Par „VDK dokumentu izpētes komisijas” zinātniskās (ne)izpratnes līmeni

Komisijai Latvijas Universitātes mājas lapā ir sava sadaļa, kurā atrodama informācija par aktualitātēm. Cita starpā zem saites „Īsi par Valsts drošības komiteju” ir publicēts oficiāls apkopojums „Latvijas PSR Valsts drošības komiteja: oficiālie nosaukumi un vadītāji (1940–1991).” Datēts ar 2015. gada 13. novembri. Tātad pirmais ieskats tēmā un sava veida zinātniskā esence. Konkrētās publikācijas autors ir vēstures zinātņu doktors Gints Zelmenis, kurš dokumentu parakstījis kā „VDK zinātniskās izpētes komisijas pieaicinātais eksperts”. Savukārt komisijas sastāvā viņš figurē kā „piesaistītais eksperts vadošā viespētnieka amatā”. Tituli un nosaukumi ir graujoši arī pārējiem komisijas locekļiem. Diez, pēc kāda principa dalīti?

Lasot minēto tekstu es nespēju saprast, ko darīt — smieties vai lamāties? Uztvert to kā stulbu joku vai traģēdiju? Ja šis teksts būtu lasāms krievu valodā kādā Krievijas interneta resursā, varētu paraustīt plecus un aizmirst. Iesākumam dažas komiskas epizodes. Piemēram, ko vērta ir nezināšana, kāds tad īsti bija LPSR NKGB narkoma Šustina vārds — Sīmanis vai Semjons? Iespējams, viņš nezina, kur meklēt informāciju, lai to precizētu? Varu izpalīdzēt — valsts drošības kapteinis Semjons Matvejevičs Šustins (1908–1978). Pirms nosūtīšanas uz Latviju strādājis PSRS NKVD centrālajā aparātā Maskavā. Pēc darbošanās Latvijā — Kirovas apgabala NKVD priekšnieks, vēlāk pārcelts uz GULAGa sistēmu kā nometņu priekšnieks.

Tālāk, runājot par 1953. gadu, eksperts sajaucis čekas priekšnieku A. A. Noviku ar pavisam citu personu — kādu nebūt K. A. Novikovu. Vispār jau uzjautrinoši, bet komisija taču grasoties pētīt tādus sensitīvus jautājumus kā aģentūra, aģentu ziņojumi u.t.t. Ja tai būs vienalga: Liepiņš vai Lapiņš, Kalniņš vai Krūmiņš, tad kādu vēl kapā iedzīs...

Bet tagad par galveno — padomju okupācijas režīma drošības dienestu izveidošanu Latvijā un jautājumu: kas tos veidoja un kam tie pakļāvās? Lasām komisijas eksperta atzinumu, kurš sākas šādi:

„1940. gada 20. jūnijā par iekšlietu ministra biedru un Politiskās policijas priekšnieku Augusta Kirhenšteina valdībā kļūst Vikentijs Latkovskis. Tieši viņa vadītā struktūra īsteno pirmās, tobrīd vēl salīdzinoši mazskaitlīgās represijas.” Nekā sevišķa. Normāla demokrātiskas valsts dzīve — valdības nāk un iet, ministri un viņu vietnieki mainās. Esot gan bijušas kādas nebūt mazskaitlīgas represijas. Tālāk tekstā tādas vispār netiek minētas. Tātad nekā nopietna. Par padomju okupāciju ne vārda. Mūsu pašu valsts iekšējā lieta.

Lasām tālāk:

„1940. gada 26. augustā izveidots Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāts, par tautas komisāru tiek apstiprināts Alfons Noviks.” Lai izprastu eksperta domu gaitu, ņemam talkā pievienoto atsauci — dokumentu, no kura šī informācija it kā iegūta. Tas izrādās 1940. gada 27. augusta laikraksts „Valdības Vēstnesis” (Nr.194). Eksperta Zelmeņa uzrādītajā laikraksta numurā nav neviena vārda par LPSR Iekšlietu tautas komisariāta izveidošanu un Alfona Novika apstiprināšanu amatā. Tā vietā tur ir publicēta „Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Konstitūcija (Pamatlikums)”. Vai tas nozīmē, ka šis konkrētais eksperts, un tātad arī komisija uzskata, ka padomju drošības dienests nav vis okupācijas režīma drošības dienests, bet likumīgi uz konstitūcijas pamata dibināta mūsu pašu drošības iestāde? Jeb pie vainas tomēr būs katastrofāls eksperta zināšanu trūkums?

To apliecina arī visi dokumentā lietotie formulējumi: „izveidots Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāts”, „Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāts tiek sadalīts”, „Latvijas PSR Valsts drošības tautas komisariāts tiek pārdēvēts”, „Latvijas PSR Valsts drošības ministrija tiek apvienota”, „izveidota Latvijas PSR Ministru padomes Valsts drošības komiteja”. Katrs apgalvojums pamatots ar laikrakstā „Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Ziņotājs” publicētajiem LPSR AP Prezidija dekrētiem. Nekādas okupācijas. Mūsu pašu valsts drošības iestādes vēsture.

Okupācija gan vienu reizi ir pieminēta. Citēju: „1941.–1945. g. Laikā kamēr Latviju bija okupējis Vācijas karaspēks, abi šie tautas komisariāti esot darbojušies evakuācijā. Sīkāku ziņu par to darbību nav. 1944.–1945. gadā tie atjauno darbību Latvijas teritorijā.” Skaidri un gaiši: okupanti bija tikai Vācijas karaspēks. Mūsu komisariāti tajā laikā darbojās evakuācijā. Pēc tam atkal atjaunoja darbību Latvijā. Tāds ir eksperta slēdziens, vērtējums?!? Un komisija ar to ir apmierināta?!?

Savādāk, kā par diletantisma un nekompetences Augsto dziesmu, šo dokumentu nodēvēt nevar. Ar to, protams, domājot Pietuka Krustiņa slaveno vārsmojumu. Ir pilnīgi skaidri redzams, ka ne minētais eksperts, ne arī komisija kopumā nav nolaidusies tik zemu, lai iepazītos ar līdzšinējiem Latvijas vēsturnieku publicētajiem darbiem par attiecīgo tēmu. Tajā skaitā, lai cik tas dīvaini nebūtu, arī ar komisijas locekļa Ritvara Jansona agrāko gadu pētījumiem.

Saprotu, ka komisija jau tagad neies to visu lasīt un pētīt. Tad paņemiet un izlasiet divus dokumentus. Tas nav daudz. Pirmkārt Satversmes preambulu, kurā skaidri rakstīts: „Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību, 1990. gada 4. maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata.” Un pēc tam lūdzu beidzot izlasiet sava eksperta uz LPSR Konstitūcijas un LPSR Augstākās Padomes Prezidija dekrētiem balstīto atzinumu par Latvijas PSR Valsts drošības komiteju. Vai viss ir kārtībā, un nekādas pretrunas neredziet?

Saprotu, ka šobrīd ne lasītāji, ne diemžēl kāds no komisijas nesaprot, kur ir problēma. Paskaidrošu: Latvijas PSR NKVD tika izveidots ar 1940. gada 29/30. augusta PSRS NKVD narkoma Lavrentija Pavloviča Berijas Maskavā izdoto pavēli Nr. 001072 „Par NKVD organizāciju Latvijas PSR”. Par LPSR NKVD dislokācijas vietu tiek nozīmēta Rīga ar tai pakļautām NKVD nodaļām katrā Latvijas apriņķī. Ar šīs pavēles pielikumu par LPSR NKVD narkomu iecēla Alfonu Noviku.

Šī informācija nav nekas jauns un līdz šim nezināms. Berijas pavēles pilns teksts ir publicēts Krievijā izdotajā dokumentu krājumā „Pribaltijskij nacionalizm v dokumentah NKVD, MVD i MGB SSSR”. Krājums ir pieejams arī Latvijā. Varu pat aizdot komisijai, ja gadījumā kādam pēkšņi rodas interese. Tāpat šis fakts minēts arī Latvijā līdz šim par tēmu publicētajos darbos. Piemēram Latvijas Valsts arhīva sagatavotajā dokumentu krājumā „Okupācijas varu politika Latvijā 1939–1991”, kā arī krājumā „Aizvestie. 1941. gada 14. jūnijs”. Izskatās, ka ne komisija, ne tās eksperts par to neko nezina. Bet eksperts taču pats ir Latvijas Valsts arhīva darbinieks…

Es zinu, ka komisija teiks: mūs 1940. gads nemaz neinteresē. Mums saistošs ir periods no 1944. gada, bet vispār jau no 1953. gada, bet varbūt arī, ka tikai no 1956. gada. Un vispār — dodiet mums labāk aģentu kartotēku un ziņojumus. Piesējās te viens ar savu vēsturi. Baigi tā kādam vajadzīga... Nē, dārgā komisija, lai izprastu padomju okupācijas režīma drošības dienestu darbību ir vajadzīga zināšanu bāze. Ir jāsāk no sākuma, t.i., no okupācijas brīža 1940. gadā.

Otrs arguments varētu būt – bet tas jau tikai tāds īss apkopojums, kurā neko daudz pateikt nevar. Es domāju, ka zinātnieki man piekritīs — īsu apkopojumu uzrakstīt ir daudz grūtāk nekā garu. Īsā ir jāparāda savas zināšanas, un nav iespējams nezināšanu aizliet ar ūdeni.

Skaidroju tālāk Ābeces patiesību, kura komisijai bija jāzina, pirms vispār ķerties klāt padomju okupācijas režīma drošības dienestu izpētei. Latvijā darbojušies padomju okupācijas režīma drošības dienesti saucās par Latvijas PSR dienestiem tikai teritoriālās piekritības, nevis administratīvās pakļautības dēļ. Šos dienestus veidoja, vadīja, kontrolēja, reformēja un pārdēvēja tikai Maskavā. Juridiski tas saucās: vissavienības, starprepublikāniskais vai koprepublikāniskais (nosaukumi laika gaitā mainījās) dienests. Krievu valodā — sojuzno–respublikanskij organ. Latvijā par tiem netika lemts nekas. Pilnīgi nekas. Neviens okupants nekad neļaus okupētās zemes aborigēniem lemt par saviem drošības dienestiem. Visi šie oficiāli publicētie LPSR AP Prezidija dekrēti, uz kuriem atsaucas minētais eksperts, tikai dublēja Maskavas lēmumus, un to mērķis bija slēpt okupācijas faktu. Tieši tāpēc mūsu kaimiņi lietuvieši nelieto lietuviskoto padomju terminoloģiju.

Savukārt Latvijā tā vēl joprojām ir oficiālā terminoloģija, kuru lieto arī komisijas nosaukumā. Taču šajā gadījumā varam saskatīt arī vienu pozitīvu lietu — komisija, pati to neapzinādamās, ir pierādījusi savas lietotās terminoloģijas aplamību. Neko par tēmu nezinošs eksperts, lietojot aplamu padomju propagandas radītu terminoloģiju, ir nonācis pie aplamiem avotiem un aplamiem secinājumiem — LPSR VDK ir mūsu pašu Latvijas iestāde, kas veidota uz LPSR Konstitūcijas un LPSR AP Prezidija dekrētu pamata.

Tā kā komisijas locekļi nav mazi bērni, bet pārsvarā zinātņu doktori, man viņiem ir jautājums — cik gadi bija nepieciešami, lai jūs kļūtu par speciālistiem un ekspertiem savā jomā un specialitātē? Pieci, desmit, piecpadsmit? Nu lūk, tieši tikpat gadu jums paies, arī pētot padomju okupācijas drošības dienestus. Tikai pēc tam jūs varēsiet saukties par šīs tēmas ekspertiem. Šobrīd, kā redzams, jūs pat vēl neesat iepazinušies ar kolēģu jau publicētajiem pētījumiem. Jums nav pietiekamas zināšanu bāzes, lai uzsāktu padziļinātu un specifiskāku problēmu izpēti jautājumos par padomju drošības dienestu darbību.

Šobrīd komisija ir visai traģiskā situācijā — eksperti aiz nezināšanas runā aplamības, bet komisijā nav neviena, kurš to spētu pamanīt, aizrādīt, pirms publicēšanas atmest atpakaļ un palūgt pārstrādāt, jo pašiem par tēmu ir, maigi izsakoties, miglains priekšstats. Ir protams komisijā pāris cilvēki, kuri tēmā orientējas, bet tad viņiem ir jāiet prom no pašreizējā darba un jāpievēršas ekspertu ganīšanai uz pilnu slodzi. Ir vēl arī pāris cilvēki, kuri pēc dažiem gadiem varēs saukties par ekspertiem. Bet tad jau komisijai būs beidzies derīguma termiņš.

Diemžēl komisija, dēvējoties par ekspertiem un speciālistiem, degradē šos jēdzienus. Pagaidām viņi varētu būt tikai komisijas locekļi. Un būtu jāatceras Zinātnieka ētikas kodeksā teiktais: „Zinātnieks uzņemas veikt ekspertīzi tikai tad, ja ekspertējamais zinātnes virziens atbilst zinātnieka specializācijai, zināšanām un pieredzei.”

* LU Latvijas Vēstures institūta 20. gadsimta pētniecības nodaļas pētnieks, zinātniskās intereses — nacionālā bruņotā pretošanās kustība Latvijā pēc Otrā pasaules kara, nacionālie partizāni

Novērtē šo rakstu: