Par ierēdņu-dīkdieņu varoņdarbu - lēmumu likvidēt Latvijā internātskolas
Pietiek lasītāja25.03.2018.
Komentāri (1)
Iesaki rakstu: 
Vēlos izteikt savu sašutumu par mūsu Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) briesmu murgiem, ierēdņu-dīkdieņu varoņdarbu - ir pieņemts lēmums likvidēt Latvijā internātskolas.
Pārskatīju visus trīs Latvijas ziņu kanālus - ne vārda par to, ka IZM tika lemts šis jautājums. Nejauši pārslēdzot Pervij Baltiskij, ieraugu Salas novada domes priekšnieci Sproģes kundzi.
Protams, tūlītēji uzliku sižetu no sākuma - un man liels pārsteigums, krievu kanāls ir vienīgais ziņu kanāls, kurš atspoguļoja IZM dīkdieņu tikšanos ar pašvaldības vadītājiem, kurās atrodas internātskolas un internātskolu direktoriem. Patiešām labs sižets.
Viņi runā par šo problēmu. Bet Latvijas lielie ziņu magnāti klusē... pie mums tak muļķu zeme, kur visus var valkāt aiz aukliņas, viss ir kārtībā, nekas nenotiek.
Piedodiet, bet man nešķiet svarīga ziņa par Sarkozī, par nenormālo miljardu izgāšanu dzelzceļa līnijai, ar kuru varbūt mani bērni brauks vai mani mazbērni vienu reizi dzīvē, es jau no noteikti, ka ne. Man ir svarīgi, kas būs ar šīm internātskolām, kas būs ar lauku bērniem.
Kur tagad ir tiesībsargs, kāpēc viņš neiestājas par šo bērnu tiesībām uz ēdienu, izglītību, socializāciju? Vai māk bļaut tikai par to, ar ko iegūst piāru?
Kas šiem kungiem ir devis tiesības sodīt šos bērnus, kad viņus tā jau dzīve ir sodījusi? Vai mums Latvijā bezdarbs ir beidzies, ka nu atkal mākslīgi tas ir jārada, it īpaši laukos?
Piedodiet, bet arī laukos mēs dzīvojam un gribam dzīvot, arī laukos ir bērni, kuri grib iegūt izglītību. Dzīve nebeidzas Rīgā... Labi, likvidēsim internātskolas... bet ko vietā dosim... neko. IZM un 100 gudrie visu uzgrūž uz pašvaldības pleciem, bet vai pašvaldības arī nav valsts sastāvdaļa?
Arvien vairāk sāku aizdomāties, ka nevēlos šādu šo valsti... nevēlos piedalīties viņu cirkā un varas spēlēs... lai paši sevi apēd... Man ir kauns par to, ko dara ministrijās dīkdieņi un parazīti... tai skaitā tiesībsarga gļēvums - klusēt par šo problēmu internātskolu likvidēšanu...
Šodien darbā, runājot ar vienu kolēģīti par vakardienas tikšanos, uzzināju, kā vakar šajā tikšanās reizē tika pazemoti skolu direktori un pašvaldību vadītāji, ka viņi par velti dzesē muti - lēmums pieņemts: LIKVIDĒSIM INTERNĀTSKOLAS...
Ļoti atvainojos, ka atļāvos uzrakstīt par to, kas man patiesi ir svarīgs. Esmu bijusi vairākas reizes šajās internātskolās, esmu strādājusi ar šiem bērniem, ar viņu vecākiem. Mums ir labas internātskolas, bieži vien tās ir vienīgās vietas, kur bērns jūtas labi, drošībā, siltumā, tīrībā, ar pilnu vēderu. Vai šis apstāklis ir tik mazsvarīgs? Un pedagogi... viņi ir vienreizēji, ar visu sirdi un dvēseli tur strādā.
Es nezinu, uz kurieni mēs kā sabiedrība ar šādiem spontāniem populistiskiem dīkdieņu, parazītu un gļēvuļu (piemērs - tiesībsargs) lēmumiem nonāksim... nezinu...
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
