No kara uz aizsardzību - un atpakaļ uz karu?

Pirmajā samita dienā Rīgu skāra pamatīgs sniegputenis, kas izraisīja plašus satiksmes sastrēgumus un "pļaujas svētkus" autoservisiem. Nākamajā dienā pēc konferences iebruka Rīgas dzelzceļa stacijas griesti - ēka tiek remontēta saistībā ar Rail Baltica - jaunās NATO maģistrāles gar Krievijas robežu no Varšavas līdz Tallinai - būvniecību.

Vēl dienu vēlāk lidmašīna, ar kuru ārlietu ministrs, viens no Latvijas pārliecinātākajiem NATO aktīvistiem, atgriezās no EDSO mītiņa, neveiksmīgi piezemējās Rīgas lidostā. Tā nobrauca no skrejceļa, un pasažierus, tostarp ministru, nācās evakuēt avārijas kārtā - protams, nav jau Kabula, bet tomēr neērti. Pat cilvēkam bez iztēles šāda ārkārtas situāciju virkne rada pārdomas raisošas asociācijas.

Kādreiz, pirms Pirmā pasaules kara un vēl kādu laiku pēc tā, lielākajā daļā Eiropas valstu valdību (un arī Latvijā) pastāvēja amats, ko sauca par "kara ministru". Sabiedrībā valdīja militārais kults labā nozīmē - tā bija ļoti augstu vērtēta profesija, karjeru armijā izvēlējās cienījamu ģimeņu atvases, un meitenes sapņoja apprecēties ar karavīriem.

Vēlāk  viss mainījās - gan meiteņu sapņu objekti, gan terminoloģija. Valstis un nācijas vairs necīnās savā starpā - tās aizstāvas, dodot priekšroku aizstāvībai tālāk prom no savām robežām, ar svešām rokām. Savus patiesos nodomus slēpj ar daudznozīmīgiem terminiem, miglaini formulētiem plāniem un neskaidrām aizsardzības koncepcijām. Pārvēršot savus tuvākos un tālākos kaimiņus, kā izteicās viens žurnālists, par militāriem protektorātiem.

Kā vienu no jaunākajiem piemēriem var minēt britu un poļu idejas Baltijas valstīs ierīkot NATO "mācību un loģistikas centrus", kuros notiktu "mācības", iespējams, loģistikā un vēl kaut kādās ne mazāk svarīgās militārās jomās. Izskatās kā vecā ebreju anekdotē: "Ko tu ar to gribēji apmānīt?”

NATO infrastruktūra un ieroči lēnām, bet pārliecinoši virzās uz austrumiem. Kad pirms gadiem desmit Baltijas valstu valdības aicināja un lūdza izvietot to teritorijā  kaut vienu, kaut nelielu amerikāņu militāro bāzi, viss bija skaidrs: tās gribēja iegūt ķīlniekus. Ja ienaidnieks uzbruks, droši vien tiks izliets vismaz piliens amerikāņu asiņu, un tad Vašingtona nevilcināsies ar atbildi. Šādu lūgumu pamatā bija banālas cilvēciskas bailes.

Tagad neviens nav jālūdzas: lielais brālis un sabiedrotais pats meklē un atrod vietas, formas un metodes militārās klātbūtnes veicināšanai un paplašināšanai. Latvija šim nolūkam ir ērta valsts. Kā Puškina “Vara jātniekā”: "Mēs celsim pilsētu šai vietā, / Lai tiktu satriekts zviedru  spars!”  Šajā gadījumā – krievu un  pie viena arī baltkrievu . Cits jautājums, vai tas nobiedēs krievus un baltkrievus. Galvenais ir  pašiem krietni nobīties, lai vēlāk ne par ko  nešaubītos un  neko nenožēlotu.

Piebildīšu, ka bezgalīgas šausmas ir bīstama lieta. Pirmkārt, ar laiku vecās bailes izzūd, tās ir jāatsvaidzina vai jāizdomā jaunas. Otrkārt, permanentu baiļu stāvoklis izļoga nervus un palielina neadekvātu reakciju risku, tostarp netīšu casus belli risku. Treškārt, tas kaitē ekonomikai un demogrāfijai; patiešām, ja rīt šeit sāksies karš, kāpēc investēt un laist pasaulē bērnus?

Turklāt skaidrs, ka arī otra puse, no kuras ļaunprātīgiem plāniem un darbībām mēs  aizsargājamies,  nav nekādi nīkuļi un arī  visiem spēkiem gatavojas  aizsardzībai. Vecu vecais princips: aci pret aci un zobu pret zobu. Cik ilgi tas viss var turpināties? Atkal no anekdotes: "Ja prasmīgi, tad ilgi.” Tikai ar katru dienu pieaug risks, ka šādā konstrukcijā var notikt traģiska un fatāla kļūda.  Un resursi, kas tiek tērēti šādai "aizsardzībai", ir milzīgi. To, starp citu, tagad nav pieņemts pieminēt; acīmredzot labi dzīvojam.   Nu, nekas -  domāju, par to mēs vēl atcerēsimies.

Droši vien jau ir skaidrs, par ko ir runa. Mūsdienu politikā likt likmes, no vienas puses,  uz neskaidrībām un eifēmismu  un iebiedēšanu un bailēm, no otras puses,  ir naivi, nehumāni un ārkārtīgi bīstami.

Es nepiederu tai paaudzei, kas atceras Berlīnes un Kubas krīzi, kas ir piedzīvojusi bailes no reālām atombombardēšanas briesmām. Taču, manuprāt, Rietumos to pārdzīvoja smagāk nekā PSRS. Padomju cilvēki zināja tikai to, ko raksta “Pravda”, un pārējais bija jāpiedomā klāt. Tā laika Rietumu prese bija daudz brīvāka un sniedza vairāk informācijas, un cilvēki pēc šādu rakstu izlasīšanas būvēja individuālas patversmes, veidoja pārtikas un ūdens krājumus un pat zaudēja prātu. Starp citu, Hruščovs arī mēģināja ierobežot ASV - ar padomju raķetēm, kas tika izvietotas kaujas gatavībā  pie Floridas krastiem...

Septiņdesmitajos gados toreizējā padomju vadība diezgan prasmīgi manipulēja ar Eiropas pilsoņu bailēm no kodolieroču izmantošanas, uzturot dzīvu protesta kustību. Mūsdienās informācija tāpat kā propaganda brīvi cirkulē visā pasaulē, un bailes tiek uzkurinātas abās "aizsardzības līnijas" pusēs. Militāristi ir kļuvuši drosmīgāki, no augšas raugoties uz civilajiem politikas nīkuļiem. Notiek citas lietas, kas nav tik pamanāmas presei vai televīzijai, bet man kā politiķim ir acīmredzamas.

Tas viss ir ļoti slikti, tas  nomāc. Domāju, ka šādā situācijā būtu jānoformējas  un jāizsakan spēcīgam pieprasījumam pēc pacifisma. Lai nebūtu jāmin, kurā  cēlienā - otrajā vai trešajā  - ierocis uz skatuves varētu izšaut, bet lai pēc iespējas ātrāk to novāktu no skatuves.

Politikā ir jābūt pieprasījumam pēc  atbildīguma, gudrības, pacietības, kā arī atvērtības godīgai sarunai. Un vēl, lai to īstenotu, ir vajadzīga arī pareiza  efektīva formula pēc vēsturiskā "lielā trijnieka" parauga. Kopš tā laika pasaule ir izaugusi, bet miera un kara problēma nekur nav izzudusi. Tikai šoreiz pasaulei ir vajadzīgs “četrinieks”, kura sastāvā būtu ASV, Eiropas Savienība, Krievija un Ķīna (sagrupēju alfabēta secībā). Tad mēs visi varētu uzelpot ar atvieglojumu un optimismu.

Novērtē šo rakstu: