Iesaki rakstu: 
“Ja ukraiņu rīcībā jau būtu viss iepriekš pieminētais, tad pat bērnudārzniekam ir skaidrs turpmāko notikumu scenārijs- ukraiņi atkāpjas dziļāk savā teritorijā, ievilinot pretinieku un piespiežot to izstiept loģistiku. Tiek veikts māņu pretuzbrukums citā virzienā. Tam seko trieciens ar HIMARS, izmantojot arī ATACMS raķetes pa pretinieka noliktavām un komadcentriem. Ar tanku ķīļu palīdzību tiek aplenkts pretinieka grupējums vai grupējumi (atkarībā no situācijas), vienlaicīgi nogriežot tos to apgādes līnijām. Tad artilērija un aviācija sāk metodiski iznīcināt aplenkto grupējumu līdz pēdējam okupantam.”
Šis ir izvilkums no šī gada februārī pietiek.com publicētā raksta ar virsrakstu “Pulkstenis tikšķ Donbasā”. Līdzīgi kā F-16 arī ballistiskās raķetes ATACMS ukraiņi lūdz no ASV jau labu laiku un līdz šim ir saņēmuši konsekventu “nē”. Iedziļināties, kāpēc šāda nostāja, nav šī raksta mērķis, jo patiesība tiks atklāta agri vai vēlu. Konkrētajā jautājuma, līdzīgi kā tas bija ar tankiem, briti iet visiem pa priekšu, un, kā var spriest pēc CNN un ne tikai tur sniegtās informācijas, Ukraina jau ir saņēmusi “gaiss-zeme” klases spārnotās raķetes “Storm Shadow” ar darbības rādiusu līdz 300 km, kas faktiski nosedz visu okupēto Ukrainas teritoriju, ieskaitot Krimas tiltu (skat. attēlu).
Cepuri nost britu priekšā! Laikam būs iespaidojušies no Ex-seržanta šeit publicētā raksta neilgi pēc krievu iebrukuma - https://pietiek.com/raksti/mes_iesim_lidz_galam/. Tas, protams, ir joks, bet, ja nopietni, tad jautājums ir par to, kādu ietekmi šis bruņojums spēs atstāt uz gaidāmo ukraiņu uzbrukumu un vai tas spēs kompensēt modernas aviācijas trūkumu Ukrainas Gaisa spēkos.
Sīkāku informāciju par “Storm Shadow” katrs var iegūt, “ieguglējot” krievu vai angļu valodā. Piebildīšu tikai, ka ATACMS un “Sorm Shadow” pēc darbības rādiusa un kaujas galviņas jaudas ir līdzīgas. Galvenā atšķirība ir tā, ka pirmās ir “zeme-zeme” klases ballistiskas raķetes kas var tikt palaistas no ukraiņu rīcība jau esošajiem HIMARS un M270 MLRS, savukārt “Storm Shadow” tiek palaistas no lidaparātiem.
Ja līdz šim Rietumu piegādātā modernā artilērijas bruņojuma darbības rādiuss nepārsniedza 80 km (planējošās bumbas GLSDB ar darbības rādiusu 150 km ir atsevišķa kategorija), tad tagad tas būs gandrīz četras reizes lielāks. Ko tas nozīmē krievu loģistikai, nav laikam jāskaidro. Viss atkarīgs no tā, cik daudz būs šī bruņojuma un cik būs palaišanai piemērotu lidaparātu. Cik var spriest no publiski pieejamas informācijas, tad kā palaišanas platforma var tikt izmantoti ukraiņu bumbvedēji SU-24. Ir zināms, ka Polija ir veikusi SU-24 modernizāciju ar mērķi pielāgot tos “Storm Shadow”.
Un tā, jautājums - ja trūkst aviācijas, vai ir iespējams sekmīgs uzbrukums pilna mēroga modernā karā? Teorētiski varētu būt, ja tiek izpildīti šādi nosacījumi:
- Izlūkošana visos līmeņos (taktiskā ar bezpilota lidaparātiem, radioelektroniskā un satelītu),
- Pietiekams artilērijas bruņojuma un augstas precizitātes munīcijas daudzums, kas ne vien ļauj izveidot “uguns mūri” uzbrūkošo motorizēto kājnieku priekšā, bet arī paralizēt pretinieka loģistiku un komandcentrus dziļākā aizmugurē, ka arī iznīcināt taktiskās aviācijas lidlauku infrastruktūru,
- Efektīvas un mobilas pretgaisa aizsardzības sistēmas, kas seko līdzi uzbrūkošajām daļām,
- Pārsteiguma moments.
Runājot par pēdējo nosacījumu, ir dzirdēti spriedumi par to, ka modernā karā, kur pieejami tehnoloģiski izlūkošanas līdzekļi, pārsteiguma moments nav iespējams. Tas ir maldīgs uzskats. Šeit svarīgi ir vairāki faktori – pretinieka maldināšana, veicot specoperācijas, un savu rezervju izvietošana tā, lai pretiniekam nebūtu skaidrs galvenā trieciena virziens, vienlaikus ļaujot pārsviest spēkus īsā laika periodā, kur nepieciešams.
Ja runa par pirmo nosacījumu, tad maldināšana nenozīmē publisku paziņošanu par fiktīvo trieciena virzienu. Šāda veida operācijas tiek plānotas un realizētas daudz rūpīgāk, un piemērs tam no WWII - britu realizētā operācija “Mincemeat” sabiedroto Sicīlijas desanta priekšvakarā ar Spānijas piekrastē izskalotu britu virsnieka līķi ar it kā slepeniem dokumentiem portfelī (par šo vēsturisko notikumu ir uzņemta filma, un to var noskatīties Go 3).
Pats par sevi saprotams, ka ir jābūt vairākiem plāna variantiem un par prioritāro ir jāzina pēc iespējas šaurākam iesaistīto lokam.
Esmu to teicis un atkārtošu vēlreiz - militāras operācijas prioritārais uzdevums ir nevis teritorijas atbrīvošana, bet gan neatgriezenisku zaudējumu radīšana pretiniekam, kas rezultēsies arī teritorijas atbrīvošanā. Pretējā gadījumā karš var ieilgt, un pārsvaru gūs tas, kura rīcībā būs vairāk resursu.
Uz šodienu krievu neatgriezeniskie zaudējumi ir aptuveni 200 tūkstoši, kas ir 0,14% no kopēja Krievijas iedzīvotāju skaita. Tas nozīmē, ka to izjūt tikai neliela iedzīvotāju daļa (radinieki, paziņas). Ja zaudējumi pieaugs desmitkārtīgi bez jūtama rezultāta “zemju apvienošanā”, tad proporcionāli pieaugs arī neapmierinātība ar režīmu. Arī papildināt zaudēto bruņojumu, it īpaši sankciju rezultātā pretiniekam būs arvien grūtāk. Šeit paustais var likties cinisks, bet nav citu variantu, kā apturēt agresoru.
Slava Ukrainai un necilu galu krievu okupantiem!
* Literārs pseidonīms
Seko mums 
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
