Nemainīgs ir tikai viens – valdošās koalīcijas absolūtais cinisms
Jānis Urbanovičs03.11.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
2019.gada novembrī pirms valsts budžeta pieņemšanas pie Saeimas notika plašs pikets – medicīnas darbinieki protestēja pret to, ka netiek pildīts valdības viņiem dotais solījums paaugstināt algas par 20 procentiem.
Tagad, pēc diviem gadiem, droši vien tāda piketa nebūs. Viss ir mainījies – mediķi ir karā.
Nemainīgs ir palicis tikai viens – valdošās koalīcijas absolūtais cinisms. Kā nepildīja toreiz solījumu par 20 procentu algu pielikumu, tā nedomā pildīt tagad par 10 procentiem. Nesatricināmi. Un nekāda veselības aprūpes krīze varas turētājiem nav arguments.
Katra šāda pievilšana nozīmē – simtiem zaudētu ārstu un māsu. Vieni atstāj profesiju, citi dodas prom pavisam. Ir daudzas valstis, kur viņu zināšanas un prasmes tiek novērtētas, kur adekvāts atalgojums nav jāizkaulē ar piketiem par dažiem procentiem.
Un tagad mūsu varas politiķi, kas 30 gadus bijuši atbildīgi par šo jomu, var lūgties palīdzību no valstīm, uz kurām paši Latvijas mediķus ir “izstūmuši”…
Visa veselības aprūpes sistēma šobrīd ir spiesta izturēt nesamērojamu pārslodzi. Valsts 2022.gada budžetā algām piešķirot tikai pusi no nepieciešamā, nozarei tiek dots signāls – tā būs arī turpmāk. Cik daudziem mediķiem tas var izrādīties pēdējais piliens?
Saeimas sēdē, kad nākamā gada budžets tika izskatīts pirmajā lasījumā, veselības ministrs “pauda gandarījumu” par budžeta projektu un “izteica pateicību” tā sastādītājiem. Līdztekus haosam COVID-19 pandēmijas pārvaldībā tieši vilšanās 2022.gada finansējuma rādītājos bija iemesls mediķu iniciētajai neuzticības izteikšanai nozares ministram.
Nešaubos, ka ministrs paliks savā amatā. Valdošā koalīcija viņu pasargās. Jo “plosās pandēmija, mums jābūt vienotiem”, “ir bijušas kļūdas, bet kurš gan nekļūdās”, “nevar apdraudēt valdības stabilitāti”, utt. Patiesībā vienīgais arguments ir tas, ka visa valdība ir līdzvainīga šajā situācijā pašlaik un visa valdošā vara – jau 30 gadus. Partners in crime, kā mēdz teikt.
Varas partiju politiķi atļaujas to, ko nedarītu, ja darbotos normāls demokrātijas princips: netiek pildīti solījumi, nespēj uzrādīt rezultātu - ir jāiet prom. Mums nemainīgajam varas kartelim ir drošs aizsargmūris, ko sauc par “sarkanajām līnijām”: vienīgā iespējamā koalīcija, vienīgā iespējamā valdība, lai cik katastrofālas nebūtu tās rīcības sekas. Koalīcija pat neslēpj, ka budžets tiek veidots nevis pēc valstiskām prioritātēm, bet gan varas partiju interešu paritātes.
Sarkans žņaugs mediķu algām, lai gan tieši viņiem jāiet tai karā…
Cita starpā nākamgad Latvijas Republikas Satversmei aprit simtgade, un šīs gadadienas atzīmēšanai dažādas institūcijas budžetā pieprasījušas vairākus simtus tūkstošus eiro. Manuprāt, visu svinēšanai plānoto finansējumu vajadzētu novirzīt Satversmes 93. panta (ikvienam ir tiesības uz dzīvību) un 111. panta (valsts aizsargā cilvēku veselību) spēkā uzturēšanai, proti, veselības aprūpei. Tas būtu labākais un simbolisks veids, kā šajos apstākļos godināt mūsu valsts Pamatlikumu.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
