Papildus Levita ordenim man vajadzētu pateikt paldies arī ar vairāk naudas no nodokļu maksātāju kabatas

Jautājums ir vietā. Tagad, kad vairāki novērtētie ir atteikušies no saviem apbalvojumiem, viņu vēstījums, neapšaubāmi, ir pievērsis sabiedrības uzmanību. Daudzi to ir novērtējuši vairāk nekā sākotnēji paredzēto atzinību. Noteikti ir vērts reizēm pateikt "nē". Bet kas gan būtu tas vēstījums, ko es pasacītu, ja paziņotu, ka atsakos no piešķirtā ordeņa?

Es jau tagad dzirdu, kā kādi saka: vai tu tiešām nesaproti? Pieņemot ordeni no valsts varas, tu vairs nevari būt objektīvs pret devēju! Tu taču būsi Egilam Levitam mūžīgi pateicīgs! Tev vairs nevarēs uzticēties! Kā gan tu varēsi būt kritisks pret viņu, ja viņš tevi ir šādi uzpircis?!

To dzirdot, es patiesi priecājos par jautājumu un diskusijas būtību. Es ar lielāko gandarījumu atteiktos no jebkuras atzinības un apbalvojuma (jāpiebilst, ka man mājās ir dažādi apbalvojumi, tajā skaitā Cicerona balva, ko piešķīra Latvijas Zinātņu akadēmija), ja vien varētu pagriezt šo jautājumu tajā virzienā, kas patiešām Latvijā ir aktuāls.

Manuprāt, veselīga sabiedrība grib un spēj pateikt viens otram paldies.

Vispirms atkāpei. Es uz atzinībām un apbalvojumiem raugos samērā... nu, kā lai to labāk pasaka: nezinu, vai vārds "pieticīgi" ir vietā. Manuprāt, tā ir paldies pateikšana. Tur nav nekāda cita ieguvuma. Par šiem ordeņiem vai apbalvojumiem neviens naudu nedod, ceļojumos nesūta un nekādus citus bonusus nepiešķir. Un tas ir pareizi. Kāds (šajā gadījumā Ordeņa kapituls) ir gribējis pateikt paldies par līdz šim darīto, novērtējot žurnālistikas lomu Latvijā.

Manuprāt, veselīga sabiedrība grib un spēj pateikt viens otram paldies. Ir tik daudz negatīvā apkārt, turklāt žurnālisti neizbēgami pastāvīgi dzīvo negatīvā informācijas laukā, tā ir mūsu darba sastāvdaļa. Un ir svarīgi to līdzsvarot ar pozitīvo. Tāpēc es priecājos, kad pats varu kādam pateikt paldies, un mācos uzklausīt "paldies" arī tad, kad to saka man (atzīšos, reizēm jūtos neērti, bet cenšos tam tikt pāri).

Bet Latvijā žurnālistika patiešām saskaras ar lielu problēmu. Runa ir nevis par pateicību, bet par samaksu. Es nevaru spriest par komercmedijos strādājošajiem, lai par saviem ētiskajiem izaicinājumiem viņi runā paši. Taču es strādāju sabiedriskajā medijā, un, ja nu ir kāds patiešām ētiskas dabas izaicinājums, tā ir mana alga. Tā gan ir atkarīga no politiķu labvēlības. Viņi katru gadu lemj, vai un cik man maksāt. Un par to diemžēl mēs runājam pārāk maz.

Es sabiedriskajos medijos strādāju jau vairāk nekā 30 gadus. Ienācu Latvijas Radio laikā, kad tas pārgāja no valsts uz sabiedriskā medija pārvaldības principiem. Toreiz visu pārējo izdevās atrisināt, bet finansējuma avotu ne. Atceros, 90. gados sacīja, ka tas ir pārejas posms – Latvija ir nabadzīga, tikko atguvusi neatkarību, pamazām visu atrisināsim. Taču laiks gāja, pamazām visu piemirsa. Pirmo reizi asāk to izjutu pirms gadiem septiņiem, kad Eiropā sākās migrācijas krīze.

Taču pandēmijas laikā tas jau kļuva ļoti aktuāli. Ne tikai parasto klausītāju, pat neapmierināto opozīcijas politiķu mutē populārs kļuva vecais apzīmējums – valsts radio. Ar ļoti skaidru vēstījumu aicinot mūs neklausīties vai neuzticēties mūsu darbam – jo mēs taču strādājam valdošās koalīcijas labā! Kas maksā, tas pasūta mūziku! Un visi tie, kam tas ir izdevīgi vai kam mēs esam uzkāpuši uz varžacīm, šo vēstījumu aktīvi popularizēja. Ko es esmu varējis iebilst?

90. gadu otrajā pusē man nācās aiziet no darba Latvijas TV, jo mans priekšnieks nespēja (vai negribēja) stāvēt pretī politiskajam spiedienam. Labi atceros tās sajūtas, kad viņš ienāca montāžas telpā un teica: steidzami jāmaina ieraksts, jo man ir pavēle no šīs dienas neļaut Tomsonam iziet ēterā.

