Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.

Lai gan paretam tiek pārbaudītas ģimenes ārstu prakses vai novadu slimnīcas, valstī kopumā tas būtiski nemazina naudas daudzumu, par kā izlietojuma atbilstību mērķim ne pārvaldes iestādēm, ne sabiedrībai nav konkrētas informācijas. Pašlaik Ministru prezidents pauž politiski aktīvu pozīciju, ka situācija jāmaina, un paskarbā tonī aicinājis veselības ministri arī veikt šādu izvēli. Taču, lai nopietni runātu par reformām, ir jāizprot tiesiskās attiecības un to nepilnības vai pretrunas nozarē.

Būtiski arī, ka medicīnas jomai nepieciešams varas centrs, bet valdība ilgstoši ir labprātīgi atteikusies no varas nozarē. Pēdējo trīsdesmit gadu laikā valsts kļuvusi tikai finanšu donors, kas arvien mazāk iesaistās veselības aprūpes sistēmas organizēšanā un notiekošos procesus pārrauga negribīgi, bezzobaini.

I daļa

Lai ko reformētu, nepieciešams izprast lomas, kādās reālajā dzīvē darbojas ārsts. Pamatā tādu ir trīs.

Ekonomikas sakarības respektējošā sabiedrībā ārstam kā profesionālim vislabāk atbilst pirmais no variantiem - darbs privātajā sektorā. Ja pacients pakalpojumu saņem privāttiesiskā kārtībā un saskaņā ar ārstniecības iestādes cenrādi pats par to norēķinās vai izmanto apdrošinātāja starpniecību, tad šos procesus pietiekami reglamentē Ārstniecības likuma un Civillikuma normas. Protams, komunikācijā pastāv un būs nepilnības, kas faktiski traktējamas kā nebeidzams, attīstošs filosofisks diskurss; nekad nenonāksim pie visas puses absolūti apmierinoša risinājuma.

Kāda ir ārsta otra loma? No padomju laikiem mantoti arhaismi rada ārstu plašu iesaisti administratīvajā jomā, sniedzot atzinumus par personas atbilstību ieroča nēsāšanai, transporta vadīšanai, kontrindikāciju neesamību veikt darbu u.tml. Arvien biežāk tiek prasīti bezjēdzīgi “papīri” pavisam kuriozos gadījumos. Sabiedrības šo “sociālo slimību” varētu uztvert ar smaidu, jo sižeti attīstās kā labās ebreju anekdotēs.

Tomēr iesaistīto ārstu un privātpersonu vidū, kā arī Veselības inspekcijā valda totāla nezināšana, ka, veicot pārbaudes, kas ir par pamatu, lai persona saņemtu kādas licenzes, atbrīvojumus u.tml., ārsts tiesiskā demokrātiskā valstī nekādi nevar būt ar pārbaudāmo personu privāttiesiskās, uz līdzvērtīgiem pamatiem nodibinātās attiecībās. Proti, minētās darbības raksturojas ar deleģētas valsts pārvaldes funkcijas klasiskām pazīmēm. Ārsts vai konsīlijs šais gadījumos izdod attiecībā uz privātpersonu administratīvo aktu (vai citkārt veic būtiskāko, nevienas institūcijas tālāk nekoriģējamo darba daļu, sagatavojot administratīvo aktu, ko formāli apstiprina kāda amatpersona). Arī X Starptautiskajā slimību klasifikācijā (SSK – X) skaidri minēti gadījumi, kad persona neiesaistās ārstniecībā, bet apmeklē iestādi administratīviem mērķiem.

To normatīvo aktu (vai vienīgi ieražu, kas tiek ilgstoši “koptas”) skaits, kur ārsta atzinums tiek prasīts kādai nemedicīniskai vajadzībai, pamazām tuvojas, šķiet, simtam. Praksē vērojams, ka tiesību aktu izdevējiem un dažādas izziņas pieprasošajām institūcijām nav izpratnes par politekonomiju, ārstu reālo pieejamību un darbības kapacitāti. Atzinumi pamatā tiek izsniegti formālā procedūrā, un autora šis apgalvojums ir tik vispārzināma patiesība, ka nav jāpierāda.

Ja objektīvi nepieciešams, lai ārsti konkrētu publiski tiesisku attiecību ietvaros izdotu vai sagatavotu pārvaldes lēmumus, tad tiesiskā valstī likumdevēja vai Ministru kabineta pienākums ir ar ārējiem normatīvajiem aktiem noteikt skaidrus deleģējumus. Atbilstoši Satversmes 90.pantam un tā interpretācijai tiesību doktrīnā labas likumdošanas prakse būtu arī nemaskēt ārsta kompetencē esošu administratīvu lēmumu kā ieteikumu, rekomendāciju u.tml., vienlaikus deleģējot administratīvā akta izdošanu ārpus medicīnas sistēmas esošai amatpersonai, kurai nav pat sapratnes par ārsta sniegtā ieteikuma pamatojumu. No jaunākajiem piemēriem minami Ministru kabineta 2023.gada 24. janvāra noteikumi Nr. 31 “Kārtība, kādā izglītojamie atbrīvojami no noteiktajiem valsts pārbaudījumiem”. Šis tiesību akts sastāv no pretrunām un juridiskiem anahronismiem.

Turklāt, reglamentējot, kā veicamas veselības pārbaudes administratīvām vajadzībām, normatīvajos aktos obligāti jānorāda padotību īstenojošā iestāde. Loģiski būtu pienākumu ikreiz uzdot Veselības inspekcijai. Vien jāatrod veids, kā šīs iestādes amatpersonām rosināt abstrakto domāšanu, jo ierasts traktēt, ka ārsts vienmēr nodarbojas ar “ārstniecību”.

Autors apzinās, ka gari izvērst sadaļu par ārsta darbību administratīvajā jomā būtu it kā lieki. Tomēr daudziem, īpaši gados jaunākiem cilvēkiem šī sovjetiskā sistēma būs pirmā saskarsme ar medicīnas jomu, tāpēc var radīt iespaidu, ka ārsta darbs ir kas nenopietns un saistīts vien ar nereti palielas naudas summas iekasēšanu par formāli izsniegtām izziņām.  

II daļa. Ārstniecības iestādes valsts funkcionālā padotībā.

Mūsu valsts situācijā problemātiskākā un apjomīgākā izvērtusies trešā ārstu grupa. Likumdevējs ieviesis pat īpašu terminu – “ārstniecības persona, kura sniedz no valsts budžeta apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus”. Ārstniecības likumā ietverta norma paredz atalgojumu šim personālam noteikt kā publiskā sektora darbiniekiem saskaņā ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumu. Savukārt KNAB traktē, ka šāds ārsts faktiski ir valsts dienestā, jo var tikt piemērotas Krimināllikuma XXIV nodaļas “Noziedzīgi nodarījumi valsts institūciju dienestā” normas.

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2006.gada 15.jūnija lēmuma lietā SKA-365  11.1.-11.4.p. ietvertās atziņas iniciēja pieeju, ka līgumi, ko atbildīgā tiešās pārvaldes iestāde slēdz ar ārstniecības iestādēm par valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu, tiek atzīti par publisko tiesību līgumiem. Jo īpaši Senāts vērsa uzmanību apstāklim, ka par līgumu publiski tiesisko raksturu liecina tarifi, kas nav individuāli piemēroti katrai ārstniecības iestādei, bet centralizēti noteikti ārējā normatīvajā aktā, MK noteikumos. Rezumējot ārstniecības iestādes, ciktāl darbojas attiecīgo līgumu ietvaros, veic tām deleģētu valsts pārvaldes funkciju.

Satversmes tiesas 2015.gada 12.februāra spriedums lietā Nr.2014-08-03 ir viens no retajiem gadījumiem, kur konstitucionālā tiesa raksturo subjektu tiesiskās attiecības valsts organizētajā veselības aprūpes sistēmā. Piemēram, 11.3. punktā traktēts, ka attiecīgos pakalpojumus "nodrošina" valsts, bet ārstniecības iestāde ir vien starpnieks to sniegšanā. Savukārt no Sprieduma 12.p. izriet, ka persona, realizējot savu privātautonomiju, veic apzinātu izvēli, vai izmantot tiesības saņemt valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus, vai vērsties pēc ārstniecības privāttiesiskā kārtā.

Savukārt AT Senāta Civillietu departaments konsekventi aizstāv pozīciju, ka medicīnas joma ir tāda kā ēteriska, kur tiesiskajām attiecībām nav nepieciešams materiāls pamats, bet tās veidojas arī nenodibinātas. Tomēr, ja pacients vēlas saņemt valsts nodrošinātu pakalpojumu un izlemj ar ārstniecības iestādi, kas noslēgusi līgumu ar Nacionālo veselības dienestu, sadarboties konkrētu publiski tiesisku attiecību ietvaros, tad likumsakarīgi būtu pieņemt, ka ārstniecības personas kā ārstniecības iestādes darbinieki arī veic tikai un vienīgi no minētā līguma izrietošas savai kompetencei atbilstošas darbības. Viņi ar pakalpojuma saņēmēju nenodibina vēl kādas tiesiskas attiecības, un saskaņā ar Satversmi un publisko tiesību jomu reglamentējošiem likumiem par pakalpojumu kopumā atbildīgs ir NVD (proti, valsts). Tāpēc Senāta Civillietu departamenta prakse ignorēt publisko tiesību principus un prezumēt, ka šais gadījumos veidojoties privāttiesiskas attiecības un piemērojams Ārstniecības likums, ir neizprotama. Senātam neoponē Veselības inspekcija un vairums pacientu tiesību ekspertu. Var, protams, diskutēt par likumu kvalitāti vai tajos ietverto normu saprotamību. Tomēr, cik demokrātiska ir valsts, ja kāda ietekmīgu personu loka interesēs Augstākās tiesas senatori konsekventi ignorē gan likumus, gan konkrētu pacientu brīvi veiktas izvēlnes, kādās tiesiskajās attiecībās iesaistīties?

Rezumējot viens no pamatjautājumiem, lai vērtētu sistēmas ilgtspēju un lielāka finansējuma lietderību nozarei, to nereformējot: vai ārstniecības procesa specifika, profesionālie aspekti un ētiskās dilemmas ir atbilstoši, lai tiesiskās attiecības nozarē veidotu ar publisko tiesību līgumu starpniecību? Vai apjomīgākā daļa no veselības aprūpes tiešām var iekļauties izpildu varas sistēmā un darboties atbilstoši tās “jumta likumam”, proti, Valsts pārvaldes iekārtas likumam.? Tā normas par prioritārām, pildot ikvienu publisko tiesību līgumu, nosaka sabiedrības intereses, bet katras atsevišķas privātpersonas (tātad arī pacienta, kurš izlēmis konkrētu veselības aprūpes pakalpojumu saņemt NVD līgumiestādē) intereses ievērojamas vien “samērīgi”? Pie tam, ko iesākt ar primārās veselības aprūpi? Sistēma funkcionē acīmredzami prettiesiski, jo likumā “Par prakses ārstiem” noteikts, ka tā ir brīvā profesija un prakses ārsts savā darbībā ir ne vien brīvs, bet arī finansiāli patstāvīgs. Valsts tātad nav tiesīga, pamatojot ar zemāka juridiska spēka normu (MK noteikumiem, kas reglamentē veselības aprūpes finansēšanas kārtību), slēgt ar prakses ārstiem publisko tiesību līgumus. Tas, protams, neizslēgtu iespēju pirkt no praksēm pakalpojumus priekš iedzīvotājiem.

Vērtējot dialektikas kategorijās, secināms, ka veselības aprūpes sistēma nevar vairs darboties bez būtiskām reformām.  Parādījusies objektīva nepieciešamība, lai šo apstākli pašlaik būtu spiesta respektēt jebkura valdība. Nejaušības faktoru ietekmē šobrīd Ministru prezidenta amatā ir A.K. Kariņš, kurš uzņēmies politisku atbildību un problēmu aktualizējis.

Ministru prezidents šobrīd paudis bažas tieši par publisko līdzekļu izlietojuma lietderību un caurskatāmību, ciktāl līgumu izpildei tos piešķir veselības nozarē. Risināt tamlīdzīgus problēmjautājumus ir gan viņa, gan pārējo valdības locekļu pienākums. Tas izprovocējis situāciju, ka sabiedrība aktīvi pieprasa, lai Ministru prezidents piekoptu bezdarbību!

Vissavdabīgāk rīkojas ārstu profesionālās organizācijas, jo īpaši Latvijas Ārstu biedrība (LĀB), kas pozicionējas kā vadošā sabiedriskā organizācija nozarē. LĀB savulaik apzināti izlēma nereaģēt uz minētā AT lēmuma Nr.SKA-365 publicēšanu 2006.gadā. Tagad būtu pēdējais brīdis labot kļūdu un sniegt sabiedrībai skaidru vēstījumu, ka ārsts, veicot profesionālo darbu, var būt ar pacientu vienīgi skaidri izprotamās, privāttiesiskās attiecībās. Ja LĀB ir cits viedoklis vai nozarei tik eksistenciālā jautājumā tāda nav, arī to vajadzētu darīt publiski zināmu.

Nereti tiek piemirsts, ka pati par sevi veselības aprūpe, kas ietver arī ārstniecību, ir ekonomikas nozare. Tā nebūtu degradējama par sociālo pakalpojumu sistēmas vienu no daļām, kā tas ar profesionālo organizāciju akceptu noticis līdz šim. Ja joprojām neizskan priekšlikumi izstrādāt tiesību aktus, kā arī nekavējoši veikt iestrādes, lai valsts no ārstniecības iestādēm pakalpojumus priekš iedzīvotājiem turpmāk pirktu, tad jāvērtē, kā interesēs ir par katru cenu saglabāt esošo sistēmu, kas nepārprotami degradē ārstniecības personu kā profesionāļu lomu un statusu. Ārstniecības procesa specifika neļauj un, jo īpaši attīstoties pacientu tiesību institūtam, nekad arī neļaus ietilpināt to valsts pārvaldē. Gan mediķu, gan pacientu biedrībām būtu aktīvāk jāskaidro šī aksioma amatpersonām, medijiem un pārējai sabiedrībai. Pašlaik vērojama pretēja aina, proti, slimnīcas un prakses ar profesionālo biedrību atbalstu aktīvi pieprasa, lai ļauj turpināt tām strādāt valsts funkcionālā padotībā, bet nevēlas kļūt par potenciāliem līdzvērtīgiem  biznesa partneriem valstij. Pie tam, valdībai ir saistības, ko uzliek Satversmes 111.pants, un pakalpojumus priekš iedzīvotājiem NVD patiesi nāktos pirkt, ja vien mediķu organizācijas un ārstniecības iestādes spētu vienoties izteikt valstij “tādu piedāvājumu, no kura nevar atteikties”.

Gadiem ilgi tiek tukši spriedelēts par mediķu nepietiekamo atalgojumu. Kas gan attur LĀB valdi vai LĀB Ētikas komisiju, pamatojoties uz Ētikas kodeksu, precizēt un, publiskojot viedokli, regulāri pārskatīt minimālo amatalgu, ko nesaņemot par pilnas slodzes darbu, ārstam būtu neētiski strādāt? Proti, tieši LĀB pienākums būtu norādīt, ka, piekrītot darbam par nesamērīgi zemu atalgojumu, ārsts par sevi rada sabiedrībai priekšstatu, ka darbojas profesiju kompromitējošos, kā arī tālākizglītību un personības pilnveidi izslēdzošos apstākļos. 2016.gada rudenī, risinot citu problēmu, tikos ar LĀB tā brīža prezidentu P.Apini, kurš vēlāk četrus gadus arī vadīja Ētikas komisiju. Tika solīts, ka nopietni tikšot apsvērts sarunā manis izteiktais ierosinājums precizēt ārsta minimālo pieļaujamo atalgojumu, lai tas nebūtu pretrunā Ētikas kodeksam. Rezultāta nav. Tā gan būs tēma jau nākamajam rakstam, kāpēc LĀB priekšstāvjiem nekad nav interesējušas ierindas ārstu problēmas. Diemžēl arvien lielāka ietekme ir spēkiem, kas ārstos vēlas attīstīt vien profesionālas amata prasmes, bet vienlaikus tendēt viņus būt ar zemu interešu loku, vāju abstrakto domāšanu un nespēju izpausties kā brīvām personībām.

Veselības reforma nav paveicama gada laikā. Skeptiķiem, kuri uzskata par neiespējamu ieviest naudas plūsmas pārskatāmību, tiesisko attiecību sakārtošanu un pieeju, ka valsts priekš iedzīvotājiem pakalpojumus no ārstniecības iestādēm pērk, var norādīt, ka gadiem ilgi jau pastāv valsts apmaksātas veselības apdrošināšanas polises konstitucionālo institūciju, iestāžu, kā arī valsts kapitālsabiedrību amatpersonām un darbiniekiem. Pieejamo maksas pakalpojumu klāsts individuāli ir dažāds, reizēm visai plašs, un demokrātiskā sabiedrībā būtu pašsaprotami, ja valsts iespēju robežās pret visiem iedzīvotājiem attiektos vienlīdzīgi. Diemžēl pāris mēnešu ilgušais “tirgus” ap budžetu apliecināja mediju mazo interesi par veselības aprūpi. Jo vajadzēja taču būt publikācijām un asām diskusijām par pilnas maksas pakalpojumiem, ko, pērkot polisi, valsts nodrošina likumdevēja, izpildu un tiesu varas augstākajām amatpersonām?!

Protams, naudas plūsmas un varas sviras, kas nozarē ierasti virzās tikai un vienīgi pa dažādām horizontālēm, ir izdzīvošanas jautājums gan pietiekami daudziem Slimnīcu biedrības pārstāvjiem, gan pie medicīnas establišmenta pieskaitāmām personām vai atsevišķiem pacientu tiesību ekspertiem. Tomēr dialektikas likumi, šķiet, pašlaik nav viennozīmīgi viņu pusē.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

8

Vai īstie prezidenta amata kandidāti ir Mūrniece, Zīle un Simanovičs?

FotoTā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Lasīt visu...

21

Tiesības nogalināt: Krievijas gadījums

FotoKas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Lasīt visu...

3

Kaut kāds izlēcējs iedomājas, ka var domāt citādi nekā mēs, izcilie eksperti un speciālisti, kuriem ir pašreizējos datos balstīts pareizais viedoklis

FotoPēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
Lasīt visu...

21

Vai nākamais prezidents arī dalīs ordeņus savējiem un garāmgājējiem?

Foto“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Lasīt visu...

21

Prokremliskā pagale. Levits bija tieši tāds savā vietā, kāds bija nepieciešams prokremliskajiem spēkiem

FotoGrūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Lasīt visu...

21

Kā tad lai māca Latvijas vēsturi?

FotoLatvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Lasīt visu...

21

Nākamajam valsts prezidentam ir jāspēj vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos!

FotoPersonīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Naida kurināšanas troļļi Latvijā mēģina iebiedēt un apklusināt mūs, objektīvos, drosmīgos un sabiedrības interesēs strādājošos žurnālistus

Nesen beidzu lasīt latviski izdoto somu žurnālistes Jesikas Aro grāmatu...

Foto

Rinkēviča unikālais skapis

Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča gadījums Latvijas politikā ir saistāms ar mērķtiecīgu darbu, kur visa pamatā ir ne tikai spēja izmantot apstākļus, bet tos...

Foto

Baltkrievija Krievijas kabatā

Aleksandra Lukašenko sliktais veselības stāvoklis liek domāt par to, kas var notikt, ja viņš nespēs pildīt vadoņa lomu. Pirms tas kļūst skaidrs, atskatīsimies,...

Foto

Pietiek nopietnības: Maksimu Galkinu par valsts prezidentu!

Ņemot vērā ārkārtīgi sarežģīto situāciju pēc Leviatāna k-ga atsacīšanās kandidēt, ierosinu meklēt neordinārus risinājumus. Viens no tiem būtu ārkārtas...

Foto

Cik baisi, ka lieliskais Latvijas nepārtrauktības doktrīnas tēvs Levits ir piekāpies prokremliskā oligarhāta kalpu sazvērestības priekšā

Ja vesels prezidents, vārdā Egils Levits, atsakās atkārtoti pretendēt uz...

Foto

Piesakos konkursā par vistukšāko un visfrāžaināko prezidenta amata kandidāta paziņojumu

Dārgie draugi! Es, tāpat kā daudzi, vēlos redzēt mūsu Latviju modernu un stipru. Moderna Latvija manā...

Foto

Valdība atļauj elpot

Šķiet, Latvijā var uzelpot brīvāk. Pat mediji informē, ka “uzpurņu” ēra beigusies. Ministru kabinets šā gada 9. maija sēdē tiešām mainīja epidemioloģiskās drošības...

Foto

Kremļa rokas nozākātajam Egilam Levitam ir ļoti zems reitings? Viņam vienalga nav alternatīvas, jo Gunāram Astram un Jānim Čakstem „reitings” bija vispār nekāds!

2019. g. jūlijā...

Foto

Gada laikā kampaņa „Runā latviski” panākusi ievērojamas pārmaiņas

7. maijā apritēja gads, kopš sociālajos tīklos twitter un Facebook tika uzsākta sabiedriska kampaņa #RunāLatviski #AtkrieviskoLatviju. Nesen līdzdalības...

Foto

Egila Levita kancelejas darbinieku algas ir tik mazas, ka drīz viņus piemeklēs bads

Ordeņu šķinda Rīgas pilī, Kremļa atbalstītāju bļaurības Esplanādē un “gatavošanās” 9. maija pseidosvinībām...

Foto

Nekonsekventi lēmumi un valsts spiediens uz tieslietu sistēmu ir nepieņemama un bezatbildīga rīcība

Pārsteidzīgi paziņojumi, nepamatoti izteikumi Latvijas politiskajai videi nav nekāds jaunums, taču tagad pieņemts...

Foto

Kliedzoši!

Šis ir KLIEDZOŠI! Es pats esmu vecāks, un sirds sažņaudzas, redzot, ka Latvijā notiek šādas drausmas. Man trūkst vārdu... Vai tas ir tas Latvijas izslavētais...

Foto

Bordāna “eža cimdu” mantiniece

Tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere plašā intervijā, liekulīgi iepinot tēzi par Temīdas apolitiskumu, cenšas pārliecināt publiku, ka “nevainīguma prezumpcija tiek un tiks augstā...

Foto

Tikai tautas ienaidnieki var neuzticēties Latvijas valsts lieliskajām institūcijām un šaubīties par demokrātijas noturību pasaulē

Ministres kundze! Nacionālo bruņoto spēku komandiera kungs! Karavīri un parādes dalībnieki!...

Foto

Krievi ir nosprieduši – ja nav taustāmas jēgas no viņu balsīm parlamentā, tad balsos par klauniem, būs vismaz jautrāk

Ukrainas karš liecina, ka pasaule nevar būt droša...

Foto

Kamēr policijā turpinās strādāt šādi andronkuļi, upuri neziņos

Sieviete, ko bijušais dzīvesbiedrs nodur maza bērna priekšā. Sieviete gaidībās, kuru dzīvesbiedrs nosit līdz nāvei, apzināti spīdzinot pirms...

Foto

Kas vispār var sodīt Levitu un viņa bandas dalībniekus?

Egils Levits un tā visa banda ap viņu, kas safabricēja kriminālprocesu un pasūtīja kratīšanas, meklējot Viltvārža un Valstsgribja manuskriptus - melnrakstus,...

Foto

Ar e-adresēm valsts aparāts ir modernizējis birokrātiju, taču par tās palielināšanas cenu

Oficiālā elektroniskā adrese (e-adrese) ir valsts ieviests rīks, caur kuru tiek nodrošināta korespondence starp...