Iesaki rakstu: 
Politika nav karš, kurā ir tikai savējie un svešie. Politika ir dažādu redzējumu salāgošanas process, kas notiek starp tādiem, kuri vismaz kaut kādā minimālā līmenī viens otru uzskata par savējiem. Tātad par uzklausāmiem un diskusijā izvaicājamiem.
Kad Marija Luīze Meļķe izmanto balvu pasniegšanas skatuvi, lai paustu politisku nostāju, mums ir jārunā par viņas pieminēto problēmu, nevis par to, cik maz viņa ar šādu žestu liek uz spēles vai cik cienīga viņa būtu pēc tāda soļa turpināt saņemt valsts finansējumu. Viņa ir ne mazāk cienīga saņemt to kā jebkurš cits, kurš jebkad ir ko kritisku par varu pateicis.
Ja mēs pieturēsimies pie ačgārnās kritizēšanas tiesību loģikas, ir vērts padomāt par “PSR” atkalpiekabināšanu valsts nosaukumam. Tikai pirms gada uz Krievijas iebrukuma Ukrainā rēķina izkāpām no diviem tumšiem gadiem, kuros vairums radošās inteliģences sekoja šai absurdajai loģikai. Paldies, pietiks. (Ja kāds kultūras darbinieks, valsts maizē dzīvodams, nespēj saņemt drosmi paust politiskus uzskatus vai varas kritiku, es pat ietu tālāk un teiktu, ka atsevišķos gadījumos var runāt par nelietīgu valsts kultūras finansējuma izmantošanu.)
Pilsoniskā sabiedrībā Marijas Luīzes Meļķes izgājienu nedrīkst vērtēt tā, kā divpadsmitās klases līmeņa Delfi varas pieskatīšanas speciālisti vērtē VID skandālu — caur PR kampaņu prizmu. Meļķes personai šajā izgājienā nav nekādas nozīmes. Ja jums nepatīk tas, ko Meļķe ir pateikusi, “uzbrūciet” viņas priekšlikumam, nevis viņas personai vai materiālajam nodrošinājumam.
Es pievienojos Meļķei viņas protestā. Proti, par to, ka divi, trīs vai vienalga cik jebkādi cilvēki, kas dzīvo kopā, šobrīd Latvijā nevar vienkārši ar vienu “piegājienu” sareģistrēt savu kopdzīvi un no tās izrietošo juridisko klapatu atrisināšanu dažādos tipiski negaidītos dzīves brīžos. Tas nav normāli. Man gan ir grūti nesmīnēt, ka Meļķei līdzi salutē tieši tie politiskie spēki un aktīvisti, kuri paši ir stāvējuši ceļā šāda regulējuma vai vismaz tā pirmā soļa tapšanai (“Attīstībai/Par”, “Progresīvie”, “Konservatīvie”). Grūti arī nesmīnēt, ka Meļķes apsveicamais protests par pēdējos pāris gados daudzkārt jau muļļāto jautājumu ir izpelnījies vairāk sabiedrisko mediju uzmanības, nekā viskonkrētākās pēdējā laika liecības valsts nozagšanā, bet ne par to šoreiz.
Nezinu Meļķes precīzo pozīciju dzīvesbiedru jautājumā, tomēr varbūt ir vērts izrādīt minimālu cieņu šim politiskā aktīvisma gadījumam un izmantot to par ieganstu, lai aizraktos līdz pašai problēmas saknei? Tas ir aicinājums sabiedrisko mediju virzienā, kuriem ir labpaticies šo jautājumu krāsot pavisam vienkāršās, Civilās savienības likumprojekta (CSL) virzītāju noteiktās traibālisma krāsās — vai nu jūs esat ar mums, vai arī jūs esat no diskusijas izslēdzams barbars. (Ļoti līdzīgi šonedēļ karstasinīgāko konservatīvo piekoptajām metodēm socmedijos.) Vai Meļķes un viņas piebalstītāju vēlme ir atrisināt manis vispārīgi par juridiskām klapatām apzīmēto vai tomēr tā ir “Dzīvesbiedri” vadītāja Kaspara Zālīša un citu aktīvistu bīdītā laulības institūta iznīcināšana ar surogāta palīdzību? Demokrātiskā sabiedrībā tas ir jānoskaidro.
Ja Meļķes vēlme ir patiešām rast regulējumu jebkādām noturīgām divu un vairāk cilvēku veidotām kopdzīves formām, tad to atbalstītu vairums sabiedrības un vairums politisko spēku jau šajā pat Saeimā. Iepriekš, Civilās savienības likumprojekta virzīšanas laikā, Nacionālā apvienība piedāvāja priekšlikumus, kas CSL padarītu par kaut ko tuvāku tam, kas patiešām būtu visu no juridiskās ģimenes nošķiramo kopdzīves formu likums. Bet minēto aktīvistu plānos ir nevis geju, lesbiešu, senu draugu, radinieku un citās idejās un realitātēs balstītu kopdzīves formu regulējums, bet laulības surogāta radīšana.
Surogāta centrālā ideja ir paralēls regulējums cilvēkiem, kas saskaņā ar Satversmi nevar stāties laulībā, jo nav pāris starp vīrieti un sievieti. Paralēls regulējums ir visas stratēģijas pamatā, jo, ja tāds tiktu panākts, tad saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas iepriekšējiem lēmumiem, Latvija būtu radījusi atsevišķu un relatīvi ar laulību diskriminējošu likumu cilvēkiem atkarībā no viņu seksuālās orientācijas. Kas nozīmētu, ka viens no likumiem ir jāatceļ un Latvijā faktiski būtu iznīcināts Satversmē nostiprinātais laulības institūts.
Par to, ka Civilās savienības likumprojekts bija paredzēts ar seksuālu orientāciju saistītu kopdzīves formu regulēšanai liecina fakts, ka tam nebija paredzēts attiekties uz radiniekiem un uz vairāk nekā diviem cilvēkiem. Varbūt es un tādi šajā jautājumā izteikušies deputāti kā Aleksandrs Kiršteins kļūdāmies šajā “Dzīvesbiedru” kustības nodomu interpretācijā. Tas ir iespējams, un godīgā politiskā diskusijā to nedrīkst izslēgt. Bet kā gan labāk noskaidrot patiesību, ja ne saaicinot pie viena galda sarunāties un politiski pieņemamu regulējumu rast gribošus cilvēkus?
Kā gan labāk atrast regulējumu dzīvesbiedriem, ja ne pārstājot apsūdzēt visus radikālā priekšlikuma oponentus homofobijā un atpakaļrāpulībā? Kā gan labāk, ja ne pārstājot kultivēt vai pieņemt par pašsaprotamu aplamo ideju, ka politiska lēmuma pieņemšanu bloķē tikai likumprojekta neatbalstītāji? Ja es lieku priekšā tik kardinālu izmaiņu komplektu, kas tas viss kopā negūst vairākuma iesaistīto atbalstu, tad bloķētājs esmu tiklab es, kā tie, kas man stīvējas pretī.
Politika ir process, kura būtība ir meklēt iespējamo un sabiedrības akceptēto un tātad saprasto, nevis uzspiest kādas atsevišķas puses vēlamo. Politika nav process, kurā es vai jūs uzbūvējat savu vēlamo Latviju. Politika ir process, kurā mēs atrodam to, kas ir iespējams, ņemot vērā visu mūsu savstarpēji pretrunīgos redzējumos, par to, kā būtu labāk. Demokrātiskā procesa iznākums nekad nav kaut kas tāds, kas pilnībā atbilstu kāda viena vēlmēm. Ja ar šo rūgto, iepriekš paredzamo iznākumu nespēj samierināties, tad nevajag nākt uz demokrātiskas valsts politiku. Tad ir jāpārceļas uz Krieviju, Baltkrieviju vai kādu citu tādu valsti, kur iespējas realizēt savu redzējumu noteikti būs ja ne lielākas, tad vismaz vietējās tradīcijās balstītas.
Marijai Luīzei Meļķei ir visas tiesības izmantot savu ar radošo darbību izcīnīto platformu, lai paustu jebkādus uzskatus, kas nav pretrunā ar pašas politiskās arēnas pastāvēšanu. Meļķes protesta formas un jo īpaši tiesību kritizētāji ir demokrātijas ienaidnieki un paši sevi iezīmē kā politiskai diskusijai nederīgus.
Seko mums 
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts raksts Enerģētikas zaļais mezgls”. Rakstā norādīts, ka Latvijas delegācija vizītes laikā ASV 2022. gada aprīlī saņēmusi piedāvājumu iegādāties sašķidrināto dabasgāzi (SDG) par ievērojami zemākām cenām nekā pagājušajā gadā tirgū bija pieejamas. Seko apgalvojums, ka sarunas ar ASV gāzes kompānijām neesot tikušas uzsāktas un līgums neesot noslēgts, kā rezultātā noprotams, ka Latvija nav guvusi ievērojamu ekonomisku labumu.
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
