Par „Kurzemes finiera” reiderismu sākts kriminālprocess, lietā atkal figurē miljonārs Ramoliņš
Dienas Bizness25.04.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes Ziemeļkurzemes iecirknī 17. aprīlī uzsākts kriminālprocess pēc Krimināllikuma 177. panta 3. daļas par to, ka, izmantojot SIA Kurzemes finieris maksātnespējas procesu, tā, iespējams, noziedzīgā ceļā nodrošinot iespēju pārņemt kontroli uzņēmumā, tostarp atsavinot vērtīgus pamatlīdzekļus, Dienas Biznesu informēja uzņēmuma bijušais valdes priekšsēdētājs Dzintars Odiņš. Kriminālprocess ierosināts par krāpšanu grupā lielos apmēros, kas paredz reālu ieslodzījumu līdz 10 gadiem, tostarp arī mantas konfiskāciju.
Kriminālprocess uzsākts pēc Dz. Odiņa iesnieguma policijai pērn 2. septembrī, - viņš norādīja, ka 2014.gadā notikusī uzņēmuma pārņemšana bijusi ar krāpšanas pazīmēm. Proti, sākotnēji uzņēmuma Stiga RM īpašnieks Andris Ramoliņš viņam esot uzdevies par potenciālo investoru, bet vēlāk iniciējis maksātnespējas procesu tiesā un tā gaitā nodrošinājis Stiga RM kontroli pār SIA Kurzemes finieris.
Dz. Odiņš iesniegumā policijai cita starpā arī norāda uz iespēju, ka tikusi realizēta PVN shēma, kurai VID amatpersona piekritusi. Tāpat viņš izteicis šaubas par bankas rīcību, bez izsoles visas uzņēmuma cesijas nododot vienam no kreditoriem.
Dz. Odiņš savā iesniegumā policijai norāda, ka viņam kā cietušajam procesā un uzņēmuma līdzīpašniekam nodarīti pamatīgi zaudējumi, kurus viņš lēš miljonos eiro, galvenokārt norādot uz Stiga RM īpašnieka A. Ramoliņa iesaisti visos darījumos, kurus uzskata par krāpnieciskiem. Sabiedrībai sāpīgāks varētu būt ne Dz. Odiņa zaudējums, bet valsts zaudējumi no nesaņemtā PVN un savdabīgās cesiju pārdošanas, kur saprotamā daļa ir nodoklis, bet par cesiju izsoles ieguvumiem ir grūti spriest, jo nevar tirgot pārdotu zirgu.
Lai lasītājiem būtu skaidrs, ka tie nav tikai tukši apgalvojumi, ir vietā citēt dažus fragmentus no izdevumā Dienas Bizness 2021. gada nogalē publicētās intervijas ar Dz. Odiņu, bijušo uzņēmuma Kurzemes finieris īpašnieku:
„Koksnes produktu tirgus ir ļoti svārstīgs, to redzam arī tagad. Mums arī no 2012. gada divus gadus klājās sliktāk globālo cenu svārstību dēļ. Divus gadus strādājām ar 300 tūkstošu eiro lieliem zaudējumiem ik gadu, taču šādi zaudējumi nešķita kritiski uzņēmuma pastāvēšanai. Mēs, tāpat kā visi citi, zinājām, ka cenas atkal celsies un būs labie gadi.
Kas bija par iemeslu zaudējumiem?
Mēs meklējām iespēju ražot augstākas pievienotās vērtības produktus, plānojām jaunas iekārtas, lai varētu ražot pasaules līmeņa produkciju, parādījās arī interese no IKEA. No 2012. gada sākās pamatīga produkcijas cenas krišanās, Eiropā nonāca Brazīlijas, Ķīnas lētā produkcija, un cena mūsu saplāksnim nokritās. Divi gadi pagāja zaudējumos tā dēļ. Tas mūs nospieda uz ceļiem. 2014. gadā es sapratu, ka būtu labi piesaistīt investoru ar dziļākām kabatām. Mēs tomēr esam vienkārši Latvijas uzņēmēji, ģimene, kas sākusi visu no nulles, ieguldījusi savus uzkrājumus un meža īpašumu ražotnes attīstībai. Mums nav iespēju paņemt no privātiem pāris miljonus, kad vajag, un ieguldīt uzņēmumā. Izlēmām, ka vajadzīgs kāds lielāks, spēcīgāks partneris, kas var palīdzēt izvilkt šādus tirgus lejupslīdes gadus, lai nav jāatlaiž darbinieki, lai var turpināt attīstīties arī tādos gados.
Kaut ko izdevās atrast?
Jā, runājām ar Mediena grupu Klaipēdā, jo viņiem interesēja izejviela, kuru var izmantot detaļu ražošanai IKEA. Interese par partnerību bija arī Latvijas Finierim. Izskatījām dažādas sadarbības iespējas no potenciālajiem partneriem, taču tieši tad parādījās Stiga RM [Andra] Ramoliņa personā. Viņš pats uzradās. Mums bija uzkrājies neliels parāds par kokiem pret Stigu RM, kas sākotnēji bija sarunu iemesls, bet patiesībā viņš bija dzirdējis, ka meklējam partneri, un bija ļoti ieinteresēts, ļoti draudzīgs, izrādīja pretimnākšanu, sapratni.
Cik liels parāds?
2014. gadā parāds pret Stigu RM par kokiem bija uzkrājies aptuveni 65 tūkstoši eiro. Ne pārāk liela summa mūsu biznesā, un ne pārāk liela summa Stigai RM. Bija arī nelieli parādi pret citiem bērza finierkluču piegādātājiem, taču viņi, apzinoties tirgus situāciju, izturējās ar sapratni.
Vai nonācāt līdz sadarbības piedāvājumam?
Jā. Vārds pa vārdam, viņš lūdza man parādīt rūpnīcu. Apstaigājām, izstāstīju savus plānus. Viņš piedāvāja sadarbību, piedāvāja, ka varētu kļūt par partneri.
Nevis iegādāties rūpnīcu?
Nē, viņš piedāvāja sadalījumu 60% viņam, 40% man, un šāds piedāvājums mums bija ļoti simpātisks. Viņš bija ļoti saprotošs, enerģisks, sacīja, ka latviešiem vajag strādāt kopā, nevis pārdot citiem savas rūpnīcas. Ļoti detalizēti interesējās par to, kā mēs strādājam. Visu gribēja zināt: klienti, piegādātāji, kādi attīstības plāni, kādi projekti jau sarakstīti, kā labāk paplašināt ražošanu, kā pareizāk piedāvāt tirgū savu produkciju, kuru zemes gabalu vajadzētu nopirkt, lai paplašinātos. Es arī visu ļoti atklāti izstāstīju, izrādīju, izskaidroju, kā jau savam topošajam partnerim. Mēs kļuvām teju vai par draugiem, tādas bija tās attiecības.
Vai bija kāds šīs draudzības praktisks apstiprinājums?
Pēc šīs sarunas viņš piegādāja mums sešas kravas koku, kas bija it kā laba palīdzība, bet sanāca tā, ka līdz ar to parāds pret Stigu RM pieauga vēl līdz 83 tūkstošiem eiro. Kā topošais partneris viņš brauca ik nedēļu, runāja, skatījās. Teica, ka ir gatavs investēt, bet vajagot apskatīties bilances, grāmatvedības datus. Interesējās par banku un sacīja, ka, iespējams, jārunā par kredīta atmaksas atlikšanu. Tad sākās dažādu āķīgu līgumu gatavošana. Braucām pusdienās, runājām un runājām. Es viņam pilnībā uzticējos, uzķēros uz tām runām, ka latviešiem jāturas kopā, ka mēs kopā strādāsim un kalnus gāzīsim. Braucām uz Rīgu pie jurista Mārtiņa Krūma, un viņš atkal skatījās visus uzņēmuma parametrus.
Kad nu visu biju izstāstījis, izrādījis, paskaidrojis, ar banku iepazīstinājis, pēkšņi kā pērkons no skaidrām debesīm atnāca vēstule, ka esmu parādā tik un tik Stigai RM par kokiem. Tur ir piegādes grafiks, summas, atmaksas termiņi. Zvanu viņam, saku, ka nevaru atmaksāt un viņš to zina, bet viņš pretī, ka tas nekas. Tās esot tikai formalitātes, ja varu, lai maksāju, ja nē, tad nē. Es pat sāku kaut ko atmaksāt, bet pēkšņi sekoja paziņojums no tiesas par maksātnespējas ierosināšanu. Mans topošais partneris un investors ir ierosinājis pret mani maksātnespēju!
Jūsu izjūtas un reakcija?
Tas, maigi izsakoties, nemaz nebija tas, par ko mēs visus šos mēnešus bijām runājuši. Tieši pretēji, jutos smagi piekrāpts. Būtu zinājis, ka viņš ir tāds, tautas valodā runājot, uzmetējs, es taču nebūtu ar viņu laiku tērējis, nebūtu viņam kā labam draugam visus plānus kā uz delnas izlicis, man taču bija citi potenciālie investori, citas iesāktas sarunas, kuras es būtu varējis turpināt.
Kad tas notika?
Vēstule atnāca 2014. gada oktobra vidū, bet maksātnespēju pasludināja 15. novembrī. Pēc vēstules jau ar mani vairs nerunāja, teica, ka neesot nopietns partneris, īsāk - neesmu interesants. Tālāk viss notika zibens ātrumā. Izrādījās, ka man aiz muguras patiesībā visu laiku tika gatavots šis uzņēmuma pārņemšanas process caur maksātnespēju, un tas tika īstenots ātri un precīzi kā militāra operācija. Ne velti tika iesaistīti maksātnespējas administratori ar labi zināmu reputāciju.
Kas notika tālāk, pēc 2014. gada 15. novembra?
Tika izsludināta maksātnespēja. Ieradās maksātnespējas administrators Andris Bērziņš, un banka nomainīja apsardzi. Stiga RM uzreiz jau kļuva par uzņēmuma nomnieku, jau uzreiz pēc maksātnespējas, 2014. gada novembrī, bet 2014. gada decembrī jau kļuva par visas uzņēmuma mantas īpašnieku, izpērkot bankas cesijas no Hipotēku bankas.
Līdz ar maksātnespējas administratora ierašanos novembrī uz Kurzemes finieri atbrauca atī Stigas RM pārstāvis, tāds Viesturs, kurš vēlāk kļuva par uzņēmuma ražošanas direktoru. Savukārt es paliku tikai ar parādiem.
Kādiem parādiem, ja cesijas ir pārdotas?
Gan bankai, gan vēl kaut kādam juristam Krūmam. Lai es nekādi nepretotos viņu visām izdomātajām shēmām, ko realizēja Stiga RM kopā ar administratoru un banku. Viņi izdarīja tā, ka es vēl esmu parādā tam Krūmam. Man draudēja ar krimināllietu, ka esmu izsaimniekojis uzņēmumu. Vēlāk vēl administrators mutiski norādīja, ka man paveicies, ka krimināllietas nav. Es biju arī, jāatzīst, mazliet apstulbis un šokā tajā laikā, ka tik viegli var atņemt uzņēmumu. Stigai RM mēs taču sākumā bijām parādā tikai 65 tūkstošus, ar to viss sākās! Tad Ramoliņš izlikās par draugu un partneri, lai gan pēc būtības tika realizēts reiderisms. Lai mani pilnīgi paralizētu, tika draudēts ar krimināllietu. Tagad man bankas pat neatver kontus, izņemot Pasta banku, tur man atvēra kontu, lai var ieskaitīt algu.”
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
