Paaudžu konflikta lokālā realitāte

Paaudžu konflikti principā ir bijuši katrā laikmetā. Vienīgi varēja atšķirties to agresivitātes pakāpe un pretrunu saturs.

Piemēram, Raiņa jaunībā daudzās latviešu ģimenēs „tēvu” un „dēlu” pretrunu saturs galvenokārt riņķoja ap konservatīvo un modernizēto saimniekošanas veidu zemes apstrādāšanā, lopkopībā, viensētas iekārtošanā. Paaudžu konflikta agresivitātes pakāpe bija ļoti niecīga. Gandrīz nebija. Visbiežāk bija tikai asprātīgi komplimenti vienam par otru, par ko liecina vecāku raksturojums Raiņa vēstulēs māsām un dienasgrāmatas ieraksti par tēva saimniecisko darbību. Abas puses viena pret otru izturējās ar dziļu cieņu. Audzinot „dēlus”, vecāki viņos nostiprināja bībeliski mūžseno sirsnīgo un labestīgo pietāti pret senčiem. Vecāku vairāk vai mazāk agresīva kritika nebija iespējama. „Dēli” to nepieļāva.

Paaudžu konfliktiem vienmēr ir objektīvs pamats. Objektīvais pamats ir kultūras mainība. Kultūra nav stagnants. Kultūra nav kaut kas tāds, kas ir apstājies, sastindzis, bez kustības. Kultūrai vienmēr piemīt dinamika. Arī tad, ja par kultūras dinamiku neviens īpaši nerūpējās un speciāli netiecās panākt kultūras dinamiku. Kultūrai vienmēr piemīt dinamika tāpēc, ka kultūras īpašnieki ir dinamiskas būtnes. Cilvēki nav iedomājami bez darbības un uzvedības norises, spraiguma, kustības. Cilvēki ir radošas būtnes. Cilvēku radošums neizpaužas tikai zinātnē un mākslā. Izpaužas arī zupas vārīšanā, malkas skaldīšanā, mājas celtniecībā, deguna slaucīšanā, frizūras veidošanā, kaimiņa sveicināšanā, alus dzeršanā, puķu dobes formā, ielas bruģējumā, govs slaukšanā utt.

Neaiztiksim etnisko homeostāzi. Tā liecina par izņēmuma gadījumiem. Ļoti reti cilvēku dzīvē nekas nemainās daudzu paaudžu laikā. Etniskā homeostāze jau sen vairs neattiecās uz „baltajiem” cilvēkiem. „Balto” cilvēku kultūrai acīmredzot vienmēr piemita kultūras dinamika. Etniskā homeostāze ir Āfrikas un Latīņamerikas džungļos dzīvojošo cilšu kultūras īpašība. Tāds ir tradicionālais etnogrāfiskais priekšstats. Tam ir daudzi pierādījumi.

Kultūra nav stagnants. Taču starp kultūras īpašniekiem var būt stagnāti. Tātad var būt cilvēki, kuri dievina vecas metodes, vecu kārtību, vecas sistēmas. Stagnāts nav tas pats, kas visos laikmetos populārais konservators. Stagnāta mentalitātes centrā ir stūrgalvīga neiecietība. Pat var teikt – aprobežota stūrgalvība. Konservatora mentalitātes centrā ir izteikti kritiska attieksme. Pat var teikt – pārlieku kritiska piesardzība pret visu jauno, nepārbaudīto, nezināmo. Konservators vēlas vispirms 100 reizes nomērīt un tikai pēc tam nogriezt. Tas nav tas pats, kas stagnāta vēlēšanās. Stagnāts vispār nevēlās kaut ko jaunu darīt, pieņemt, atļaut u.tml. To nepieļauj stagnāta intelekta sastingtība. Konservatora intelekts ir elastīgs intelekts.

Paaudžu konflikts ir kultūras iekšējais funkcionālais konflikts. Tā funkcija ir veicināt kultūras attīstību. Kultūras īpašnieki ir dažādi. Pastāv dažādas sociālās grupas. Tajā skaitā sociālās vecuma grupas, - „tēvu” grupa, „dēlu” grupa. Starp sociālajām grupām rodas dažādas pretrunas. Tiek meklēti kompromisi, kas ir pozitīvs avots konstruktīviem kultūras pārveidojumiem – kultūras inovācijām.

Paaudžu konfliktiem ir atšķirīga ne tikai agresivitātes pakāpe un pretrunu saturs. Vēl ir atšķirīga intensitāte. Sastopami mazāk intensīvi paaudžu konflikti un ļoti intensīvi paaudžu konflikti. „Tēvu” un „dēlu” attiecības var būt bez spraiguma un spēcīguma, bez augstas iedarbības pakāpes un minimāla ražīguma. Taču var būt ļoti intensīvas attiecības, kad paaudžu konflikta intensitāte izraisa spilgtu un radikālu iznākumu. Tā tas parasti ir pārejas laikmetos, kad kultūra būtiski mainās. Relatīvi mierīgajos vēsturiskajos posmos starp pārejas laikmetiem paaudžu konflikti nav intensīvi.

Mūsdienu unikālajā pārejas laikmetā paaudžu konfliktam ir milzīga agresivitātes pakāpe un intensitāte. Pretrunu saturs aptver cilvēka darbības, uzvedības un komunikācijas visu spektru. Turklāt nav runa par pretrunām, bet gan par antagonismu. Paaudžu konfliktā tiekamies ar pretēju tendenču, naidīgu spēku cīņu un neatrisināmām pretrunām ne šodien, ne rītdien.

Latvijā „dēli” uzskata, ka „tēvi” ir smagi un neārstējami slimi. Viņi ir inficēti ar šauri ierāmētu skatījumu uz pasauli, sekliem un bīstami novecojušiem padomju laika stereotipiem par politiku, par to, ko drīkst darīt un nedrīkst darīt. „Tēvi” neļauj izvērsties talantīgajiem jauniešiem, jo ražošanas resursi atrodas vecās paaudzes korumpēto politiķu pārziņā.

„Tēvi” neklusē un atbild „dēliem”. Atbildē populārākais ir „tēvu” satraukums par jaunās un vidējās paaudzes vieglprātīgo attieksmi pret dzīvi, bez jēgas burzoties ap patērēšanu un izklaidi. „Tēviem” ļoti nepatīk korupcijas un zagšanas milzīgā izplatība jauneklīgo valsts un pašvaldību ierēdņu kontingentā, viņu alkatīgā gatavība iztirgot svešiem nacionālās bagātības, patriotisma trūkums un verdziskā pielīšana Rietumu kaklakungiem. „Tēvus” ļoti satrauc jaunatnes necienīgā attieksme pret pagātni, rusofobijas, nacisma un antisemītisma iezombētība.

Tāda bija līdzšinējā izpratne par latviešu paaudžu konfliktu. Taču visjaunākie latviešu sabiedriskie notikumi aicina pārskatīt paaudžu konflikta lokālo iedabu. Ļoti spēcīgs iemesls kļuva kņada ap Stambulas konvenciju. Šī kņada liecina, ka uz paaudžu konfliktu nākas lūkoties pilnīgi citādāk, nekā tas tika darīts līdz šim.

Latviešu paaudžu konflikta pretrunu saturs, agresivitātes pakāpe un intensitāte acīmredzot nav tikai dažādu vērtību sistēmu sadursme. Runa nav tikai par sociālisma un liberālisma, reālisma un postmodernisma, racionālisma un iracionālisma, demokrātijas un totalitārisma, sociālistiskā valstiskuma un ģeokrātiskā valstiskuma, reliģiozitātes un sekularizācijas, sociālisma ekonomikas un tirgus ekonomikas, vispārcilvēciskās morāles un liberāli plurālistiskās morāles vērtību sadursmi. Latviešu paaudžu konfliktam noteikti ir zināma specifika. Noteikti ir lokālais rakurss.

Latviešu sabiedrībā paaudžu konflikts nav tikai dažādu filosofisko un politisko uzskatu, ideoloģiju un ekonomisko mācību, estētisko un morāles vērtību konflikts. Tas patiesībā ir ievērojami dziļāks konflikts. Tas skar cilvēka cilvēciskuma pamatus. Skar tos cilvēciskuma pamatus, kuri cilvēku atšķir no citām dzīvajām radībām un vispār cilvēku padara par cilvēku – Homo sapiens.

Izrādās, visdziļākajā būtībā tas ir konflikts starp civilizētību un mežonību, izglītotību un neizglītotību, zināšanām un tumsonību, garīgumu un bezgarīgumu, inteliģenci un barbarismu, cilvēkiem un postcilvēkiem, labo un ļauno, gaismu un tumsu, Dievu un Sātanu.

Stambulas konvenciju aicināja ratificēt jaunāko paaudžu hominīdi. Viņu rīcībā atklājās gan fundamentāla neizglītotība un tumsonība, gan bezgarīgums un barbarisms, gan mežonība un sātanisms. Tātad atklājās atavistiskas izpausmes, kuras cilvēkam ir palīdzējusi pārvarēt izglītība, audzināšana, zinātne, māksla, reliģija, ideoloģija. Šodienas civilizācija un kultūra uzskatāmi liecina par mūsdienu cilvēku kardinālo attālināšanos no senajiem senčiem raksturīgajām īpašībām. Turpretī latviešu jaunāko paaudžu garīgais satvars liecina par atavismu.

Ļoti riebīgi atklājās mežonība un sātanisms. Tas izpaudās totāli necienīgajā attieksmē pret reliģiju, Baznīcu, Latvijas reliģiskajiem līderiem. Tā pret reliģiju, Baznīcu, reliģiskajiem līderiem izturas tikai mežoņi, barbari, tumsoņas, ļauno garu pārņemti nekrietni cilvēki.

Esmu pārliecināts, ka latviešu sabiedrībā pirmo reizi tik riebīgi atklājās mežonība un sātanisms. Latvieši nekad nav bijuši pārāk reliģiozi. Savā laikā par to žēlojās vācbalti. Kurzemē, Zemgalē, Vidzemē padomju laikā un agrāk baznīcēnu skaits nebija liels. Arī pēcpadomju laikā tas nav bijis lepni iespaidīgs. Turklāt aizvadītajos gados tas ir strauji samazinājies. Ateisms ir gājis plašumā.  Tas vienmēr pastāvēja. Bet agrāk nekas neliecināja par latviešu ateistu pretīgo publisko izturēšanos.

Nākas atgādināt par ateistiem. Viņi noliedz Dieva esamību. Viņi nav reliģiozi cilvēki. Viņi neapmeklē dievkalpojumu, nelūdz Dievu. Bet tas nenozīmē, ka viņi neciena reliģiju, Baznīcu, reliģiozus cilvēkus, mācītājus, bīskapus, arhibīskapus, metropolītus, kardinālus, pāvestus. Ateisti nav mežoņi, barbari, tumsoņas, ļauno garu pārņemti nekrietni cilvēki.

Diemžēl tādi izrādījās latviešu „dēli”, aizstāvot Stambulas konvenciju. Lai apmierinātu savas obskurantiskās ambīcijas, viņi Latvijas reliģiskajiem līderiem pārmeta atrautību no realitātes, muļķību izplatīšanu, nekompetenci, zināšanu trūkumu, neiedziļināšanos lietas būtībā, nevēlēšanos dzīvot saskaņā ar eiropeiskajām vērtībām, cilvēktiesību ignorēšanu, Bībeles demagoģisku un tendenciozu interpretēšanu, atsacīšanos aizsargāt sievietes no ļaunajiem vīriešiem, nevēlēšanos audzināt bērnus saskaņā ar „sociālā dzimuma” prasībām, izvairīšanos realizēt bērnu seksuālās audzināšanas programmas bērnudārzā, pamatskolā.

Latviešu „dēli” (sātanisma fanes un fani) nav spējīgi saprast vairākus kardinālus momentus. 

Pirmkārt, viņu „teorētiskajām zināšanām” par „genderismu”, „dzimumneintrālo audzināšanu”, „dzimumu atšķirību neesamību”, „sieviešu šķiru”, „vīriešu šķiru”, „dzimuma mainīšanu”, „sociālo dzimumu” var pievienoties tikai mežoņi, barbari, sātanisti.

Otrkārt, viņi nav spējīgi saprast, ka ir garīgi letāli nobrukuši līdz pilnīgi citiem cilvēciskuma pamatiem. Tie principiāli atšķiras no „tēvu” cilvēciskuma pamatiem. Viņu krampjaini saviebtais perversais cilvēciskums ir vienīgi nicināms un iznīcināms cilvēciskums. Tas ir „cilvēciskums”, bet nevis cilvēciskums. Arī to „dēli” nav spējīgi saprast.

Protams, par to nav jābrīnās. Sapratne ir cilvēku prerogatīva – izņēmumu tiesības un priekšrocība. Postcilvēku sapratne nav cilvēku sapratne.

Novērtē šo rakstu: