Iesaki rakstu: 
“Oļiniete ar valstsgribu” – ja nekas labāks darba procesā neienāks prātā, ļoti iespējams, ka tieši tā sauksies grāmata par Egilu Levitu, kuram pērn beidzot izdevās kļūt par Latvijas valsts prezidentu. Mēģināšu īsi paskaidrot – kāpēc tieši pašlaik ir pieņemts lēmums par darba sākumu un kāpēc tāds no pirmā acu uzmetiena savāds nosaukums.
Pavisam īsi un vienkārši – Latvijas valsts vara un tās pārstāvji pēdējā gada laikā mēnesi pēc mēneša ir uzskatāmi kļuvuši rijīgāki un rijīgāki, nekaunīgāki un nekaunīgāki. Šo tendenci es saskatu neskaitāmās izpausmēs – no konkrētu amatpersonu izteiktas pārliecības, ka nodokļu maksātāju nauda ir viņu personiskā nauda, par kuru sabiedrībai nav nepieciešams atskaitīties, līdz Augstākās tiesas spriedumiem, kur tas ir rakstīts melns uz balta un pastiprināts ar vārdiem „spriedums nav pārsūdzams”.
Protams, zivs pūst no galvas, un esmu pilnīgi pārliecināts, ka šai „politiskās elites” nekaunībai sava veida brīvības grāmata bija gan jurista (!) Egila Levita publiskais paziņojums par to, ka ne visi likumi ir jāpilda, gan viņa spļāviens visu patriotiski noskaņotu Latvijas cilvēku virzienā, valstiskus pasākumus pārvēršot par savām ballītēm un uz tiem saaicinot par vispārzināmus Latvijas neatkarības pretiniekus, gan iztapīgā klanīšanās tiesiski nihilistiskajai varas partiju maka pildīšanas kārei, liekot mediķiem un skolotājiem pastāvēt pie ratiem.
Taču izšķirīgais brīdis, kad sapratu – godīga un atklāta grāmata par to cilvēku, kurš iesēdies valsts prezidenta krēslā, sabiedrības interešu vārdā ir ne tikai vēlama, bet pat nepieciešama, - pienāca nedaudz vēlāk. Tas notika tad, kad saņēmu Egila Levita kancelejas paskaidrojumus administratīvajai tiesai, kurā biju vērsies saistībā ar šīs iestādes nevēlēšanos atklāt sabiedrībai nozīmīgu informāciju.
Šajos paskaidrojumos melns uz balta bija rakstīts – Egila Levita kancelejas ieskatā es savas likumā noteiktās tiesības iegūt no valsts iestādes informāciju, lai ar to kā žurnālists iepazīstinātu sabiedrību, izmantojot „negodprātīgi”, lai „iegūtu jaunus faktus, lai varētu nodrošināt negatīvu informācijas plūsmu par kancelejas darbu”. Ne vairāk, ne mazāk.
Šī, protams, nav pirmā reize, kad alkatīgi un nekaunīgi ļaudis, kas ar visām četrām ir salīduši nodokļu maksātāju naudas un citu valstisko labumu silē, sāk nelabi kviekt brīdī, kad kāds sāk interesēties par to, cik lietderīga valstij ir viņu nekaunīgā rijība.
Tomēr bija šokējoši ko tādu lasīt valsts augstākās amatpersonas apkalpojošā personāla izpildījumā, un dubultšokējoši bija tas, ka šī amatpersona jau trīsdesmit gadus mums ir visdažādākajos veidos sprediķojusi par tiesiskuma nozīmi un svarīgumu.
Tieši tāpēc arī grāmatas nosaukums, ļoti iespējams, būs tieši tāds – „Oļiniete ar valstsgribu”.
Droši vien daudzi atceras liekulīgo un divkosīgo brāļu Kaudzīšu romāna varoni, kurai, lai viņa ietu, kur iedama, Dieva vārdu vajadzēja mutē. Pašlaik nedēļu pēc nedēļas kļūst aizvien skaidrāks, ka mēs esam tikuši pie jauna veida Oļinietes valsts prezidenta amatā, kurai, lai kur tā iedama, mutē vajag citus vārdus, ar kuriem piesegt savus patiesos darbus.
Kādi ir šie patiesie darbi? Egila Levita uzpucētajās un piefrizētajās oficiālās biogrāfijas lappusēs tos neatrast, bet jautājumu un tēmu ir daudz – pat ļoti daudz.
Levitu ģimenes izkļūšana no Padomju Savienības 1972. gadā. Neskaidrības ar viņa patieso iegūto izglītību. Reālā – un nevis paša izreklamētā – līdzdalība Neatkarības deklarācijas tapšanā (vai tās sabotēšanā). "Darbs" (vai varbūt jau atkal sabotāža) Pilsoņu Kongresā. Dīvainības ap tagadējā prezidenta pilsonību – vai varbūt tomēr dubultpilsonību. Darbošanās „Klubā
Nav nekādu šaubu, ka grāmata sabiedrībai atklās daudz nezināma par cilvēku, kurš ērti iesēdies valsts prezidenta krēslā un jau šogad pieprasījis savām un sava aparāta vajadzībām iespaidīgi lielāku valsts finansējumu. Bet varētu atklāt vēl vairāk, tāpēc, ja Jūsu rīcībā ir fakti, kas varētu sabiedrībai atklāt jaunas ziņas par pašreizējo Latvijas valsts galvu, rakstiet man uz elektroniskā pasta adresi [email protected]. Konfidencialitāte, protams, tiek garantēt.
Domāju, ka varu droši solīt – grāmatu ar nosaukumu „Oļiniete ar valstsgribu” vai ar citu, vēl precīzāku nosaukumu, ja tāds ienāks prātā, sagaidīsiet jau šogad.
Seko mums 
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