Protams, ka es iebilstu. Nav tā, ka Latvijā nebūtu izveidots amortizācijas slānis, kas pasargā žurnālistus no tiešas politiskas iejaukšanās. Taču šobrīd tas lielā mērā ir atkarīgs no cilvēkiem, kas šo slāni sargā. To ir viegli noārdīt. Pietiek vienā (politiķu) vai otrā (mediju pārvaldības) pusē nonākt ieinteresētiem cilvēkiem, lai viss mainītos. Esmu to jau piedzīvojis. 90. gadu otrajā pusē man nācās aiziet no darba Latvijas TV, jo mans priekšnieks nespēja (vai negribēja) stāvēt pretī politiskajam spiedienam. Labi atceros tās sajūtas, kad viņš ienāca montāžas telpā un teica: steidzami jāmaina ieraksts, jo man ir pavēle no šīs dienas neļaut Tomsonam iziet ēterā. Es tikai nojaušu, kas aiz tā visa stāvēja, bet aizkulises nekad neuzzināju.

Šobrīd politiķi nespēj ietekmēt žurnālistu darbu. Tiešā veidā (vismaz attiecībā uz mani) viņi to pat necenšas darīt. Taču tas nenozīmē, ka situācija nevar mainīties. Interesanti, ka tie paši politiķi, kas, opozīcijā esot, ir dēvējuši mūs par valsts radio un televīziju, apsūdzot valdošās koalīcijas apkalpošanā, paši, nonākot pie varas, maina savu retoriku. Jo, esot pie varas, pašreizējā kārtība ir izdevīga un saprotama. Pat ja viņiem nav vēlmes ietekmēt žurnālistu darbu, viņi neredz nepieciešamību ko mainīt līdzšinējā radio un televīzijas finansēšanas modelī. Tas šķiet pārāk riskanti. Vairums nesaprot, kāpēc daudzās rietumvalstīs ir izveidots neatkarīgs sabiedrisko mediju finansēšanas modelis, kurš nav atkarīgs no ikgadējās politiskās lemšanas par budžetu. Mums taču viss darbojas! Kāpēc mainīt to, kas pašiem šķiet labs?

Jā, šobrīd amortizācijas siets ir tāds, ka es ar partiju politiskajām vēlmēm varu nerēķināties, bet nav nekādu garantiju, kas notiks jau pēc gada.

Kad publiskajā telpā parādījās diskusijas par to, vai man vajadzēja pieņemt Triju Zvaigžņu ordeni, es kaut kādā mērā par to priecājos. Tas nozīmē, ka cilvēkiem rūp žurnālistu darbs un viņu ētika. Ja neinteresētu, viņi par to nerunātu. Tikai tā nav diskusija par patiešām būtisko. Kas gan mūs, žurnālistus, var padarīt atkarīgus – tie, kas vienreiz dzīvē pasaka paldies, vai tie, kas katru gadu lemj, cik daudz samaksāt par darbu? Jā, šobrīd amortizācijas siets ir tāds, ka es ar partiju politiskajām vēlmēm varu nerēķināties, bet nav nekādu garantiju, kas notiks jau pēc gada.

Pašlaik politiskajā dienaskārtībā ir nonācis jautājums par Latvijas Radio un Latvijas TV apvienošanu. Es pret šo procesu izturos, cik nu iespējams, neitrāli. Jebkura reorganizācija dod gan ieguvumus, gan riskus. Ja 1998. gadā nebūtu divu atsevišķu sabiedrisko mediju, es nezinu, kur es šobrīd strādātu. Toreiz man bija iespēja atgriezties radio. Ja mēs uzņemamies risku apvienot divus medijus vienā, tad ārkārtīgi svarīgi ir likvidēt jebkādas sviras, kā politiķi varētu ietekmēt šo mediju. Ikgadējā politiķu lemšana par medija budžetu ir šāda svira. Tuvākajos mēnešos īpašā darba grupā spriedīs par apvienota medija finansēšanas modeli. Šis ir īstais brīdis saprast, kāpēc tik daudzās demokrātiskajās Eiropas valstīs sabiedrisko mediju finanses nav atkarīgas no ikgadējiem politiķu lēmumiem.

Tas ir jautājums arī par sabiedrības uzticību. Protams, uzticēšanās ir atkarīga no daudz un dažādiem faktoriem. Arī žurnālistiem ir svarīgi būt paškritiskiem. Tomēr arguments par mūsu algām ir būtisks. Ja mēs spēsim to atrisināt, tad varam diskutēt par pateicības izteikšanu jeb apbalvojumiem. Kā jau minēju, ar prieku atteikšos no jebkura sava darba novērtējuma, lai tikai vairotu uzticēšanos profesionālai, brīvai un neatkarīgai žurnālistikai.

Novērtē šo rakstu: