Iesaki rakstu: 
Latvijas sabiedrības kādā daļā joprojām saglabājas speciāli iezombētais melīgais priekšstats par “perestroiku/atmodu”. Daudzi turpina slavēt tādus VDK sameistarotos pseidonacionālos mistrojumus kā LTF, LNNK, Pilsoņu kongress, Helsinki-86, Interfronte, kā arī atsevišķus “lāčplēšus”, nošļūcot pat līdz marasmam (“Patiesa Latvijas atjaunosana saksies tikai Grantina kunga vadibaa”).
Aizvadītajos 30 un vairāk gados Latvijā nekāda kontrpropaganda neeksistēja. Latviešu tautas prātu diriģēja “perestroikas/atmodas” melīgā ideoloģija. Tas no vienas puses. No otras puses visjaunāko laiku vēsturē sociālisma sistēmas sagraušana Austrumeiropā nav viegla tēma. Lai pareizi visu zinātu, nepieciešamas mērķtiecīgas profesionālās studijas. Tā, saprotams, nevar būt ļaužu masu nodarbošanās. Kā vienmēr, sabiedrības zināšanas, idejiskā orientācija, vērtējumi ir atkarīgi no inteliģences godīguma un sociālās atbildības sajūtas.
Šis teksts ir sagatavots, izmantojot faktus, kuri objektīvi, uzskatāmi, pārliecinoši ilustrē tagadnes greizo stāvokli. Tie ir pagātnes fakti, izskaidrojot greizo tagadni. Šie fakti palīdz izprast šodienas dzīvi Latvijā un citur bijušajās sociālisma zemēs.
PSRS un reizē visas sociālisma sistēmas sagraušana Austrumeiropā ir unikāls notikums cilvēces vēsturē. Nekad nebija notikusi tāda mēroga valstiskās un sociāli politiskās paradigmas sagraušana izteikti primitīvu un dzīvniecisku motīvu dēļ. Viss minētais tika sagrauts atsevišķu indivīdu hipertrofētās ambīcijas un alkātības dēļ.
PSRS sagraušanas rezultātā radās jauns valstiskuma tips – kriminālais valstiskums. Tagad ir redzams, ka kapitālisma augstākā stadija nav imperiālisms (tā uzskatīja Ļeņins), bet gan tā jaunais variants kriminālais kapitālisms. Tas izteikti funkcionē Krievijā un Latvijā. Latviešu inteliģences totālā nespēja organizēt cilvēciski cienīgus politiskos, ekonomiskos, sociālos procesus izrādījās ļoti piemērota kriminālajam kapitālismam ar noziegumu brīvību.
Saprotams, unikāli grandiozie notikumi tiek analītiski adekvāti novērtēti. Vērtēšana sākās jau tūlīt 90.-91.gadā, kad likvidēja pasaules lielāko valsti un sākās tās materiālo bagātību atklāta izlaupīšana. Publicētas daudzu tā laika notikumu dalībnieku atmiņas. Par „perestroikas” nodarīto ļaunumu ir rakstījuši un turpina rakstīt krievu un citu tautu zinātnieki, rakstnieki un publicisti, bijušie valstsvīri un ģenerāļi. 1990.gadā Sergejs Kurginjans kopā ar pieciem domubiedriem izdeva grāmatu „Postperestroika”. Tajā vispusīgi un argumentēti raksturota „perestroikas” graujošā loma Krievijas attīstībā. Grāmatā plaši apskatīts kriminālais bezprāts, kas sākās 1987. gadā, kad tika izsludināta „perestroika”.
Sociālisma sistēmas un pasaules lielākās valsts sagraušana, saprotams, bija organiski vienota ar planetāri globālo politiku. Pirmkārt un galvenokārt, ar pasaules dalījumu divos polos, uz Zemes izveidojoties t.s. divpolārajai vadības sistēmai. Tāda sistēma radās pēc II Pasaules kara, un tā sastāvēja no diviem planētas vadības poliem - ASV pārzinātā kapitālisma sistēmas pola un PSRS pārzinātā sociālisma sistēmas pola. Abiem poliem bija atomieroči. To pielietošanas draudus novērsa minētais pasaules vadīšanas dalījums divos polos. Katrs pols realizēja politiku atbilstoši savai izpratnei par dzīves kārtību uz Zemes. Katrs pols saprata, ka atomieroču pielietošana apdraud ne tikai pretinieku, bet arī pašus pielietotājus.
Planetāri globālajā politikā 60.gados populāra kļuva konverģences ideja. Konverģences ideja eksistēja abu polu politiskajā un analītiskajā elitē. Gan Vašingtonā, gan Maskavā eksistēja doma par abu polu savstarpējo tuvināšanos. Tāda iespēja tika saskatīta. Vienīgi bija un joprojām ir aktuāls jautājums par to, kādiem mērķiem vajadzēja kalpot konverģences idejai. Iespējami trīs mērķi. Viens (1.) mērķis varēja būt ar konverģences atbalstīšanas tēlošanu sagraut pretējo pusi – otru spēka polu. Otrs (2.) mērķis varēja būt (reāli bija sastopams) ar konverģences palīdzību apturēt bruņošanās sacensību starp abiem spēka poliem. Otrā mērķa adepti bija abos polos. Turklāt amerikāņu adepti kritizēja ASV militārajā doktrīnā paredzēto iespēju pielietot atomieročus pret PSRS, ja tā centīsies paplašināt savu teritoriju Eiropā. Trešais (3.) mērķis varēja būt velme patiešām godīgi un pašaizliedzīgi realizēt konverģences ideju vispārējā humānisma vārdā.
Nav sastapts atzinums par Maskavas vēlēšanos konverģences idejas aizsegā sagraut kapitālisma sistēmu. PSRS politiskā elite netiecās ieviest sociālismu uz visas planētas. PSRS politiskā elite vēlējās kopā ar Rietumu politisko eliti apspriest pasaules problēmas, kā arī pārtraukt bruņošanās sacensību. ASV apzināti uzkurināja bruņošanās kaislības, kas varēja PSRS novest līdz ekonomiskajam sabrukumam. ASV elitei bija pazīstama koncepcija par bruņošanās sacensību kā sava veida kara formātu, paverot iespēju uzvarēt pretinieku bez militārā spēka tieša pielietojuma. Šo koncepciju saista ar kādreiz slaveno pacifisti baronesi Bertu fon Zutneri (Bertha Sophie Felicitas Freifrau von Suttner; 1843-1914).
60.gados gan Rietumeiropā, gan ASV bija samērā ietekmīgs analītiskās elites slānis, kas bija kategoriski noskaņots pret bruņošanās turpināšanu, ieroču modernizēšanu u.tml. Šim slānim interesēja t.s. globālās problēmas – cilvēces izdzīvošanas iespējas uz Zemes. 60.gados jau bija sākusies demogrāfiskā pāreja – planētas iedzīvotāju straujš pieaugums.
Padomju Savienības pārstāvjus uzaicināja piedalīties 1968.gadā dibinātajā planētas globālo problēmu pētniecības starptautiskajā sabiedriskajā organizācijā ar nosaukumu „Romas klubs”. 1972.gadā Austrijā tika izveidots „The International Institute for Applied Systems Analysis”. Par institūta dibinātājiem tiek atzīti A.Kosigina znots Dž.Gvišiani no PSRS, S.Cukermans (Solly Zuckerman) no Lielbritānijas un M.Bandi (McGeorge Bundy) no ASV. Abi minētie Rietumu pārstāvji bija aktīvi bruņošanās sacensības pretinieki. Institūta zinātniskās padomes priekšsēdētājs bija Dž. Gvišiani. 1976.gadā Maskavā viņa vadībā izveidoja slēgtu iestādi “Sistēmiskās analīzes institūts” kā filiāli minētajam institūtam Austrijā. Jaunā iestāde strādāja VDK, PSKP CK uzraudzībā.
Rietumos konverģences ideju atbalstīja tāda ļoti ietekmīga anglosakšu elites analītiskā struktūra kā „Council on Foreign Relations” – CFR. To 1919.gadā dibināja angļu un amerikāņu analītiķi. Šīs struktūras pieeja konverģences idejai sakrita ar 1973.gada jūlijā dibināto privāto starptautisko organizāciju „Trilateral Commission”. Komisijas trīs komponenti (dalībnieki) bija 1) Ziemeļamerika, 2) Rietumeiropa un 3) Āzija (Japāna un Dienvidkoreja). PSRS tika ignorēta. Komisiju dibināja tādi planetārā mēroga stratēģi kā D.Rokfellers un Z.Bzežinskis. Tiek uzskatīts, ka „Trīspusīgajai komisijai” izdevās Ķīnu atraut no PSRS. Komisija panāca Ķīnas „perestroiku”. 1978.gadā ĶKP CK plēnumā tika pieņemts jauns valsts attīstības stratēģiskais plāns un ātri sākās tas, ko dēvē par „Ķīnas ekonomisko brīnumu”. Tātad konverģences ideja sāka kalpot 1.mērķim - ar konverģences atbalstīšanas tēlošanu sagraut pretējo pusi – otru spēka polu; respektīvi, PSRS un sociālisma sistēmu Austrumeiropā.
Sastopams viedoklis par PSRS „perestroikas” diviem etapiem. Pirmais etaps sākās ar Dž.Gvišiani, A.Jakovļeva darbību PSKP, VDK vadības uzdevumā. Šajā etapā galvenais mērķis bija panākt līdztiesīgu līdzdalību pasaules pārvaldīšanā kopā ar Rietumu kolēģiem. Šim mērķim bija veltīta „perestroika”, ar ideoloģiski demagoģisko specifiku pārliecinot Rietumu eliti par padomju līderu jauno liberāli demokrātisko seju. Jaunajai sejai tika izdomāts vārds – „новое мышление”. To izdomāja 1987.gada sākumā valdības vasarnīcā Abhāzijā (Лидзаве). “Jaunās domāšanas” procesu vadīja A.Jakovļevs, un tajā piedalījās V.Faļins, G.Arbatovs, A.Kovaļovs. Par „jaunās domāšanas” pirmo konceptuālo paraugu kļuva koncepts „общеевропейский дом”. Šo konceptu izskatīja Politbirojā 1987.gada 26.martā, bet 10.aprīlī par to Gorbačovs Prāgā paziņoja visai cilvēcei.
1988.gada 15.janvārī PSKP centrālajā laikrakstā „Правда” publicēja neparastu rakstu. Tā autors bija Gorbačova padomnieks G.Šahnazarovs. Raksta nosaukums „Мировое общество управляемо». Rakstā apspriesta nepieciešamība veidot „pasaules valdību”, lai no viena centra pārvaldītu cilvēci. Tas bija nepārprotams mājiens Rietumiem un pārējai pasaulei par Gorbačova vēlēšanos būt „pasaules valdībā”.
1989.gadā Kremlī ar Gorbačovu tikās CFR vadība, D.Rokfellers. Ir zināms, ka sākumā Vašingtona ne visai vēlējās PSRS strauju sagrāvi. Tam būtu neprognozējamas sekas. Tāpat ir zināms, ka Gorbačovs pats „visu atdeva” bez cīņas. Tāpat vēl ir zināms, ka Vašingtona atļāva Baltijas republikās atstāt Krievijas militārā atbalsta punktus.
„Perestroikas” 2.etaps sākās 1991.gadā pēc PSRS likvidācijas. Taču 2.etapā saglabājās Krievijas Federācijas (KF) vadības cerība sēdēt ar Rietumu kolēģiem pie viena galda, lai apspriestu pasaules vadīšanas jautājumus. 2006.gadā Sergejs Lavrovs publicēja rakstu par pasaules valdību; proti, ASV un KF ārpolitikas interešu kopību. Tātad 2006.gadā vēl nebija zudusi cerība ideāli brāļoties ar amerikāņiem. Cerība acīmredzot tika pilnīgi likvidēta līdz 2007.gada 10.februārim, kad Putins Minhenē nolādēja vienpolārās pasaules izveidošanos ar ASV priekšgalā. Vienpolārās pasaules nolādēšana turpinājās Putina runā 2014.gada 24.oktobrī Valdājas klubā. Sergejs Kurginjans vairākkārt ir apgalvojis, ka Rietumu elite ap 2007.gadu nepārprotami Putinam lika saprast, ka kopīga pasaules pārvaldīšana nekad nenotiks.
2.etapā galvenais ir ASV (Rietumu) tieša līdzdalība PSRS mantojuma sagraušanā, izlaupīšanā, ģeopolitiskajā pārvaldīšanā. ASV (Rietumi) Krievijā un bijušajās padomju republikās sāka atklāti realizēt savu politiku atbilstoši ASV interesēm, no kurām galvenā interese ir KF likvidēšana, sašķelšana, degradēšana, nomelnošana, dabas bagātību atņemšana. Amerikāņiem bija un joprojām ir vietējie palīgi. Daļu no viņiem bija sagatavojis Grišiani slepenais institūts. Parasti nosauc tādus kadrus kā Gaidaru, Čubaisu, Berezovski. Amerikāņi piekrāpa Gorbačovu, solot neievest NATO karaspēku bijušajā PSRS teritorijā. Bzežinskis atklāti A.Duginam pateica, ka apzināti piekrāpa Gorbačovu - "We have tricked him".
Saprotams, 2.etapā ASV (Rietumu) intereses izpaudās arī Latvijas Republikā. Latvijā nav ko laupīt. Latvijā nav naftas, gāzes, derīgie izrakteņi. Latvija tika pārvērsta par transnacionālu naudas atmazgāšanas placdarmu, ar ko nodarbojas bankas. Viss ir nokārtots ļoti stabili un ļoti ciniski. Par to visuzskatāmāk liecina aizliegums LR valdībai atbrīvot no amata Valsts bankas prezidentu. ASV (Rietumus) tas neuztrauc, ka tādējādi tiek apliecināta drausmīga necieņa pret LR un pret latviešu tautu.
Seko mums 
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
