Iesaki rakstu: 
"Eiropā notiek karš, un man šķiet nepiedienīgi runāt par kaut kādām kompensācijām uzņēmumiem, kas agresora valstī nevar vairs tirgoties."
Šī ir tā retā reize, kad man patiešām druscīt trūkst vārdu, lai izteiktu riebumu pret "principiālajiem" tukšpauriem, kuru izjūtu kvintesence saistībā ar Krievijas pārtikas embargo un tā sekām saspiesta šajā te tviterī vakar izlasītajā atziņā.
Protams, ne tik senā cilvēces vēsturē ir bijusi arī, piemēram, tāda radība kā Marija Antuanete, kam tiek pierakstīts līksmais uzaicinājums parīziešiem, kuri palikuši bez maizes, uzēst vakardienas kūkas.
Bet Marija Antuanete bija - atkal atbilstoši leģendai - viena izlutināta, stulba kaza, kas no reālās dzīves ne nieka nezināja, jo bija uz to raudzījusies labākajā gadījumā pa apzeltītas karietes logu.
Toties mūsdienu "nepiedienīguma" nosodītāji, kā likums, pretendē uz vietu to "ekspertu" saimē, kuriem ne tikai citiem piemērojami ētikas kodeksi, bet arī zināšanas un pieredze ļaujot precīzi atšķirt labo no ļaunā un mācīt citiem pareizo dzīvi.
Varētu, protams, konkrētajai "nepiedienīguma" nosodītājai - sauksim viņu, teiksim, par Anitu Antuaneti - apjautāties: kurš gan bija tas, kurš tikai pirms dažām dienām nelabi vaimanāja saistībā ar savu maizes devēju kantori, kura āda bija cietusi gluži tāpat kā pašlaik uz Krievijas tirgu orientēto uzņēmumu bizness?
Kāpēc gan, lūdzu, šis kantoris nekavējoties metās lūgt atbalstu savam politiskajam jumtam? Kāpēc pats nebija prātīgi diversificējies? Kāpēc "neizvērtēja riskus", pirms cēlās cīņai ar baiso maksātnespējas administratoru mafiju? Vai tad nezināja, ka triumfējušā tiesiskuma valstī notiek labo un ļauno karš?
To visu varētu pajautāt mūsdienu Anitām Antuanetēm - bet kāda jēga? Viņu "Mao citātu grāmatiņā" šādi jautājumi nav ierakstīti - un līdz ar to nav arī atbilžu.
Visiem šiem moralizētājiem, kuri pašlaik ir tik gudri pārmest muļķiem, kas, lūk, tik riskanti un glupi eksportējuši uz Krieviju, ir viena kopīga iezīme: viņi ir tie, kuri padomju laikā divas reizes mēnesī drūzmējās pie kases lodziņa, un nekas viņos neatkarīgi no paaudzes un laikiem nav mainījies arī tagad.
Šie gudrie kritizētāji un pamācītāji paši savā mūžā nav radījuši nevienu darbavietu, nav bijuši atbildīgi ne par vienu savu darbinieku, nekad mūžā nav pat pamēģinājuši kādam pārdot kaut ko pašu rokām tirgum radītu, par kaut kādu eksportu nemaz nerunājot.
Toties jo gatavāki viņi ir mācīt dzīvot citus. Un lieki teikt, ka, raugoties no apzeltītās štampu karietes, kurā viņi vizinās pa dzīvi, viņiem ir dziļi nospļauties uz visu to cilvēku ķēdīti, kas stāv aiz katra "stulbā uzņēmuma".
Tranzītnieki? Muļķi, varēja taču diversificēties! Pārvadātāji? Alkatības upuri - varēja vadāt kaut ko citu kaut kur citur! Piensaimnieki? Muļķi! Piena ražotāji? Protams, muļķi, varēja taču laikus atteikties no pienvedēja, kas pienu veda riskus nediversificējušam uzņēmumam! Nekādu atbalstu šitādiem uz mūsu rēķina!...
Varbūt būsiet pamanījuši: neviens vērā ņemams uzņēmējs, lai cik diversificējies arī būtu un lai cik maz atkarīgs no Krievijas tirgus, pašlaik nemetas kritizēt no embargo cietušos diversifikācijas smalkumus nesaprotošos "muļķus". Atšķirībā no bļaurīgajām Anitām Antuanetēm, kurām vienmēr būs garantēta vakardienas kūka, viņi zina, kas patiesībā ir reālā dzīve.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
