Nodokļi jāceļ, un tos cels 12. Saeimas vēlēšanu uzvarētāji

Zinošu un izglītotu cilvēku reklāmas par nodokļu samazināšanu vienlaikus ar apgalvojumiem par algu palielināšanu ir vienkārši meli. Ja politiķi nezina to, ka šāda kombinācija ir neiespējama, viņi vienkārši ir muļķi. Es īsti nezinu, ko labāk ievēlēt – meļus vai muļķus. Man ir iespaids, ka Latvijā ilgāku laiku pie varas ir pirmie.

Man šķiet, ka muļķi ir tie, kas paziņo, ka katru gadu 500 miljonu tiek iztērēti nelietderīgi. Tas nozīmē, ka šie solītāji grasās atņemt naudu pensijām, medicīnai, izglītībai, ceļu būvei (šīs nozares tērē vairāk par minēto pusmiljardu) un novirzīt to kaut kam citam. Ar lielāko varbūtību – tām pašām pensijām, izglītībai, medicīnai un infrastruktūrai. Sudrabas partijas paziņojumi nozīmē – izņemšu naudu no labās kabatas, ielikšu kreisajā, tas būs taisnīgi.

Valsts kase ir maciņš, kurā kopā atrodas 2 miljonu iedzīvotāju nauda. Cik saņem, tik iztērē. Var jau aizņemties no bankas vai no kaimiņienes, bet šī nauda būs jāatdod. Privātpersona, kas aizņemas vairāk, nekā spēj atdot, dodas naudu pelnīt uz Angliju vai ļaujas bankrota procedūrai. Valsts arī var bankrotēt, tikai tas nozīmētu valsts īpašumu (mežu, enerģētikas, dzelzceļa) izpārdošanu ūtrupē.

Cilvēks savu maciņu papildina ar algu, dividendēm, pabalstiem vai uzvaru azartspēlēs (reti), valsts – ar nodokļiem, nodevām un valsts uzņēmumu peļņu. Tik, cik valsts maciņā naudas ir, tik var tērēt. Latvijas valsts ir ļoti daudz aizņēmusies naudu no bankām un katru gadu šo naudu atdod. Jo lielāks valsts budžeta deficīts, jo lielāki procenti jāmaksā par aizņēmumu.

Kredītreitings ir rādītājs, pēc kura vērtē valsts finansiālo uzticamību. Valstij to piešķir starptautiskās reitingu aģentūras "Fitch", "Moody's Investors Service", "Standard & Poor's" un vēl dažas. Piemēram, atbilstoši "Fitch" Latvijas valsts kredītreitings ilgtermiņa saistībām vietējā un ārvalstu valūtā ir Baa1, kas ir gana labs Viduseiropā.

Ja Latvija palielinātu savu budžeta deficītu par vienu procentu, lai izpildītu politiķu solījumus, mūsu kredītreitings iekristu B grupā, un mūsu aizņēmumi būtu par 1–2 % dārgāki. Latvijai tas izmaksātu vismaz 100 miljonus eiro gadā.

Nav jomas, kam esošie un topošie deputāti nesola papildu naudu. Man par milzīgu pārsteigumu deputāti sasolīja 5 miljonus Futbola federācijai, kas patiesībā nozīmē atņemt naudu visiem citiem sporta veidiem. Deputāti jau apsolījuši veselībai novirzīt daļu no sociālā budžeta, kas nozīmētu tikai un vienīgi pensiju indeksāciju apturēšanu, bet citi apsolījuši ievērojamu pensiju indeksāciju, kas nozīmētu valsts kopbudžeta deficīta pieaugumu. Tad, kad sociāldemokrātiskā partija "Saskaņa" apsola 50 eiro katrai ģimenei katru mēnesi, izklausās, ka viņiem eiro drukājamā mašīna ir noglabāta Spīķeros.

Atkārtošos – valsts var sadalīt budžetā tik, cik no nodokļiem savākts. Piemēram, veselības aprūpei Latvija tērē krietni mazāk naudas nekā ES vidēji – gan absolūtos skaitļos, gan proporcionāli pret IKP. Ja gribam palielināt veselības izdevumu īpatsvaru IKP, tad ir tikai divas iespējas – mazināt finansējumu kādam citam mērķim (piemēram, atņemt izglītībai vai ceļu būvei) vai palielināt kopējo nodokļu slogu.

Kopējais nodokļu slogs Latvijā bija trešais zemākais ES. To nāksies palielināt.

Latvijā nodokļu masa ir aptuveni 28% no IKP, kamēr ES tas vidēji ir 40% (abi šie skaitļi skatāmi ±1 robežās).

Latvijas nodokļu politikas mērķos paredzēts nodokļu slogu palielināt līdz 33,3% no IKP, un tas būtu jādara, palielinot ieņēmumus no patēriņa nodokļiem un nekustamā īpašuma nodokļiem, kā arī valsts nodevām. Ja sekojam pašreizējā budžeta apspriešanas retorikai, tad nākamgad nodokļu slogs darbaspēkam samazināsies (visticamāk, tiks samazināts sociālais nodoklis), bet priekšvēlēšanu gaisotnē nodokļu palielinājums citur nenotiks. Tādā gadījumā kopējais nodokļu slogs nevis sasniegs trešdaļu, bet samazināsies līdz 26%, un aizsardzībai, veselībai, izglītībai, policijai un ceļu būvei tērējamo līdzekļu nebūs. Jāatceras, ka tieši izglītībai un veselības aprūpei tērējamos līdzekļos liela daļa atkārtoti atgriežas valsts kasē caur darbaspēka nodokļiem, līdz ar to šābrīža valsts bailīgā politika ierobežo nodokļu sistēmas stimulēšanu.

Politiķiem vismīļākā nodarbe ir pievienotās vērtības nodokļa (PVN) palielināšana vai samazināšana – to tiešā veidā vēlētājs neredz.

Latvijas valsts nodokļu politika šobrīd balstīta uz darbaspēka nodokļiem – sociālo nodokli un iedzīvotāju ienākumu nodokli, bet valsts nodokļu politikā rakstīts, ka nepieciešams samazināt darbaspēka nodokļu slogu, it sevišķi zemāk atalgotajiem darbiniekiem un strādājošajiem ar bērniem. Labi teikts. Lai samazinātu darbaspēka nodokļus, jāceļ patēriņa nodokļi. Pirmām kārtām PVN.

Valstij ir tiesības pievienotās vērtības nodoklim dot ne vien samazinājumu, bet arī palielinājumu, noteikt paaugstinātu pievienoto vērtību, teiksim, 31% apmērā lietām, bez kurām vienkāršais Latvijas iedzīvotājs itin viegli varētu iztikt, piemēram, Bentley mašīnām, zelta izstrādājumiem, kažokādām vai modes precēm. Tiklīdz valsts cenšas palielināt nodokļus luksusprecēm, rodas dzīva diskusija par to, kas īsti ir luksusprece un kas – ikdienā nepieciešamā.

Vismaz tūkstotis Latvijas brašu vīru uzskata, ka ikdienā nepieciešams ir Harley motocikls. Tiklīdz valsts gatavojos palielināt šim braucamrīkam ikgada nodevu, Harley braucēji rīko protesta braucienus, turklāt atrod Jezupu no Mazbisāniem, kurš 40 gadus uz gateri brauc ar savu Javu, bet nodevas palielināšana viņam šo ikdienas braucienu varētu liegt. Asaras presē un citos medijos.

Vēl trakāk asaras līst un vaimanas gaud, tiklīdz valsts nosaka, ka luksus mašīna nav darbarīks un par tās iegādi nomaksātais PVN nebūs saņemams atpakaļ (nez kādēļ neviens nebrīnās, ka darba cilvēkam neviens neatmaksā pievienotās vērtības nodokli par viņa iegādāto VW Polo). Lai valsts neliegtu iegādāties superdārgas mašīnas Drošības policijai, pašvaldībai vai ostas struktūrai, par partiju čakliem priekšvēlēšanu sponsoriem kļuvuši autotirgotāji.

Populāra priekšvēlēšanu retorika ir samazināt PVN uzturproduktiem.

Politiķi, kas pirms vēlēšanām stiepj uz Saeimu nepārdomātus likumprojektus par PVN samazināšanu pārtikai, patiesībā lobē cenas samazināšanu alkoholam, tabakai, čipsiem, transtaukiem, pārsālītiem produktiem un pārsaldinātiem dzērieniem, kā arī uzturbagātinātājiem. Patiesībā šāda PVN samazināšana ir atbalsts Polijas, Lietuvas un citu kaimiņvalstu produktu importam un vietējo zemnieku izspiešanai no tirgus (vietējais zemnieks taču drīkst savu preci tirgot bez kases automāta, tātad – bez PVN).

Neveselīgai pārtikai un uzturbagātinātājiem PVN ir jāpalielina vai šie neveselīgie produkti ir jāapliek ar akcīzes nodokli. Latvijā alkohola un tabakas lobijs ir panācis to, ka alkohola un tabakas tirdzniecība tiek pieskaitīta pārtikas tirdzniecībai.

Pēdējos desmit gados ievērojami pieaugusi piena, zivju, maizes cena (atsevišķiem produktiem divkārt). Katrs, kas šos produktus mēdz iegādāties no ražotāja tieši, visai viegli aptver, ka cenas starpība ar lielveikalu ir ievērojama, proti, lielveikalu uzcenojumi ir vismaz trešdaļa, ja ne puse cenas. Šajos desmit gados PVN (pievienotās vērtības nodoklis) ir mainījies minimāli, un tas nav iemesls šim cenu kāpumam. Iemesls cenu kāpumam ir neticamā lielveikalu peļņas kāre.

Tieši ar "Rimi", "Maxima" un citu tirgus spēlētāju ierobežošanu būtu jānodarbojas Saeimai, nevis pirms vēlēšanām jānodarbojas ar populistiku par nodokļu samazināšanu uzturam. Diskusiju par nodokļu samazināšanu ir provocējuši tieši tirgotāji, lai nebūtu saskatāms – kurp (kādā virzienā, uz kuru kaimiņvalsti) no mūsu maciņiem aizplūst nauda.

Čehijas un citu Austrumeiropas valstu pieredze liecina, ka, samazinot pievienotās vērtības nodokli pārtikai, vairāk nekā 50% iegūst tirgotāji, visai ievērojami – turīgie patērētāji, bet gandrīz nemaz – mazturīgie iedzīvotāji un pārtikas ražotāji. Mazturīgo atbalsts ir pabalstu politikas jautājums, skolu ēdināšanas sakārtošanas jautājums, nevis automātisks PVN samazinājums.

Jāpalielina akcīzes nodokļi alkoholam, tabakai, cukurotiem dzērieniem, uzturproduktiem ar pārmērīgu sāls daudzumu, produktiem ar transtaukiem.

Patiesībā vienīgie nodokļi, ko valdība var paaugstināt, nepasliktinot iedzīvotāju dzīves apstākļus, ir akcīzes nodokļi. Turklāt akcīzes nodokļus var izmantot, lai samazinātu atsevišķu produktu iegādi un lietošanu.

Akcīzes nodokļi alkoholam, tabakai, degvielai ir valsts ekonomikas svira. Visas partijas barojas no "atbalstītājiem", kuru bizness sakņojas tieši šajās jomās. Līdz ar to tabakas industrija savus ielikteņus salikusi no budžeta komisijas vadības līdz akcizēto preču pārvaldes ierēdnim, kas visi par mazu, bet taisnīgu samaksu ir gatavi augu dienu vaimanāt par lielo kontrabandu, atšķirībām Baltijas valstu akcīzes nodokļos un nabaga mazo veikalu tirgotājiem, kas nomirs bada nāvē, tiklīdz tabakai tiks paaugstināta akcīze.

Kaut mēs skaidri zinām, ka Baltijas valstīs akcīzes nodoklis tabakai un alkoholam ir ievērojami mazāks nekā citās Eiropas valstīs, katrai no tām ir unikāla aprēķināšanas metode, kas neļauj šos akcīzes nodokļus salīdzināt tieši un palielina iespējas spekulēt ar vārdiem – "ja mēs paaugstināsim akcīzi, visi brauks cigaretes pirkt uz Igauniju".

Igaunijā notiek tieši tāda pati diskusija, un retorika ir ar norādi uz zemo Latvijas akcīzi. Akcizēto preču pārvaldes darbinieki kategoriski atsakās no jebkādas nodokļu saskaņošanas ar kaimiņvalstīm. Pašlaik valsts budžeta iespējas iegūt līdzekļus no alkohola, tabakas, azartspēlēm (nodeva, nevis nodoklis) utt. pilnībā pakļaujas svešzemju ražotāju (Latvijā tabaku neražo, bet alkohola tirgū vietējiem ražotājiem ir pakārtota nozīme) un tirgotāju interesēm.

Ja mēs vēlamies iegūt līdzekļus skolotāju, medicīnas māsu, policistu algām un arī pensijām, mūsu valdībai jāvienojas ar Lietuvu un Igauniju par saskaņotu rīcību, vairākas reizes paceļot akcīzi, piemēram, līdz 80% no Somijas līmeņa.

Latvietis ēd pārāk daudz un neveselīgi. Neveselīgie produkti jāapliek ar papildu (akcīzes) nodokli. Aicinu šā raksta lasītājus aizstaigāt līdz svariem! Statistika nepielūdzami saka, ka Latvijā paaugstināta ķermeņa masa vai aptaukošanās ir 44,8% vīriešu un 45,4% sieviešu. Piektajai daļai bērnu ir paaugstināta ķermeņa masa vai jau slimīga aptaukošanās. Argumenti, ka latvietis dzīvo badā, ir melīga un stulba priekšvēlēšanu retorika. Mums ir problēmas ar nepareizu uzturu. Bērni notērē savu kabatas naudu čipsiem, konfektēm un kolai, nevis adekvātam uzturam. Negaršīgs, par lētāko cenu nopirkts nezināmas valsts izcelsmes ēdiens skolas pusdienās ir problēma, nevis uztura trūkums.

Palielināt nekustamā īpašuma nodokli un iekasēt to valsts, nevis pašvaldību budžetā caur Valsts ieņēmumu dienestu.

Pilnīgi nesakārtota joma ir nekustamā īpašuma nodoklis. Šī nodokļa nozīmīga palielināšana ir labākā izvēle un ietver būtisku nekustamā īpašuma nodokļa kāpumu mājoklim, jo liktu maksāt nodokļus par mājokļiem ēnu ekonomikas darbiniekiem. Tomēr tieši valdības konsultanti un partiju atbalstītāji ar milzīgu entuziasmu cīnās pret savas pils aplikšanu ar adekvātu nekustamā īpašuma nodokli.

Vienkārša nodokļa palielināšana, pastāvot pašreizējai nodokļa aprēķināšanas kārtībai, vissmagāk ietekmētu vecākus un maznodrošinātus cilvēkus, bet Šlesera ieviestie "īpašnieki pret uzturēšanās atļauju" kā nemaksā adekvātus nodokļus, tā nemaksātu (cik lielu nodokli maksā Vladimira Putina tuvākā drauga miljardiera Ališera Usmanova sieva par savu pili?).

Jūrmalas dome dod atlaides nekustamajam īpašumam līdz 85% apjomam, un rodas (cerams, nepatiess) iespaids – vislabākās atlaides tiek viņu sponsoriem, Ivetas Grigules sponsoriem un Ingunas Sudrabas sponsoriem. Tajā pašā laikā Jūrmalas dome no pašvaldību izlīdzināšanas fonda prasa naudu pilnā apjomā.

Pašlaik vienīgais risinājums ir nekustamā īpašuma nodokļa atgriešana no pašvaldību budžeta valsts budžetā. Pašvaldību vadītājam grūti atteikt kaimiņam, kurš atnāk un lūdz – nu iedod man atlaidi manai dzīvojamai mājai ar trim tornīšiem, jo man nepietiek naudas ceturtajam. Es šeit nerunāju par likumā paredzētajām atlaidēm cilvēkiem, kas dzīvo savā vienīgajā īpašumā.

Ja valsts nodokļu politika nav spējīga uz tik radikālu grozījumu kā nekustamā nodokļa iekasēšanu caur Valsts Ieņēmumu dienestu, tad likuma grozījumos jāparedz, ka pašvaldībai ir tiesības dot nekustamā īpašuma atlaides, vienlaikus atmaksājot pašvaldību izlīdzināšanas fondā summu, kas identiska atlaidei.

Savukārt atņemot nekustamā īpašuma nodokli pašvaldībām (Rīga no nekustamā īpašuma nodokļa iegūst apmēram 10% sava budžeta), tām varētu atņemt arī dažas funkcijas. Pašvaldību funkcijās ir arī veselības pakalpojuma pieejamības nodrošināšana saviem iedzīvotājiem un sabiedrības veselības funkcijas. Katra pašvaldība to pilda pēc savas izpratnes. Daļā pašvaldību lēmumus par veselību pieņem mērs pats, citās – kāds no deputātiem, parasti ārsts vai ārsta palīgs, kas uz Latvijas kopējo veselības aprūpi skatās no sava zvanu torņa, bet citās lēmumi ir vienkārši – iegādāties datortomogrāfu, nopirkt jaunus datorus vai izremontēt telpas.

Neatkarīgi no tā – kas uzvarēs vēlēšanās, kas sastādīs valdību –, nākamā valdība nodokļus cels, jo tāda ir realitāte. Neticiet priekšvēlēšanu solījumiem par nodokļu samazināšanu – tie ir muļķība vai meli.

Novērtē šo rakstu: