Iesaki rakstu: 
Nežēlīgajā dabā ir iekārtots tā, ka katra nāve ir atspēriens dzīvajiem. Sausoknī kūsāt kūsā dzīvība, kritušu ziloni aprij saprofāgi, mirstošam lauvam jau savlaicīgi seko šakāļu bari… Arī cilvēku sabiedrība ir dabisks organisms, kurā augstākā forma, kā uzvārīties uz nāves, ir karš: vieniem – traģēdija, citiem – tirgus. Mazliet pārfrāzējot kādu gruzīnu domātāju: viena nāve ir traģēdija, miljons – politika un bizness.
Mēs esam maziņi, mums citi mērodziņi: kara vietā noder arī nelaimes gadījums, par miljonu kalpo arī pussimts. Kopš 21.novembra mūsu dzimtenē iet vaļā masveida dzīres – kā savannā ap milzu medījumu.
Pirmām kārtām jau plašsaziņas biznesam. Tādas medusmaizes kā desmitiem upuru, varas koruptīva nolaidība un lielu tirgus spēlētāju klupiens – visas trīs vienlaikus – mūsu sīkā ikdieniņa piedāvā tik reti, ka visi audiālie, vizuālie un tekstuālie mediji uzreiz pārgāja diennakts ražošanas režīmā, līdztekus faktu un baumu, viedokļu un aizspriedumu gūzmai vienā putrā nenosakāmās proporcijās sacenšoties arī konkrētu cilvēku traģēdiju un emociju eksponēšanā līdz pat izmisušu seju tuvplānu bāšanai ziņkārīgo acīs pār vēl neatdzisušiem nelaiķiem un pat vēl neatraktiem dzīvajiem.
Veselas divas nedēļas mediji kaismīgi sildīja šo tēmu – jo nekā līdzvērtīga tak atkal nebūs ilgi. Arī kinematogrāfisti kumosu garām nav palaiduši: kaut aktierkino noteikti nepratīs labākajās Holivudas tradīcijās no traģēdijas izsist sev uz patiesiem notikumiem balstītu dižpārdokli, dokumentālisti jau paspēja izpausties, pirms vēl visi upuri guldīti zemes klēpī.
Pirmajā mirklī tas mūsu naidpilnajā sabiedrībā izraisīja ļoti neparastu reakciju – visādos veidos mesties palīgā cietušajiem, nešķirojot pat tautību. Tam ir divi saprotami iemesli. Pirmkārt, atšķirībā no daudzām nevienu neinteresējošām traģēdijām, kuras katraprāt nevar notikt ar viņu pašu, veikala jumta uzkrišanu no skaidrām debesīm tieši uz galvas ļaudis iztēlojas biedējoši personiski.
Otrkārt, pēc pirmās ziņas par veikala iebrukšanu vēl šķita, ka varētu būt kādi pāris upuri, un tad jau mums nebūtu nekādas daļas, lai tie pāris kuļas, kā nu māk, vai nu mazums pāris upuru ik dienas mums apkārt, bet, kā pēc tam konstatēja kāds neuzkrītošs valstsvīrs, traģēdija prasījusi pārāk lielu upuru skaitu, un, kaut arī vēlamais upuru skaits nosaukts netika, izmēram ir nozīme: jo vairāk, jo šķiet, ka līdzīgi var nepaveikties arī pašam.
Bet likumsakarīgi, ka drīz vien tautas vienotajam par traģēdijas upuriem nāca talkā kas vēl vienojošāks – kā jau pienākas nācijai, kuru spēj vienot tikai kopīgs pret.
Pirmo reflektoro agresiju tīri fizioloģiski izsauca nemitīgi acu priekšā esošā izkārtne virs drupu kaudzes. Nē, tur nebija rakstīts, kas būvējis sabrukušo ēku un tagad saprātīgi tup krūmos, nerādās un nepīkst. Tur bija rakstīts, kas tajā ēkā pončikus tirgojis – kuram gan arī pašam notikušais bija liela nelaime. Un tieši tas arī savas juridiskās nevainības apziņā, par morālo vainību turklāt jau iepriekš uz ātro atpircies, pirmais izlīda uz skatuves ar godīgiem tekstiem kā pēdīgais muļķis.
Runāja viņš ciniski, tas ir, krieviski. Turklāt noliedza acīmredzamo – ka pašrocīgi sagrāvis ēku, lai tīši nonāvētu cilvēkus, ko ar viltu ievilinājis slazdā par spīti ugunsgrēka signalizācijai, kas, kā jau tām raksturīgi, skaidrā tekstā brīdināja par kļūdām projektā un korupciju tā saskaņošanā. Lieki piebilst, ka tik vāju viestirgoni valstī, kur patērētāju oficiālā reliģija ir pretkrievu valoda, nekavējoties iztapīgi nospārdīja pat savējie, kas metās, cik nu spēj, glābt biznesu, nez par ko nez kam atvainojoties un ieliekot vietā citu, kas jau, kā nākas, uzrunā nāciju neciniskā jeb angļu valodā – lai visiem saprotamāk.
Bet vēl krietni pirms visa iepriekš aprakstītā kāds neuzkrītošs grimstoša kuģa kapteinis pilnīgi nesaistīti ar aplūkojamajiem notikumiem bija sarūpējis sev glābšanas laivu, tikai nekādi nevarēja atrast piemērotu brīdi pacelt balto karogu. Jauno atklājumu gaismā viņš apvilkās lauru vaiņaga un atīrās no vraka fanfaru skaņās, bet balto karogu centās iegrūst pretinieka kapteinim, kura kuģis nebūt negrima. Bēdzēja laivu ar maigu spērienu atgrūda cits, vēl neuzkrītošāks, spoži un drosmīgi kvalificējot notikušo negadījumu juridiski precīzi, kā pienākas īstam vienotas valsts vīram – masu slepkavība.
Protams, slepkavība atšķirībā no negadījuma paģēr ļaunprātīgi tīšu vainīgo – tieši to, kā slāpa pūlis. Un sabiedrība aizvien vairāk iekarsa tautu saliedējošos jautājumos: kāpēc vēl nav samesti cietumā visi, kas gadās pa rokai, kāpēc prokurors runā par kaut kādu izmeklēšanu, kāpēc vajadzīga vispirms apsūdzība, pēc tam vēl tiesa? Un, kas vēl trakāk – kāpēc nejēga likumdevējs paredzējis iespējamajiem vainīgajiem vēl mazākus sodus nekā tie, pēc kā tauta brēca pat nevainīgajiem?!
Šajā burzmā bija īstais brīdis klusiņām parādīties tam, kas varētu būt vistiešāk vainīgs notikušajā. Viņš fiksi pažēlojās par savu sāpi – kādas problēmas pārliecīgais upuru skaits sagādās viņa biznesam un vai izdosies atkopties –, apsolīja tautai izturēt savu nelaimi, dāsni uzsauca "ziedojumu" jeb kukuli cietušajiem nepilnu divu tūkstošu apmērā uz dvēseli – un atkal veicīgi paslēpās. Viņa izkārtnes uz sabrukušās ēkas nebija, un runāja viņš valsts valodā, nevis ciniski. Tikmēr nesavtīgi juristi, gaišākie prāti savā nozarē, pamatoja jebkādas izmeklēšanas nevajadzību vainīgo nosaukšanā un paši tūdaļ sniedza precīzu sarakstu, sabrukušās ēkas nevainīgos projektētājus un būvētājus tajā neiekļaujot.
Viss iepriekš aprakstītais loģiski rezultējās spontānā idejā katastrofas datumu pasludināt par tautas saliedētības dienu ar melnu lenti pie karoga. Trīs dienas pēc valsts galvenajiem svētkiem tas būtu īpaši vēlams arī tāpēc, ka Latvijā no desmit karogotajā dienām jāsēro tikai pusē, kas nepietiekami atspoguļo daudzcietušās latvju tautas likteņa smagmi.
Kaut arī lēmums par tautas saliedētības sumināšanu vēl netika pieņemts, jau nedēļu pēc šīs idejas pie Rīgas domes notika svinību ģenerālmēģinājums. Jo, raugi, jau minētais negrimstošā kuģa kapteinis nebūt nepacēla pasviesto balto karogu, bet pat vēl norāva vīģes lapu no pirmā kuģa žurkas. Un tad nu ģenerālmēģinājumā, pusei tautas vainojot šo nepieklājīgo otro kapteini saliedētības dienas izraisīšanā un pusei viņu aizstāvot, abas puses ar agresīviem plakātiem un saukļiem saliedējās vienotā konfliktā, kas beidzās bez fiziskas sadursmes, tādējādi vēl jo vairāk apliecinot nācijas saliedētību.
Tikmēr mazliet klusāk traģēdija investējās citos vēlamajos virzienos. Piemēram, vietējie tirgoņi berzēja rokas, ka mērķtiecīgi vadītā psihoze pret pakritušo svešzemju milzi pārsviež apmuļķotos kundes uz pozitīvajām bodēm. Apmierinājumu ar pussimt kritušo nacionālpozitīvo tirgus bilanci pauda labā puse valsts valodā, nevis ciniski. Visādi tautiski zemnieku un mājamatnieku sīktirdzniecības megatīkli klusībā apsvēra aktuālus reklāmas saukļus, piemēram, mūsu jumti brūk tikai naktīs, un mēs no jums to noslēpsim.
Pietiks īsam ieskatam, kā vieni saliedētie citus saliedētos sit un vēl ilgi turpinās tādējādi saliedēties ap to, ar ko nu liktenis mūs, maziņus, saliedējis kara un miljonu vietā. Ar šo piemēru gribēju vien teikt: ja pats esi nāves brīdī ko vērts vai nāve tev iekritusi gana efektīga, vari mirt ar gaišu apziņu, ka tavs ieguldījums sabiedrības dzīvē nebeidzas – tavos pīšļos ir vēl milzums kaloriju. Konkrētās traģēdijas konkrēto upuru palicējiem no šā dabas likuma gan šoreiz atlec laime nelaimē, un paldies, protams, visiem par to – gan nesavtīgajiem, gan arī savtīgajiem: palīdzība noderēs kā viena, tā otra.
Cita lieta, ka pārējie likteņa pabērni, kas nemanāmi ik brīdi ir mums līdzās un tikpat nemanāmi palaikam kaut ko vēl turpina lūgt pat šajās akcijas dienās, mierīgi var brītiņu pastāvēt pie ratiem: traģēdijām bez pielietojuma politikā, biznesā vai vienkārši dabiskās agresijas kolektīvā izlādē vēl ilgi būs pazemināts pieprasījums.
Pārpublicēts no apollo.lv
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
