Iesaki rakstu: 
Kaut arī ziņas par ASV vadītās NATO operācijas kaunpilno politisko un militāro sagrāvi Afganistānā divdesmit gadu karā pret starptautiski atzīto teroristisko organizāciju TALIBAN ir pazudušas no vadošo pasaules mediju pirmajām lapaspusēm, notikumi Afganistānā joprojām ir viena no svarīgākajām ģeopolitiskām aktualitātēm arī Latvijai. Īpaši jau tāpēc, ka daudzi mūsu latviešu karavīri ir zaudējuši savas dzīvības šajā zemē, karojot gan Padomju armijas, gan NATO valstu spēku sastāvā. Ir arī tādi, kuri pabijuši abos karos.
Minhenes drošības konferences vadītājs un bijušais Vācijas vēstnieks ASV Volfgangs Išingers pavēstījis, ka Afganistānai jākļūst par svarīgu mācību Eiropas Savienībai (ES) ilgtermiņa perspektīvā [1].
Grūti iebilst Vācijas vēstniekam, bet vai tiešām mēs gūsim vēsturisko mācību tagad, ja līdz šim neesam spējuši to gūt, kaut arī “mācību” nav trūcis?
Kādus secinājumus no šī kara Afganistānā gūs Rietumu politiķi, to mēs gan jau redzēsim, bet mums svarīgāk ir tas, kā uz notikumiem Afganistānā reaģēs mūsu valsts politiķi un sabiedrība ne tikai publiskajā retorikā, bet arī praktiskajā darbībā attiecībā uz mūsu valsts drošību.
Mūsu Neatkarības kara vadītājs un Latvijas armijas komandieris ģenerālis Pēteris Radziņš bez savām izcilajām militārām zināšanām un prasmēm bija nozīmīgs ģeopolitikas militārais analītiķis, kurš spēja tūlīt pēc Neatkarības kara savos darbos paredzēt lielos notikumus, kas satricināja pasauli 1939.gadā. Tajā laikā reti kurš politiķis viņā ieklausījās, jo nespēja pieņemt, ka cilvēce pēc divdesmit gadiem sarīkos nākošo pasaules lielo karu.
Šajā rakstā pieskaršos dažām ģenerāļa Pētera Radziņa atziņām un tam, kā tās ir reflektējušas notikumos Afganistānā mūsdienās.
Par pasaules politiku
Ģenerālis Pēteris Radziņš: “Pasaules politikā patiesība un taisnīgums nespēlē nekādu lomu, tāpat arī labdarība un citas kādas jūtas, bet noteicošā loma tajā ir vienīgi spēkam un pašlabumam: ikviens dara tikai to, kas viņam nes labumu, ja tikai to ar savām spējām var paveikt, rēķinoties pie tam kā ar acumirkļa apstākļiem, tā arī ar nākotnē paredzamiem gadījumiem un apstākļiem.”[2]
Mūsu valsts drošības pamatā ir NATO piektais pants, kura izpildi mums faktiski garantē ASV, kurai savukārt ir vadošā un noteicošā lomā NATO valstu alianse. Piektais pants mūsu politiķiem un arī daļai sabiedrībai rada bezrūpīgu ilūziju, ka “labdarība un citas jūtas nes labumu”.
Nevar noliegt, ka ASV ārpolitikā ir kādu laiku pastāvējis ideālisms, bez kura diez vai mēs tiktu uzņemti NATO. Tomēr iepriekšējā prezidenta paziņojums “Amerika vispirms” un pašreizējā prezidenta nevēlēšanās turpmāk pildīt “starptautiskā policista” lomu liecina par to, ka ASV pamazām no “labdarības” atsakās.
Pēc AL QAEDA līdera Osama bin Ladena nogalināšanas 2011.gadā ASV politiskās dienas kārtībā tika aktualizēts jautājums par ASV armijas izvešanu no Afganistānas. Tomēr tikai pēc desmit gadiem ASV armija tika izvesta. Pašreizējais ASV valsts prezidents nolēma, ka demokrātijas ieviešana Afganistāna ir kļuvusi pārāk dārga, un deva savai armijai pavēli īsā termiņā atstāt Afganistānu.
Viņa politiskajā retorikā izskanēja rūpes par tiem, kuri noticēja “amerikāņu vērtībām”, bet realitātē afgāņus, kuri sadarbojās ar Rietumiem, glāba ukraiņu specvienība un ASV brīvprātīgie no organizācija “Pineapple Express”, kurā apvienojās atvaļinātie ASV karavīri, kas bija dienējuši Afganistānā. ASV valdība glāba tos, kuriem bija izdevies pašu spēkiem, ar ukraiņu specvienības vai ar atvaļināto ASV karavīru palīdzību iekļūt Kabulas lidostā.
ASV karaspēka izvešanas operācija pasauli pārsteidza ar savu ātrumu un talibu spēju tik īsā laikā pārņemt valsti. Spriežot pēc visa notiekošā un Rietumu reakcijas, tad arī ASV savus NATO sabiedrotos nebija savlaicīgi informējusi, jo tie šajā situācijā izrādīja apjukumu un negatavību tādam notikumu pavērsienam.
Diemžēl šī haotiskā Afganistānas atstāšana stipri iedragāja ASV kā uzticamas sabiedrotās reputāciju. Šajā kontekstā vajadzētu atcerēties arī Budapeštas memoranda garantiju nerealizēšanu attiecībā uz Ukrainas valsts teritoriālās integritātes nodrošināšanu. Protams, ka pasaule diez vai vēlējās karu starp ASV un Krieviju, bet ņemot vērā to, ka šo memorandu parakstīja ASV prezidents, tad atbalsts Ukrainai varēja būt jūtamāks. Jebkurā gadījumā tas nav salīdzināms ar to, kas tika sniegts Afganistānai.
Pasaule dažādu faktoru ietekmē strauji mainās un ir gūti paredzēt kādu ietekmi TALIBAN lielā uzvara nesīs pasaulei, kā tā ietekmēs ASV un arī mūsu valsti. Tomēr gan mūsu politiķiem, gan NBS Apvienotajam štābam, plānojot mūsu valsts aizsardzības turpmāko stratēģiju, vajadzētu paredzēt, ka starpvalstu “labdarības” var arī nebūt.
Stipri ieteicams drošības stiprināšanas nolūkā Latvijā atjaunot obligāto militāro dienestu pēc Lietuvas parauga. Neskatoties uz politiķu bravurīgajiem paziņojumiem, nedomāju, ka mūsu sabiedrība ir gatava un spējīga patstāvīgi stāties pretī nākotnes iespējamajiem izaicinājumiem, ja tikai 1 %[3] tautas ir apmācīti rīkoties ar ieroci kaujas laukā. Ja mēs paši nevēlamies aizsargāt SAVU valsti, tad diez vai citi to gribēs darīt!
Par armijas garu
Ģenerālis Pēteris Radziņš: “Ja mēs salasīsim vairākus simtus vai tūkstošus cilvēku, apmācīsim tos kara darbībai, apbruņosim un sadalīsim grupās pēc karaspēka organizācijas, tad tas vēl karaspēks nebūs, bet tikai apbruņots ļaužu bars. Lai pēdējo pārvērstu par karaspēku, ir vajadzīgs ieviest viņā karaspēka garu un kara disciplīnu.”[4]
Patiesi, ir grūti 300 000 lielo afgāņu armiju, kuru gandrīz divdesmit gadus apmācīja un apbruņoja NATO valstis, nosaukt citādāk kā par “ļaužu baru”. Interesantākais visā tajā ir tas, ka karavīriem smēķētavās tas bija pilnīgi skaidrs un afgāņu armijas straujais sabrukums viņus nepārsteidza, bet politiskajiem līderiem nez kāpēc afgāņu armijas sabrukums bija liels pārsteigums.
Jautājums ir tikai, vai politiķi kārtējo reizi neieklausījās armijas ģenerāļos vai ģenerāļi savas karjeras vārdā politiķiem teica to, ko politiķi vēlējās dzirdēt. Ja tas tā, tad viņus par karavīriem ir grūti nosaukt un viņi ir pelnījuši dziļu nicinājumu, jo, kā ģenerālis Pēteris Radziņš rakstīja, “tas nav īsts karavīrs, kurš dzen politiku un ne ar savām militārām spējām, bet ar veiklu politikas dzīšanu cenšas taisīt karadienesta karjeru, piemēroties stiprāko politisko partiju ieskatiem”[5]. Būtu labi, ja arī Latvijas ģenerāļi to ņemtu vērā gan tagad, gan nākotnē, ka akla izdabāšana politiķiem rada smagas sekas attiecībā uz armiju, tās garu un kaujas spējām.
Vēl viena afgāņu armijas problēma bija tā, ka tā bija veidota kā algotņu armija, un šādu armiju trūkums ir tajā, ka algotņi tajās dien materiālu labuma pēc un ideoloģiskas vai morāles vērtības tajās ir izņēmums. Algotņi ir gatavi nogalināt par naudu, bet tie nav gatavi dēļ naudas mirt. Tā kā ASV valdība nodrošināja finansējumu afgāņu karavīru algām un pateica, ka to vairs nedarīs un papildus neatbalstīs afgāņu armiju ne no gaisa, ne no zemes, tad vairāk kā skaidrs, ka šim “ļaužu baram” nebija nekādas intereses karot.
Par vadību
Ģenerālis Pēteris Radziņš: “Kauju zaudē kaujas laukā nevis tas, kuram ir lielāki zaudējumi un vai mazāks karaspēks, bet tas, kurš pirmais sāk šaubīties par uzvaru.”[6]
Tajā brīdī, kad virspavēlnieks paziņo, ka karš ir zaudēts, tas ir zaudēts! Šo karu zaudēja ne jau armija, bet politiskā valsts vadība. TALIBANS, kurš ir bruņots ar “kalašņikoviem”, kura karavīri pārsvarā nāk no neizglītotiem zemnieku vidus un pat lasīt nemāk, spēja diktēt savus noteikumus varenākajai armijai pasaulē un tās valsts prezidentam.
Man nav ne mazāko šaubu par to, ka tie 2 000 ASV karavīri, kuri bija vēl palikuši Afganistānā, kopā ar sabiedrotajiem spētu atvēsināt TALIBANA karotāju ambīcijas un normāli, ar cieņu atstāt Afganistānu, nepametot tajā savus cilvēkus un tehniku. Armijai vajadzēja dod tikai pavēli, bet tam nebija politiskās gribas. Karš bija zaudēts ASV valsts vadības galvās un sirdīs. Kara vēsture kārtējo reizi apliecināja to, ka nav nozīmes tam, cik liela un stipra armija tev ir, bet gan tam, cik liela ir tās vadības griba un spēja cīnīties par savām vērtībām.
Tieši tāpat kā mūsu vēsturē, kad 1939.gadā mums bija armija, kura, pat neskatoties uz ienaidnieka lielo pārspēku, varēja, gribēja un spēja cīnīties par savu valsti, bet mums nebija valsts politiķu un armijas vadības gribas un ticības savai armijai. Kā rezultātā mēs zaudējām valsti bez neviena šāviena, kas nospiež mūs, tāpat kā vēl daudzas paaudzes Amerikā nospiedīs ASV armijas kaunpilnā Afganistānas atstāšana.
* atvaļināts armijas majors, partijas NS “Taisnīgums” valdes loceklis
Foto: https://moderndiplomacy.eu/2021/10/16/the-taliban-afghanistan-dilemmas/
[1] https://www.sargs.lv/lv/arvalstis/2021-08-25/minhenes-drosibas-konferences-vaditajs-afganistanai-jaklust-par-svarigu-macibu
[2] Jaunākās ziņas, Nr. 176 (1920, 5. augusts).
[3] https://nra.lv/politika/303759-pabriks-x-stunda-var-pienakt-nevajag-dzivot-iluzijas.htm
[4] Latvijas kareivis, Nr. 88 (1920, 8. jūnijs).
[5] Latvijas kareivis, Nr. 231 (1921, 12.oktobris).
[6] Latvijas kareivis, Nr. 231 (1920, 25.novembris).
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
