„Par pienācīgu pretsparu ideoloģisko diversiju organizētājiem”
Ojārs Skudra14.04.2018.
Komentāri (1)
Iesaki rakstu: 
Viens no Latvijas „sabiedrisko mediju” iecienītākajiem un biežāk uzklausītajiem ekspertiem ir tagadējais Latvijas Universitātes mācībspēks Ojārs Skudra, kurš padomju laikā kā aktīvs komunistiskās un padomju ideoloģijas atbalstītājs ir bijis gan Latvijas kompartijas Centrālkomitejas sektora vadītājs, un inspektors – konsultants, gan LPSR Valsts radio un televīzijas komitejas radio galvenās informācijas redakcijas nodaļas vadītājs, komjaunatnes Centrālkomitejas daļas vadītāja vietnieks un kompartijas Rīgas Proletāriešu rajona komitejas instruktors. Turpinām publicēt tagadējā „eksperta” iepriekšējo gadu uzskatus atspoguļojošas publikācijas, un nākamā publikācija ir 1977. gada 8. maijā laikrakstā Padomju Jaunatne nodrukātais raksts, kurā autors pauž savus nesamierināmos un principiālos iebildumus pret „Radio Brīvā Eiropa”, „Amerikas balsi” un citiem „ideoloģisko diversiju organizētājiem”, kam nepieciešams dot „pienācīgu pretsparu”.
Starptautiskās žurnālistu savienības prezidents, somu profesors K. Nordenstrengs šā gada 4. maija «Pravdas» numurā publicēja rakstu ar nosaukumu «Masu informācijas līdzekli un saspīlējuma atslābums». Tajā, starp citu, teikts: «Patiesība un miers - žurnālistam, kas apzinās savu atbildību un savus uzdevumus, tā ir atslēga visu tautu sirdīm, un, ja gribat, atslēga jebkuras tautas mājai...» Gudri vārdi, kuru pareizību spilgti apliecina notikumu attīstība Eiropā pēc Helsinku konferences.
Taču diemžēl kapitālistisko valstu žurnālistu vidū ir ne tikai godīgi cilvēki (mūsu idejisko un politisko pretinieku vidū tādi mēdz būt), bet arī īsti «kramplauži», kuri. pateicoties savām literārajām spējām, nodarbojas ar ideoloģisko ielaušanos, respektīvi - diversijām.
Pie šīs kategorijas mēs. nevienu nepatiesi neapvainojot, varam pieskaitīt, piemēram, attiecīgā profila speciālistus no Aksela Špringera (VFR) izdevumu redakcijām, kā arī ASV piederošo raidstaciju «Radio Liberty» («Brīvība») un «Radio Free Europe» («Brīvā Eiropa») «radošo» personālu.
Pat rietumvācu buržuāziskais žurnāls «Der Spiegel», kura lappušu saturam raksturīgs intelektuāls antikomunisms, nosauc šīs Minhenē izvietotās raidstacijas par «aukstā kara paliekām». Kā liecina ziņas no Vašingtonas, Dž. Kartera administrācija ir gluži pretējās domās. Bet, pirms aplūkojam ASV administrācijas viedokli, dažas vispārēja rakstura piezīmes.
Sociālisma nometnes valstu robežu tuvumā izvietotas ne tikai amerikāņu kara bāzes un dažādas elektroniskās spiegošanas ierīces, bet arī raidstacijas, kuru uzdevumos ietilpst apmelojumu izplatīšana par Padomju Savienības un citu sociālistisko valstu iekšpolitiku un ārpolitiku. Tā, piemēram, «Amerikas Balss», «Brīvības» un «Brīvās Eiropas» raidstacijas, kas raida sociālistisko valstu tautu valodās, izvietotas Lielbritānijā, VFR, Spānijā, Portugālē, Grieķijā, Marokā, Šrilankā, Filipīnās, Taizemē, Taivanā, Okinavā, kā arī ASV.
Taču amerikāņu imperiālisms paplašina ideoloģisko karu ne tikai pret sociālisma nometni, bet arī pret citu valstu progresīvajiem spēkiem. Tikai «Amerikas Balss» rīcībā vien ir 113 raidstaciju (72 no tām atrodas Eiropas, Āfrikas un Āzijas valstu teritorijā). D
ž. Kārtera administrācija nolēmusi pastiprināti laist darbā šo mašinēriju, lai uzpulētu Savienoto Valstu ārpolitisko prestižu un aktivizētu amerikāņu dzīvesveida propagandu. Tas ir viens no cēloņiem, kāpēc ASV valdība nolēmusi 1978. gada palielināt asignējumus radiopropagandas vajā dzībām.
Taču ir vēl kāds cits aspekts. 1948. gadā Kopenhāgenā notika konference, kurā radioviļņu diapazoni tika sadalīti starp valstīm dalībniecēm. 1975. gadā Ženēvā atkal notika konference, kuras dalībnieki no jauna pārdalīja radioviļņu diapazonus. Šīs konferences lēmumiem jāstājas spēkā 1978. gada beigās, bet laikam ASV administrācija nolēmusi modernizēt tai piederošo raidstaciju tehnisko bāzi un palielināt raidītāju jaudu.
Tas attiecas arī uz abām radiodiversantu «balsīm» - «Brīvība» un «Brīvā Eiropa». Līdz ar to Dž. Kārtera administrācija klaji ignorē Helsinku konferences Nobeiguma aktu, kurā teikts: «Dalībnieces valstis atzīme radioinformācijas izplatīšanās paplašināšanos un izsaka cerību, ka šis process turpināsies tā, lai tas atbilstu tautu savstarpējās saprašanās interesēm un šīs apspriedes nospraustajiem mērķiem.»
Par šī pasākuma negatīvo ietekmi uz PSRS un ASV attiecību atmosfēru norādīts PSRS Ārlietu ministrijas 29. aprīļa memorandā ASV vēstniecībai Maskavā. Dž. Karters savu rīcību motivē ar nepieciešamību «nodrošināt brīvu apmaiņu ar informāciju un idejām».
Par to, kādi nolūki patiesībā slēpjas aiz šī it kā Helsinku garā ieturētā apgalvojuma, liecina sekojošs fakts. Par Savienoto Valstu kongresa kontrolētās raidstaciju «Brīvība» un «Brīvā Eiropa» uzraudzības komisijas (Board for International Broadcasting) padomes locekli, pēc Dž. Kartera padomnieka nacionālās drošības jautājumos Z. Bžezinska ieteikuma, tika iecelts profesors V. E. Grifits.
Šis «Austrumu eksperts» 1956. gadā strādāja raidstacijā «Brīvā Eiropa» par politisko padomnieku un saņēma algu no CIP. Tādējādi oficiālā Vašingtona savā propagandā arvien noteiktāk nostājas aukstā kara laikiem raksturīgā pozīcijā. Padomju Savienība un pārējās sociālisma zemes, protams, dos pienācīgu pretsparu ideoloģisko diversiju organizētājiem.
Taču, kā norādīts biedra L. Brežņeva apsveikumā Stingra miera aizstāvju vispasaules asamblejas dalībniekiem, sociālistiskās valstis kopā ar visas pasaules miera piekritējiem turpinās radīt «tādus materiālos, politiskos un morālos apstākļus, kuros kļūtu neiespējama notikumu ievadīšana atpakaļgaitā».
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
