Iesaki rakstu: 
Šo trešdien pulksten desmitos Drošības policijas darbinieks Iļja Boronovskis izpildīja visu savu programmu, ko jau pirms tam biju detalizēti aprakstījis portālā Delfi.
Vispirms viņš man oficiāli uzrādīja lēmumu, ar kuru es tieku atzīts par aizdomās turamo kriminālprocesā par virknes elektroniskā pasta vēstuļu "iegūšanu" un publicēšanu grāmatā Cits ķēķis: zem likumīgā "jumta".
Lēmumā, kā jau prognozēts, nebija ne vārda par to, kā tieši izpaudusies šī "iegūšana", un arī uzrādīšanas laikā izmeklētāja kungs to nespēja paskaidrot. Tāpat lēmumā nebija vārdos un uzvārdos nosauktas arī visas tās personas, kuru elektroniskā pasta vēstules it kā esot publiskotas, - jo to nosaukšana varētu izrādīties kutelīga citiem mūsu ļoti slepeno "dienestu" darbiniekiem. Bet tā jau pie mums gadās.
Visbeidzot izmeklētāja kungs neveiksmīgi (jo gluži vienkārši nespēja minēt tiesisku pamatojumu: šī mēģinājuma audioieraksts noklausāms šeit) mēģināja tikt pie mana DNS materiāla parauga, stāstot pat Latvijas valsts nepieciešamību pēc vienotas aizdomās turamo datu bāzes un tikpat neveiksmīgi mēģināja iegūt kādas manas liecības. Apmēram tā.
Patiesībā šis stāsts ir jau vecs un labi zināms. 2011. gadā iznāca grāmata "Cits ķēķis: zem likumīgā "jumta"", kura ļoti skaidri un uzskatāmi parādīja, kādā policejiski bandītiskā valstī mēs dzīvojam un kā virkne pusbandītu tiesībsargāšanas iestādēs ir uzsākuši ražīgu sadarbību ar politisko aprindu pārstāvjiem savu kopējo mērķu sasniegšanai.
Cita starpā grāmatā bija publicēti kāda 2010. gadā Saeimas Nacionālās drošības komisijai, Augstākajai tiesai un Nacionālās drošības padomei adresēta iesnieguma fragmenti, kuros bija norādīts uz atklāti noziedzīgām darbībām - "acīmredzamu organizētu personu grupas darbību ar mērķi vākt informāciju par privātpersonām un valsts amatpersonām, veicot izsekošanu, izmantojot valsts vai izmeklēšanas noslēpumu saturošo informāciju".
Tas saskaņā ar iesniegumā norādīto bija noticis, "lai šīs personas ietekmētu, gūstot kādu materiālu labumu (maksājumu) vai saņemot ietekmējamās amatpersonas prettiesisku izpildījumu - tiesnesim taisot nelikumīgu nolēmumu, operatīvajam darbiniekam vai izmeklētājam veicot nelikumīgu procesuālu darbību, fiziskai personai veicot nelikumīgu maksājumu".
Tāpat iesniegumā bija aprakstīts arī tas, kā Latvijas Republikas tiesībsargājošās iestādes dažādos veidos izvairījušās no aprakstīto faktu objektīvas un tiesiskas izvērtēšanas. Un kas nu tur jauns - tieši tāpat pēc grāmatas iznākšanas uzplečotie dažādas piederības pusbandīti izvairījās arī no kriminālprocesu sākšanas par tajā aprakstītajiem faktiem, kuri varēja novest pie viņu kompanjoniem šajās pašās iestādēs.
Tiesa, divus gadus pēc grāmatas iznākšanas tā mūsu "tiesiskajā valstī" beidzot tika "pamanīta", un tad arī sākās kriminālprocesu un tiesu lietu birums. Taču, protams, ne jau saistībā ar tajā minētajiem faktiem, bet gan par to, kā gan kāds uzdrīkstējies šos faktus publiskot. Pašlaik man ir zināms par diviem procesiem, vēl vismaz trīs pašlaik ar dažādām "pārliecināšanas" un organizatoriskā darba metodēm tiek mēģināts sākt.
Pateicoties pratināšanas laikā veiktam audioierakstam, jau kopš pagājušā gada ir skaidri un publiski pierādīts - kopš 2010. gada pavasara šis iesniegums ar visiem tajā minētajiem faktiem, tostarp arī atsaucēm uz varbūtējo noziedznieku elektroniskā pasta saraksti, ir bijis arī pašas Drošības policijas rīcībā, lai kā nu tā arī sākumā būtu mēģinājusi izmeloties, ka neko tādu nezinot.
Vēl vairāk - nerada nekādas šaubas arī tas, ka iesniegums jau tai pašā 2010. gadā tika nodots tieši šim te jau pieminētajam Drošības policijas darbiniekam Iļjam Boronovskim, kurš vairāk nekā trīs gadus vēlāk pratināšanas laikā mēģināja apgalvot, ka neko tādu nezinot un šādu iesniegumu ij acīs neesot redzējis. Arī šī izmelošanās jau pērn ir fiksēta audioierakstā un publiskota.
Taču šos ļaudis tādi "sīkumi" nemulsina - kā to uzskatāmi apliecinās šodien man uzrādāmais lēmums, Drošības policija nu neparko nav vēlējusies salīdzināt pieminēto iesniegumu ar grāmatā publicētajiem tekstiem un secināt acīmredzamo - ka grāmatā ir publicēti kā reiz iesnieguma fragmenti. Tai ir savs uzdevums un savs pasūtījums, kas arī truli tiek pildīts, lai tur vai kas.
Lai cik absurda un neiespējama šāda situācija izskatītos no malas, šai pusbandītiskajai sistēmai ir savi gan piebaroti, gan piejaucēti, gan vienkārši drusku pie sienas piespiesti ļaudis kā prokuratūras, tā tiesu sistēmā. Līdz ar to pusbandīti, ņemot vērā šīs "tiesiskās valsts" reālijas, puslīdz droši var cerēt, ka pasūtījumu saprātīgā laikā izdosies īstenot līdz galam.
Un, ja arī ne, tad, pašiem ne ar ko neriskējot, viņiem radīsies brīnišķa iespēja gan pa kādai kratīšanai sarīkot (un kas par to, ka, to jau sen gaidot, esmu uzplečotajiem kungiem mājās sagatavojis gan dažus vecus datorus, gan disku un diskešu kaudzi, gan makulatūras grēdu), gan kādas telefonsarunas paklausīties (pārmaiņas pēc likumīgā veidā), gan varbūt pat pie Pietiek serveriem Islandē piekļūt (nu, labi, te es, protams, pārspīlēju).
Jo fakts - nekas tak viņiem par šādām darbībām nedraud - tāpat kā par no augšas sankcionētu un pasūtītu lietu fabricēšanu. Jā, protams, viss pēc kādiem gadiem beigsies Strasbūras tiesā, Latvijas valsts kārtējo reizi samaksās kādu kompensāciju, bet ne jau no boronovsku, reiniku un kalnmeieru kabatas tiks maksāts. Visa līdzšinējā mūsu "tiesiskās valsts" prakse rāda, ka neviens no šādu safabricētu pasūtījuma lietu organizētājiem un izpildītājiem nekad netiek saukts pie atbildības.
Ar vārdu sakot, tā nu es te tuvākos mēnešus un varbūt arī gadus izklaidēšos - un šis pasākums noteikti nebūtu vērts tik garas aprakstīšanas, ja tas būtu kaut kādā veidā unikāls un vienreizējs. Taču par nelaimi visai mūsu valstij un tās pilsoņiem tas tā nav.
Šie parazīti, kuri, kā redzams, pat atklātos melos pieķerti, neparko nevēlas salīdzināt vienu iesniegumu un vienas grāmatas fragmentus (un tas "iet cauri"), diemžēl ir tie, kuriem ir jārūpējas par mūsu valsts drošību šajā, maigi izsakoties, nepatīkamajā mūsdienu pasaulē, kas pēkšņi iestājusies pirms pāris mēnešiem.
Šie ir ļaudis, kuri pašlaik it kā analizējot, izvērtējot un novēršot riskus Latvijas valstij. Tieši uz šiem "Latvijas sargiem" tiek liktas lielās cerības, ka viņi, lūk, kontrolēs, nepieļaus un pasargās. Tiesa, līdz šim viņi nav spējuši tikt galā ne kaut ar vienu vienīgu pat labi redzamu Latvijas valsts ienaidnieku, nevienu osipovu, lindermanu, girsu, kravcovu, ždanoku vai gapoņenko, kur nu vēl ar kādu, kas pats neizlec prožektoru gaismā.
Protams, kā gan viņi to spētu, strādājot aprakstītā manierē, kas varbūt arī ir pietiekama reiniku un Co. iecienītajā sarunāšanas, intrigošanas, uzspiešanas un zem deķa palūrēšanas vidē, taču, maigi izsakoties, nav efektīva, saduroties ar spiegošanas un propagandas jomas profesionāļiem. Tādi nu tie mūsu sargi ir.
Tikko es spēšu nodrošināt informācijas avotu pilnīgu drošību un neatklājamību (proti, tikko sirdsapziņa ierunāsies vēl kādam ministram), es publicēšu pāris šo te Latvijas sargu "analīzes" no visas tās drazas, ko pēdējā laikā viņi ar grifu "slepeni" ir sasnieguši valdībai un kuras ir nonākušas manā rīcībā. Lai tad mēģina uzmeistarot atkal jaunu kriminālprocesu par "iegūšanu" un publicēšanu.
Pagaidām teikšu pavisam īsi - mati slienas stāvus, šo par "analīzi" un "draudu izvērtējumu" uzdoto interneta portālu un "viena tante teica" informācijas apkopojumu lasot un aptverot, kādi parazīti sakās aizsargājam mūsu valsti un mūs visus. Nudien tā vien nesas prāts pārbaudīt, vai gumijas laivā nav kāds caurums iemeties un vai laivas motors pēc ziemas vēl strādā. Ar šitādiem sargiem nebūs lieki.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
