Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Īstenībā jau nemaz tik slikti mēs nedzīvojam. Mūsu zeme ir pārpilna ar gudrajiem, kurus nekas nespēj satraukt. Tas tādēļ, ka mēs esam sapratuši dzīves dziļāko jēgu. Mēs visu zinām un saprotam. Mēs visu varam izskaidrot. It īpaši labi tas izdodas, runājot par jau pagājušiem notikumiem. Mūsu galvenais reliģiskais rituāls – tā ir neatlaidīga bezmaksas brīnuma gaidīšana.

Kādu laiku atpakaļ Dievam apnika mūsu pārlieku pacietīgā gaidīšana, un viņš radīja brīnumu – piešķīra mums neatkarību. Apmierināti ar savas reliģijas panākumiem, mēs turpinām gaidīt citus brīnumus. Piemēram, uzplaukumu un labklājību. Un mūs pilnīgi nemaz nesatrauc dzīves īslaicīgums. Mēs uzvedamies kā nemirstīgie, kam neviens ķieģelis uz galvas nevar uzkrist, varbūt vienīgi kāds maiss ar konvertējamu valūtu.

Mūsu tauta ir pilnībā brīva no mazvērtības kompleksa. Visu „zinot”, mēs atrodamies pastāvīgā gaidu stāvoklī. Īpaši nepiepūloties, mēs vērojam apkārt notiekošās pārmaiņas – jaunus lielveikalus un jaunas ārzemju mašīnu markas, jaunus teleseriālus un jaunus miljonārus. Mēs uz to visu raugāmies kā uz likumsakarīgu mūsu gaidīšanas rezultātu. Teorētiski ar laiku mums būs viss. Galvenais tikai to visu sagaidīt.

Mūsu dzīve ir kā nesagraujama paradīze. Visādi okupanti nāk un iet, bet mēs paliekam mūžīgi. Slinki to visu vērojot, mēs brīnāmies, ko gan tie okupanti tā pie mums lien. Varbūt viņi mūs apskauž un tādēļ cenšas ar visādiem līdzekļiem pievērst sev mūsu uzmanību? Te viņi mums atņem pēdējo govi, te atkal uzbāžas ar humāno palīdzību. Rodas iespaids, ka viņi uz pakaļkājām mūsu priekšā gatavi dejot, lai tikai kaut kā par sevi mūs ieinteresētu.

Bet mums par to visu nospļauties. Mēs gaidām brīnumu. Un brīnuma gaidīšana ir ļoti sarežģīta iekšēja garīga prakse. Tā neļauj mums savu uzmanību novirzīt kaut kam citam. Mēs esam ievietojuši sevi Visuma centrā, mēs eksistējam citā dimensijā. Mūsu iekšējo pasauli nav iespējams paverdzināt vai iznīcināt. Mēs esam nejūtīgi pret apkārtējiem notikumiem.

Mūsu domu plūdums atrodas ārpus notikumiem un laika. Mēs vairs neatceramies savu piedzimšanu, savu vēsturi un tādēļ mēs nezinām savu vecumu. Bet citādi mēs zinām visu. Mūs neviens nav spējīgs strīdā uzvarēt, jo tikai mēs zinām patiesību. Tāpēc vislabākais sarunu biedrs ar ko strīdēties, esam mēs paši.

Mums nav vajadzīga mērķtiecība. Mēs paši esam mērķis. Mums nevienu nevajag, bet mēs esam vajadzīgi visiem. Mēs ļoti labi protam dot pamācības un risināt citu valstu un tautu problēmas, jo pašiem savu, vērā ņemamu problēmu, mums nav.

Pacietība mūsu vidū ir radījusi veselu plejādi slinku romantiķu, kas gadiem ilgi, glaudot savus vēderus, spēj domāt par tādiem mūžīgiem jautājumiem kā pasaulē valdošā muļķība un aprobežotība, kam mēs savā gudrībā stāvam pāri.

Mēs gaidām bezmaksas brīnumu. Mēs nepiedalāmies nekādos protestos vai demonstrācijās. Mēs zinām, ka viss mums tāpat būs. Un, ja arī pīrāgi mums paši no sevis mutē nelido, tad tikai tādēļ, ka šobrīd nav lidošanai piemērotu laika apstākļu.

Mums ļoti svarīgi visu, kas notiek, izskaidrot un ielikt zināmos rāmjos. Nav pat īpašas nozīmes tam, ja šie mūsu izskaidrojumi dažkārt neatbilst patiesībai. Svarīgi ir, ka tā mēs spējam izdarīt prognozes. Bez prognozēm mēs dzīvotu vienās bailēs. Mūsu prognozes, tā tomēr ir kaut kāda garantija un drošības sajūta. Tāpēc garantijas mums ir vajadzīgas.

Dzīvojot pēc mūsu rāmjos ieliktajiem izskaidrojumiem, mēs zinām, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Kas mums jāuzņem kā neizbēgams ļaunums, un kāda gaiša nākotne mūs sagaidīs, ja pārdzīvosim kārtējo grūto pārejas periodu.

Arī agrāk, kad cilvēki zemeslodi uzskatīja par plakanu disku, gudrākie no viņiem centās neaizpeldēt ar saviem kuģiem pārāk tālu jūrā, lai nepārkristu pāri zemes malai. Un tā viņi pasargāja sevi no Kolumba slavas un nāves.

Balstoties uz savām rāmjos ieliktajām zināšanām, arī mēs pasargājam sevi no nezināmā. Mēs zinām, kas mums jādara politikā un ekonomikā, lai nepārkristu pāri zemes malai. Mēs zinām, kur ņemt kredītus, ko ieķīlāt un ko pārdot, lai iegūtu naudu. Mēs zinām, ka ražošana mūsu valstī nav rentabla un piekrītam visu vajadzīgo importēt no citām valstīm, jo tas ir ekonomiski izdevīgāk.

Mēs zinām arī to, ka cilvēki nespēj staigāt pa ūdeni, tādēļ, nokļuvuši ūdenī, mēs piekrītam noslīkt, jo tas mums ir saprotami. Kad mēs zaudējam roku vai kāju, mēs zinām, ka jaunas ekstremitātes mums neizaugs. Atšķirībā no mums krabji to nezina, un, iespējams, tādēļ viņiem pazaudēto spīļu vietā izaug jaunas.

Bet tas nav galvenais. Prognoze ir svarīgāka par rezultātu, jo prognoze dod drošības sajūtu. Vienas muļķības vietā mēs viegli izdomājam citu un padarām to par realitāti savā apziņā. Būtībā tas jau nemaina cilvēkus, mainās tikai neizbēgamās muļķības mēroga attiecības viņu smadzenēs.

Mēs visi zināmā mērā esam kā indiešu kinofilmu varoņi. Mēs ticam neticamām lietām. Mēs ticam, ka ķēkšas var vadīt valsti, ubagi viegli kļūt par bagātniekiem, bet rūdīti noziedznieki krustdūrienos izšūt sedziņas un gatavot mums Ziemassvētku dāvanas. Kopš tā laika, kad pār pasauli ir sākusi valdīt nauda, mēs esam gatavi ticēt jebkam. Ja tikai par šo ticību kāds mums samaksā honorāru. Īstenība vairs nevienu neinteresē. Tā šodien nav pieprasīta prece, jo par to neviens neko nemaksā. Naudas autoritāte ir atņēmusi autoritāti cilvēkiem. Mēs kādā ieklausāmies tikai tad, ja viņš māk sevi pasniegt kā preci.

Arī humānisma idejas mums ir prece. Visās malās tiek runāts par cilvēktiesībām un iekārtotas patversmes klaiņojošiem dzīvniekiem. Ja arī kādreiz uz brīdi liekas, ka kaut kas ar to visu nav kārtībā, kāre pēc naudas mums to liek ātri aizmirst.

Kādreiz mūsu tautas vīrieši bija bruņoti. Ar ieročiem rokās viņi aizstāvēja tiesības uz savu zemi, brīvību un taisnīgumu. Tādēļ tolaik izvēlētajiem valstsvīriem bija jābūt ļoti piesardzīgiem un jāuzmanās, lai viņu lēmumi un rīkojumi tiešām nāktu par labu tautai. Pretējā gadījumā tāds līderis savu atgriezenisko saiti ar vēlētājiem varēja saņemt nevis avīzē publicēta kritiska raksta, bet gan svina bumbiņu veidā.

Tas uzliek pienākumus. Katra atsevišķa indivīda gatavība kļūt par bruņotu opozīciju ļoti stimulē valdošos un vadošos līderus konstruktīvam darbam. Un runa šeit nav par politiskām slepkavībām, bet gan par to sajūtu, kāda rodas personībai, kam dotas reālas iespējas aizsargāt savu dzīvību, godu un īpašumu bez starpnieku palīdzības.

Tagad dažādu viltīgu juridisku manipulāciju rezultātā mūsu vīrieši kļuvuši līdzīgi gaiļiem, kam apvīlēts knābis un izrauti pieši. Viņiem gan ir tiesības protestēt, bet viņiem nav tiesību nēsāt ieročus. Tas ir tikpat kā seksa aizliegums kopā ar tiesībām precēties. Bet, ko cilvēks nespēj aizsargāt, to viņš parasti zaudē.

Nav ieroču, nav arī drošsirdīgu līderu un progresa. Mēs vairs neprotam atbildēt par saviem vārdiem un izliekamies, ka tā ir bijis vienmēr. Un iespējams, ka grūtības rada nevis sliktie līderi, bet gan tas, ka mēs vāji pārzinām šaujamieročus. Tagad mēs spēju ātri šaut esam nomainījuši ar spēju tālu spļaut. Apdraudējuma trūkums nosaka mūsu valdošās elites kvalitāti un līdz ar to arī visu mūsu dzīves kvalitāti.

Kādreiz izvēlētie tautas vadoņi bija savu vēlētāju cienīgi. Arī tagad mūsu vadoņi ir savu vēlētāju cienīgi. Vienīgais, kas ir mainījies, tā ir vēlētāju kvalitāte Kādreiz mūsu tautas vīrieši, aizstāvot savas tiesības, ķērās pie ieroča, tagad viņi ķeras pie sirds. Varbūt mums tomēr mazliet trūkst mūsu personīgā nozīmīguma izjūtas.

Toties mūsu politiķi ir vētraini erotomāni. Viņi mīl spēlēt mazas meitenītes, kurām visādi nelabi tēvoči atņem nevainību. Tas, ka nevainību var zaudēt tikai vienu reizi, šīs spēles noteikumos neietilpst, tādēļ šo noslēpumaino procesu katrs politiķis cenšas pārdzīvot vairākkārt.

Gandrīz katru dienu, atverot avīzi vai ieslēdzot televizoru, mēs varam uzzināt kārtējo cūcību par kādu politisko partiju, politiķi vai amatpersonu. Un tā, protams, ir informācija par to, ko, kurš, kur un cik ir nozadzis. Kurš ir gatavs pārdot visu dzimteni kopumā, bet kurš pa daļām. Kurš par to prasa lielāku, kurš mazāku cenu.

Spriežot pēc tiem netīrumiem un samazgām, ko mūsu politiķi gāž viens otram uz galvas, mūsu valstī tautas ienaidnieku ir daudz vairāk, kā pašas tautas.

Mums nav politiķu, kuru labo vārdu varētu aptraipīt. Nevar notraipīt to, kas jau ir notraipīts. Tāda laba vārda viņiem vispār nav.

Tajā pašā laikā politiķu savstarpējie ķīviņi notiek tā gurdeni, bez īpašām kaislībām un fanātisma. Iespējams, ka kompromātu meklēšana ir viņus nogurdinājusi. Šādas kompromatu cīņas bieži līdzinās kodolbruņošanās sacensībām, kur pretējām pusēm azotē savākts tāds daudzums iznīcinošu faktu, ka atklāta to pielietošana nes nāvi abām pusēm un tādēļ karu padara bezjēdzīgu.

Priekšvēlēšanu kampaņu rīkotāji zina, ka mūsu tautai patīk balsot „pret”. Tādēļ, lai uzvarētu vēlēšanās, ir jāizdara tā, lai tauta balsotu pret taviem konkurentiem. Nav jāreklamē savas pozitīvās īpašības (jo tādu jau parasti tikpat kā nav). Ir jāatmasko citu grēki, lai uz šī fona pats varētu izskatīties pievilcīgs.

Ņemot to vērā, vēlēšanas mūsu valstī mazliet līdzinās konkursam uz labākā nelieša vietu. Bez šiem neliešiem mēs nespējam iedomāties savu dzīvi. Tādēļ, ja kāds atkal kārtējo reizi atmasko sliktos valstsvīrus, mēs visi piekrītoši mājam ar galvām un pēc tam, apmierināti ar sevi, snauduļojam tālāk, gaidot brīnumu. Galvenais ir sirdsmiers. Cilvēki ciena tādus valstsvīrus, kas viņus prot apzagt nemanāmi - tā, lai sirds par to nesāpētu. Un, pat atmaskoti savās netīrajās darbībās, šie valstsvīri, kļūstot par vispārēju nosodījuma objektu, mums palīdz mierīgi gulēt. Jo, ja tu skaidri zini, kas ir vainojams pie visām tavām nelaimēm, tu izjūti iekšēju atvieglojumu. Tev ir pilnīga skaidrība, kurā virzienā izliet savu žulti, kratīt savu dūri, lai pēc tam varētu mierīgi gulēt.

Tā mēs visi kopumā ar pilnām tiesībām varam justies kā gudri, skaisti, cienījami cilvēki, kuri tikai un vienīgi vadošos krēslos ielīdušo savtīgo, negodīgo, ļauno muļķu dēļ netiek paradīzē.

Lai šī sistēma strādātu, mēs esam radījuši valsti, kur būt par oficiālu nelieti ir gan ienesīgi, gan godājami. Mēs esam ļoti humāna, attīstīta sabiedrība, kur cilvēki mīl un ļoti labi saprot viens otru. Mēs mīlam burkšķēt un žēloties, un, paldies Dievam, mums tam ir radīti visi apstākļi. Patīkami, kad augšas var dot tautai tieši to, ko tā vēlas. Vēl jo vairāk tādēļ, ka tas nemaz nav tik grūti.

Valstī, kur katrs sevi izjūt vismaz par Napoleonu vai Kleopatru, grūti no sev līdzīgo vidus, kādu ievēlēt valdošos amatos. Varbūt tādēļ tiesības sēdēt mīkstos krēslos mūsu valstī tik viegli tiek cittautībniekiem. Mēs spējam panākt vienprātību ar jebkuru, tikai ne paši ar sevi. Mūsu viszinība neļauj mums no pašu vidus izvēlēt priekšniekus. Tur, kur visi gudri, atsevišķs gudrais nevar izcelties. Mūsu sabiedrība ir tik gudra, ka tiem, kas grib būt līderos, šo gudro tautu par sevi ir ļoti grūti ieinteresēt.

Un ir vēl viena viltība, kādēļ mēs visas svarīgākās lietas uzticam citiem. Uzticot kaut ko svarīgu citiem, mēs automātiski sevi atbrīvojam no iespējas kļūdīties un no iespējamās atbildības. Mums ir svarīgi, lai kļūdās citi, nevis mēs. Lai tie sliktie būtu citi, nevis mēs. Bezatbildība palīdz vairot pašapziņu. Novērojot citu kļūdas un neveiksmes, mēs priecājamies par patiesību, kuru intuitīvi jau bijām nojautuši. Atklājoties kāda valstsvīra negodīgajai vai muļķīgajai rīcībai, mūsu pašapziņa tiek vairota ar domu, ka intuitīvi mēs to jau bijām paredzējuši.

Īstenībā mēs ļoti neieredzam savu valstiskumu. Ja nu reiz liktenis ir mūs piespiedis pie sienas un piešķīris savu valsti, mēs darām visu iespējamo, lai to sagrautu. Mēs pieņemam visabsurdākos un stulbākos likumus, izdodam visdebilākās instrukcijas, rīkojumus, norādījumus, aizliegumus. Ieviešam vistuvredzīgāko nodokļu politiku, izveidojam vissmagnējāko un trulāko birokrātiju.

Visi mēs, sākot no prezidenta un beidzot ar pēdējo tirgus sievu, esam slepeni sazvērējušies pret savu valsti. Mēs izvairāmies no nodokļu maksāšanas, mēs viens otram dodam un ņemam kukuļus, mēs nodarbojamies ar kontrabandu, mēs zogam un draudzīgi dalāmies sazagtajā. Un tas viss tiek darīts tikai ar vienu mērķi – pierādīt sev, ka jebkāds valstiskums ir ne tikai mūsu, bet arī jebkura cita saprātīgi domājoša cilvēka ienaidnieks.

Nodokļu maksāšana - tas ir dabas likums. Ja tu gribi strādāt par ugunsdzēsēju, maksā nodokli ar ādas apdegumiem, mīli iedzert degvīnu, maksā ar aknu cirozi, gribi ēst taukus ēdienus – maksā ar žultsakmeņiem. Šādi nodokļi nav nekas patīkams, un tas mūs uztrauc. Ne jau velti mēs, apmeklējot kapsētas, izjūtam neparastu mieru. Tas tādēļ, ka šeit neviens nemaksā nodokļus.

Lai nemaksātu nodokļus, gudri cilvēki rīkojas radikāli, viņi vienkārši nepiedzimst šajā pasaulē. Visi pārējie naivi cīnās par tiesībām dzīvot un par to nemaksāt. Kādi tik nodokļi nav izdomāti! Jāmaksā ir ne vien par to, kas jums ir, bet arī par to, kā jums nav. Piemēram, bezbērnu nodoklis. Te ir jāmaksā par nevarēšanu vai negribēšanu radīt bērnus. Vai tas nav asprātīgi? Šādā veidā nodokļu inspektors pavisam nemanāmi ir ielīdis jūsu gultā un aptausta jūsu ģenitālijas. Bet tas viss mums ir ļoti saprotami, jo katrā no mums sēž tāds nodokļu inspektors. Vai gan kas cits liek ļaudīm interesēties par kaimiņa ienākumiem, ja viņš nekur nestrādā?

Mums nav vajadzīgs valstiskums, mums ir vajadzīgas privilēģijas. Katrreiz, kad mums izdodas kaut vissīkākajā veidā pārkāpt kādu likumu, kādu valstiski noteiktu normu un palikt nesodītiem, mēs izjūtam šīs privilēģijas. Mēs esam atbrīvojušies no valsts un paši kļuvuši par valsti. Ne tikai Francijas karalis savulaik varēja teikt: „Valsts – tas esmu es!” Pie mums to vairāk vai mazāk izjūt katra amatpersona, kas ņem kukuļus. Jo, apdomājot vajadzīgā kukuļa lielumu, mēs personīgi realizējam saprātīgu nodokļu politiku. Mēs vairs neesam abstraktas skrūvītes valsts aparātā, mēs paši esam šī valsts.

Daži mūsu valstsvīri paziņo, ka viņu mērķis ir iznīcināt korupciju un ar šo mērķi startē vēlēšanās. Ievērojiet: nevis ar mērķi radīt ziedošu valsti, bet gan ar mērķi iznīcināt korupciju. Bet korupcija, tā taču nav tikai pērkamība un pārdošanās, tā ir arī izveicīgu, uzņēmīgu cilvēku savstarpēja apmaiņa ar vērtīgiem pakalpojumiem. Vai tiešām mūsdienās mūsu valstī atradīsies kaut viens psihiski vesels cilvēks, kurš spējīgs ticēt, ka valdība, parlaments, viss valsts aparāts iet uz darbu tikai tādēļ, lai saņemtu oficiālo algu?

Kad, kur, kādā valstī vispār var notikt tādas lietas? Visiem taču ir viena patiesība: kad roka roku mazgā, abas ir tīras. Un tikai galīgs idiots var pretoties šādai higiēnai. Tādēļ galvenais ir panākt, lai mūsu valstī vadošos amatos būtu iespējami talantīgāki korumpanti. Labāk uzticēties darbīgam, apsviedīgam bandītam, kas, raušot naudu sev, vēl arī tautai rada neskaitāmas jaunas darbavietas, nevis nūģim, kas, neko nedarot, tikai sēž savā krēslā un gaida kukuli. Korupciju vajag cienīt un audzināt. Jo kulturālāka un izglītotāka tā ir, jo efektīvāk tā strādā.

Dzīvnieku vidū darbojas dabīgā izlase. Vājākie indivīdi vienmēr iet bojā pirmie. Starp cilvēkiem viss ir otrādi. Veselīgajiem un stiprajiem zēniem pienākums ir mirt kaujas laukā, bet nīkulīgajiem, vārgajiem ir tiesības laizīties gar meitenēm frontes aizmugurē. Veselos gaida šinelis, bet slimos un vārgos - līgavas. Arī mūsu tautu pagātnē visai smagi ir skāris šis princips.

Tomēr dabīgā izlase strādā arī miera laikā. Mēs tāpat kā citas civilizētās valstis esam iekļuvuši medicīnisko sasniegumu cilpā. Slimajiem netiek ļauts nomirt, tādēļ arvien mazāk dzimst veselo. Tie, kam vieta būtu kapsētā, sevi uztur pie dzīvības ar zālēm un vairojas. Bet, ja mēs tiksim ierauti kādā liela mēroga karā vai globālā katastrofā, tie tūkstoši veselo vairs nespēs aizstāvēt tos simtus tūkstošus slimo un vārgo. Diemžēl, pagaidām vēl vispārēju briesmu brīdī tiesības uz dzīvību nevar nopirkt ar medicīnas izziņu, vai augsti stāvošas personas rekomendācijas vēstuli, bet mēs pie tā strādājam.

Ļaunas mēles melš it kā mums esot pazudusi kopības sajūta. Mums neesot kopēju interešu un uz kopēju plānu balstītas sadarbības. Bet tāds dzīvesveids taču dod zināmas priekšrocības! Mums nevajag meklēt ienaidniekus kaut kur aiz robežas, jo viņi ir tepat mums līdzās – kaimiņu dzīvoklī vai blakus mājā. Sadarbība uzliek zināmus pienākumus, prasa zināmu emocionālu slodzi, bet norobežošanās atvieglo brīnuma gaidīšanas svētkus. Tas nebūt nenozīmē, ka mēs esam nepieklājīgi vai netaktiski. Mēs lieliski protam imitēt uzmanību, sašutumu, līdzcietību, ieinteresētību. Taču dusmas mums reizēm ir īstas. Un tām nepieciešams ienaidnieks.

Par to, kas ar mums notiek un kurp mēs ejam, neviens neko tā īsti skaidri pateikt nevar. Jo tie, kas tiek pie runāšanas neko nezina, bet tie, kas zina, uzskata par labāku turēt muti.

Bet tas arī nav tik svarīgi. Mēs protam gaidīt.

No Gustava Vodičkas grāmatas «Snaudošo eņģeļu dzimtene».

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Tiesībsarga vēstule “Amnesty International” Eiropas reģionālā biroja direktoram Nilam Muižniekam: par jūsu organizācijas apmelojošajiem paziņojumiem

Foto2022. gada 26. jūlijā organizācija “Amnesty International” nāca klajā ar paziņojumiem par situāciju uz Latvijas-Baltkrievijas robežas, norādot, ka laikā, kad Latvija uzņēma 34000 patvēruma meklētājus no Ukrainas, uz Latvijas-Baltkrievijas robežas cilvēki no Irākas un Afganistānas, t.sk. bērni, tika atstāti pašu ziņā mēnešiem ilgi aukstos laika apstākļos mežā, kas organizācijas ieskatā norāda uz necilvēcīgu apiešanos un pat spīdzināšanu. “Amnesty International” uzskata, ka nav pieļaujama ārkārtējās situācijas pagarināšana uz robežas ar Baltkrieviju, jo tas ierobežo saņemt starptautisko aizsardzību personām, kurām tā nepieciešama, neatkarīgi no šo personu izcelsmes un veida, kā viņas ieceļo valstī.
Lasīt visu...

21

Labklājība

FotoDzīvojam laikā, kad aktīvi un strauji tiek formatēta cilvēku apziņa, mainīta vārdu nozīme un jēdzienu saturs. Pārsvarā – cilvēku degradācijas, paverdzināšanas un iznīcināšanas nolūkā. Mēs visi domājam kādā valodā, attiecīgi – mainot vārdu nozīmi, var ietekmēt mūsu domāšanu. Bet šoreiz ne par to. Tā ir vesela zinātne, kuru sauc par NLP (neirolingvistiskā programmēšana jeb – smadzeņu skalošana). Šoreiz es vēlos vērst uzmanību uz to, ko mēs saprotam ar vārdu “labklājība”.
Lasīt visu...

6

Sanāca kā vienmēr, bet ticiet – risinājums top, un vainīgi ir visi citi, tikai ne es

FotoStraujiem soļiem tuvojas jaunā mācību gada sākums - 2022./2023. mācību gadā noslēgsies trīs gadu pārejas periods, kurā tiek ieviesta pilnveidotā mācību pieeja. Gaidāmais mācību gads paredz jaunās pieejas ieviešanu 3., 6., 9., 12. klasei. Neraugoties uz to, ka pārejas periods tuvojas noslēgumam, pedagogi norāda uz mācību materiālu trūkumu. Kā skolotāja varu tikai piekrist, ka, ieviešot jauno saturu, primāri bija nepieciešams domāt par mācību materiālu izstrādi un pieejamību. Līdzīgi kā ar mācībām tikai valsts valodā – mēs apzināmies, ka rīcībai patiesībā bija jābūt krietni ātrāk, un to, cik būtiski nepalaist garām iespēju labot iepriekš neizdarīto. Arī mācību līdzekļu jautājumā notiek aktīvs darbs, lai dažādos mācību priekšmetos nodrošinātu jaunu mācību resursu un metodisko līdzekļu pieejamību.
Lasīt visu...

21

Vēlēšanas kā mazohistu prieki

FotoPēc Latvijas Televīzijas pasūtījuma tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS jūlijā ir veicis aptauju un konstatējis, kā Latvijas pilsoņi balsotu, ja vēlēšanas notiktu tūlīt.
Lasīt visu...

21

Kā Rīgai panākt Viļņu, Tallinu un Ziemeļeiropu? Laiks secinājumiem

FotoRīga ir vienīgā pilsēta Baltijas galvaspilsētu vidū, kurā mirstība pārsniedz dzimstību un no kuras aizbrauc vairāk cilvēku, nekā iebrauc. Tam par iemeslu var būt pietiekami lielais rīdzinieku skaits, kuri nav apmierināti nedz ar dzīvi pilsētā, nedz ar dzīves kvalitātes progresu laika gaitā. Kopš gadsimta sākuma straujāko attīstību Baltijas galvaspilsētu vidū piedzīvojusi Viļņa. Jau šobrīd Viļņa ir Baltijas lielākā ekonomika un bagātākā pilsēta; turpinoties līdzšinējai tendencei, iedzīvotāju skaita ziņā Viļņa var apsteigt Rīgu jau 2025. gadā.
Lasīt visu...

21

Vai Rīga ir labi finansēta pilsēta?

FotoPilsētas budžeta apmērs un tā izlietošanas efektivitāte lielā mērā nosaka to, cik kvalitatīva ir pilsētvide. To Eiropas pilsētu sarakstā, kuru iedzīvotāji ir visvairāk apmierināti ar dzīvi pilsētā, pārliecinošā vairākumā ir bagātākās pilsētas, tai skaitā Cīrihe, Kopenhāgena un Stokholma, kur pašvaldībām brīvi līdzekļi pilsētvidei. Kā ar pilsētas budžeta iespēju audzēšanu veicas Rīgai?
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Par rusifikācijas slavināšanas izbeigšanu

Publiskās atmiņas centrs ir sabiedrības institūcija, privāto tiesību juridiskā persona, kura netiek finansēta ar dotācijām no vispārējiem nodokļu ieņēmumiem. 2022. gada 24....

Foto

Parakstu vākšana referendumam par Satversmes 110. panta grozījumiem ir jāatkārto

Ar pietiekamu skaitu parakstu neatbalstītā "Latvijas vīru biedrības" ierosinātā parakstu vākšana referendumam par Satversmes 110. panta...

Foto

Par Latvijas Republikas Satversmē noteiktā komunistiskā totalitārā režīma nosodīšanas pienākuma īstenošanu un rusifikācijas slavināšanas izbeigšanu

Cienījamie Augšdaugavas novada domes deputāti! Publiskās atmiņas centrs (turpmāk - centrs)...

Foto

Vairāku tiesnešu, tostarp AT senatores Andas Briedes atbildība par Covid-19 epidēmijas ierobežošanas pasākumu neievērošanu

Tiesnešu ētikas komisija, Tiesnešu disciplinārkolēģija un Disciplinārtiesa ir vērtējusi to, vai izpildvaras...

Foto

Ir tādi Satversmes tiesas spriedumi, kuru nepildīšana valdošo eliti nesatrauc itin nemaz

13. Saeimas laikā ir bijuši vairāki Satversmes tiesas spriedumi, par kuru neizpildi Valsts prezidents pat...

Foto

Kāpēc valsts aizsardzības dienestam – jā!

Jūlija sākumā aizsardzības ministrs Artis Pabriks vēstīja par ieceri izveidot valsts aizsardzības dienestu, kuram, sākot ar 2023. gadu, tiks pakļauti...

Foto

Par ārkārtas sociālo situāciju

Mums priekšā ir grūta ziema – dziļa energoresursu krīze, iespējams pandēmijas saasinājums. No tā, cik saprātīgi un solidāri spēsim sagatavoties gaidāmajiem pārbaudījumiem,...

Foto

Krievijas karš Ukrainā paātrinājis procesus sabiedrībā un daudziem atvēris acis

Krievijas karš Ukrainā paātrinājis procesus sabiedrībā un daudziem atvēris acis. Tas noticis par ukraiņu asins cenu...

Foto

Satversmes tiesa ir jālikvidē

Šodien, 25.jūlijā Latvija pirmajā vietā (LPV) Centrālajā vēlēšanu komisijā iesniedza 4000 zīmju programmu un kandidātu sarakstu 14.Saeimas vēlēšanām. LPV savā 4000 zīmju programmā ir...