu (un to mainīt) pēc būtības esot uzskatāms par „aicinājumu vērsties pret Latvijas Republiku kopumā”. Tiesa, par kaitīgu nevarot tikt uzskatīta tāda personas rīcība, kad „materiāls tiek izmantots vienīgi informatīviem mērķiem, piemēram, izmantojot materiālu zinātniskos, pētniecības, polemiskos vai kritikas nolūkos”, taču šo izvērtējumu – kas ir un kas nav polemika vai kritika – veikšot paši specdienesti.

Saskaņā ar specdienestu uzskatu, kas atspoguļots jaunajos Krimināllikuma grozījumos un aprakstīts likumprojekta anotācijā, krimināli sodāmai būtu jābūt arī „palīdzībai tādas ārvalstu iniciētas propagandas un dezinformācijas izplatīšanā, t.sk. valsts augstāko amatpersonu diskreditēšanā, kas izplatīta nolūkā kaitēt Latvijas drošības interesēm”, turklāt jau atkal paši specdienesti būtu tie, kas noteiktu, kura „augstāko amatpersonu diskreditēšana” ir uzskatāma par palīdzību ārvalstu propagandai un dezinformācijai.

Interesanta ir arī anotācijas daļa, kas apraksta, kā līdz ar jauno Krimināllikuma pantu stāšanos spēkā cietumsods varētu draudēt ne tikai par darīšanu, bet arī par nedarīšanu, jo „palīdzība ārvalstij vai ārvalsts organizācijai var izpausties dažādi – gan darbībā, gan bezdarbībā”.

Krimināllikuma grozījumu autori īpaši norādījuši, ka, viņuprāt, kriminālsodāmas būtu arī personas, kuras ārvalstu rīcībā – tieši vai caur trešajām personām – nodotu pat tādas ziņas kā „piemēram, vietējās sabiedrības attieksmes monitorings kādā konkrētā jautājumā, publiski nepieejami ekspertu viedokļi, dažādu sabiedrības grupu brīvi nepieejami viedokļi”.

Pie šādas informācijas specdienesti pieskaitījuši pat tādas ziņas kā „politisko un nevalstisko organizāciju plāni un darbības pārskati, personiska rakstura informācija par konkrētām personām, kuras varētu kalpot par informācijas avotiem (piemēram, informācija par šādu personu finansiālo stāvokli, raksturu, dzīvesveidu u.tml., ko var izmantot, lai dibinātu kontaktu, šantažētu vai uzpirktu attiecīgo personu).

Tiesa, Krimināllikuma grozījumu autori gan norāda, ka personai šādos gadījumos noteikti ir jāapzinās, ka informācija tieši vai ar starpnieku palīdzību tiek nodota ārvalsts izlūkdienestam, taču arī šajā gadījumā no anotācijas ir skaidrs, ka tieši paši vietējie specdienesti būs tie, kas pēc saviem ieskatiem noteiks – ko konkrētais cilvēks ir vai nav apzinājies.

Savukārt speciāli par godu Lato Lapsam un viņa pastaigām pie Drošības policijas ēkas ar nefunkcionējošu fotokameru ir paredzēts jauns pants par valsts noslēpuma nelikumīgu iegūšanu. Tiesa, anotācijā norādīts, ka saistībā ar šo pantu pie kriminālatbildības nebūs saucamas personas, kurām valsts noslēpums kļuvis zināms vai citādi pieejams nejauši (piemēram, tās ir atradušas kādas citas personas nozaudētu valsts noslēpumu saturošu objektu) vai kādas citas personas rīcības dēļ.

Šo Krimināllikuma grozījumu autoru vārdi netiek atklāti, vien tiek ziņots, ka „projekta izstrādē iesaistītās institūcijas ir Satversmes aizsardzības birojs, Militārās izlūkošanas un drošības dienests un Drošības policija), kā arī Tieslietu ministrijā izveidotā pastāvīgā Krimināllikuma darba grupa, kurā piedalās pārstāvji no Ģenerālprokuratūras, Iekšlietu ministrijas, Valsts policijas, Sabiedriskās politikas centra Providus u.c.

Lasītāji, kuri vēlas iepazīties ar pilnu jauno pantu redakciju un to anotāciju, var to izdarīt šeit.

Novērtē šo rakstu: