Par pareizticības žandarmu Kudoru

Lai izvērtētu zemāk minētos argumentus par Andra tekstu, nemaz nav jābūt ekspertam reliģijas jomā, jo visi šie argumenti ir balstīti tikai uz vesela saprāta un loģikas.

Pirmkārt, der atcerēties, ka pagājušā gada februārī Andris plašākai sabiedrībai paziņoja, ka pamet politiku. Šā lēmuma pamatojums presē tika formulēts šādi: “Paklausot Dieva aicinājumam, Andris Kudors izstājies no JKP partijas, lai varētu pilnvērtīgi nodoties Kristus valstības sludināšanai. No aktīvās politikas viņš aizgājis tāpēc, ka redzot savai dzīvei citu virsuzdevumu.”

Kopš šī paziņojuma laika viņš ir izveidojis politisko kustību Facebookā, ilgu laiku pavadījis pasaules politiskajā galvaspilsētā Vašingtonā (kur apmeklējis daudzas politiskās organizācijas un iestādes), kā arī bez apstājas turpina medijos tiražēt savu politisko demagoģiju. Sanāk, ka par “Dieva aicinājumu” “Kristus valstības sludināšanai” un “citu dzīves virsuzdevumu” Kudors samelojis?

Otrkārt, portāla Pietiek lasītāji neizrādīja lielu interesi par viņa rakstu par karu un baznīcu, tas ieguva tikai apmēram 25 plusus un 16 mīnusus. No vienas puses, var pieņemt, ka reliģijas un baznīcas tēma portālā, visticamāk, nav īpaši pieprasīta un tāpēc uz Andra viedokli lasītāji nereaģēja. No otras puses, ir loģiski pieņemt ko citu - ka cilvēki labi apzinās, ka Kudors ir parasts sektants un ka viņa viedoklis par reliģiju ir jāuzklausa pēdējais, taču labāk to neklausīties vispār.

Treškārt, Andris savā tekstā atsaucas uz šaurās aprindās plaši pazīstamo Andreju Kurajevu kā uz kaut kādu reliģijas ekspertu. Par Andreja Vjačeslavoviča piedzīvojumiem var uzrakstīt nelielu enciklopēdiju, taču, lai īsi raksturotu viņa personību, ir jāzina tikai viena lieta - no baznīcas viņš tika izslēgts. 

Vispirms viņu tur ļoti ilgu laiku pacieta, pēc tam ilgi ar viņu runāja, mēģinot atrast kopīgu valodu, pēc tam atkal ilgu laiku pacieta, pēc tam ļoti ilgi brīdināja, ka pret viņu tiks piemērots disciplinārsods, pēc tam atkal ilgi gaidīja kamēr viņš apdomāsies. Un tad, kad kļuva pilnīgi skaidrs, ka vienīgais, uz ko Andrejs Vjačeslavovičs spējīgs, ir vienkārši ienīst baznīcu, viņš tika padzīts.

Kā zināms, no baznīcas izraida ne jau sliņķus un ne jau par stundu kavēšanu. Izraidīti tiek oficiālās baznīcas ienaidnieki, un Andris savā tekstā tieši uz tādu ienaidnieku atsaucas. Interesanti, ka vēl viens visiem labi pazīstams baznīcas ienaidnieks bija Jūda, un tas, iespējams, ir tikai laika jautājums, kad Kudors sāks atsaukties arī uz viņu.

Ceturtkārt, Andris, runājot par karu Ukrainā, atsaucas uz jau citu krievu priesteri - Vsevolodu Čaplinu. Tomēr Andris aizmirst mums pateikt, ka Čaplins par karu Ukrainā zināt neko nevar. Vienkārši tāpēc, ka 2020. gada janvārī viņš nomira. Piekrītiet, ka tas ir ļoti ērti un izdevīgi - tekstā par pašreizējo karu Ukrainā kritizēt cilvēku, kurš par to nav bildis ne vārda un kurš nekādi nevar reaģēt uz tavu kritiku.

Tiesa, neizslēdzu, ka Andris nelaiķi piemin nevis tāpēc, ka tā būtu manipulācija, bet gan tāpēc, ka nabaga Kudors ir patiesi pārliecināts, ka Čaplins joprojām ir dzīvs.

Nu un, piektkārt, Andris, protams, bija vienkārši spiests apsūdzēt pilnīgi visus Latvijas pareizticīgos sadarbībā ar Putinu. Šeit ir viņa konkrētie vārdi: “Tomēr kā tas ir – būt par Maskavas patriarhāta daļu, nepiekrist savai vadībai Maskavā, bet neteikt to?”

Noslēdzot savu uzrunu, Andris neizdomāja neko labāku kā kārtējo reizi spļaut pareizticīgajiem sejā, sakot: “Respektēju jūsu tiesības un reliģisko brīvību.”

Novērtē šo rakstu: