Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Zemes klēpī guldot pazīstamo advokātu Andri Grūtupu (atvadīšanās, apbedīšana un bēru mielasts Rīgas Latviešu biedrības ēkā paredzēti sestdien, 21. jūnijā), Pietiek saistībā ar šo notikumu publicē izteiksmīgu fragmentu no apgāda Atēna izdotās grāmatas par valsts prezidentu Andri Bērziņu Latvietis parastais.

"Grāmatā Kampējs. Stāsts par Andri Šķēli un vērdiņu parādās, pēc visa spriežot, tā sauktās brālības vai Valmieras grupējuma 1999. gada maijā notikušas sanāksmes sarunu atšifrējumi (vēlāk internetā tiek ievietoti arī audioieraksti), kas diezgan pārliecinoši pierāda – acīmredzot šis slepenais, valstiski nozīmīgais grupējums tiešām ilgus gadus ir eksistējis.

Sanāksmē sapulces dalībnieki atminas laikus, kad spēki vēl bijuši pilnbriedā, resursi – milzīgi, bet menedžments – perfekts. Viens no runātājiem, kura pieminēšana atšifrējumā liek domāt par advokātu Andri Grūtupu, „vecos labos laikus”, šo laiku beigu sākumu un tā iemeslus apcer šādā pagarā monologā:

„Tālāk par mūsu grupu runāt es tomēr arī gribētu, varbūt pietiekami... Faktiski tā, apogeju viņa sasniedza tad, kad mēs, pirmkārt, Ulmani kopīgiem spēkiem... Tad, kad mēs, Andris tapa par premjeru, bet jau uz to brīdi, es gribu teikt, ka uz to brīdi sākās arī mūsu savā ziņā noriets, ja, kuru es domāju, ka mēs kaut kādi novērsīsim, ja, jo es tiešām arī piekrītu – mums bija lieli projekti, un es negribu te saukt ne vārdā, ne nosaukumos, ja, meitenes staigā apkārt. Es domāju, ka visi, kas zina, tie sapratīs.

Mums bija lieli projekti. Toreiz man Kazimirs teica, viņš saka – tie lielie projekti laba lieta, bet ka tikai bankas nesastrīdas. Nu, sastrīdējās. Daļa uzskatīja, ka līdz zināmam etapam, nu, paldies par palīdzību, un tālāk mēs paši. Tālāk mēs paši... Zigurds, to viņš labi teica, viņš teica, kaut kā tā tendence... vajadzīga tā kompānija tik ilgi, kamēr viņi atrisina savas problēmas. Problēmas ir atrisinātas, kompānija nav vajadzīga.

Bet, redziet, mums kļūdaini ir iedomāties, ka tādi lieli projekti, teiksim, var pastāvēt paši par sevi, un viens, divi, trīs, četri cilvēki varēs viņus aizstāvēt. Nu, nevar. Un rezultātā mēs zaudējam visu. Es negribu uzskaitīt, kādas tās sekas katram ir, varbūt kāds izteiksies, bet, cik es dzirdu, tad nevienam sevišķi labi neiet, nevienam sevišķi labi neiet. Domājot arī, kā būs tālāk.

Nu tālāk. Es negribu tikai kritizēt šo projektu, variants un cilvēks... mēs pietuvojāmies pie Andra valdības veidošanas – faktiski tas bija tas moments, kad mēs bijām visspēcīgākie vai arī citi domāja, ka mēs esam visspēcīgākie. Faktiski mēs iekšēji zinām, ka daudz kas mums pamatojās uz tādu mitoloģiju, kā mēs toreiz to saucām. Mēs to mitoloģiju milzīgi aktīvi toreiz attīstījām, ja, un faktiski mēs šajā gadījumā arī dēļ tās mitoloģijas daudz ko dabūjām, ja, jo mums tur pieraksta, vai dieniņās, ko tik ne... Kas ir noticis ekonomikas sfērā ar mūsu palīdzību.

Tad no deviņdesmit piektā gada beigām sākās arī zināmā mērā kaut kāda eiforija, ka mēs varam tā ne vairs viltīgi, bet vienkāršāk un skarbāk, un skaļāk, ja, nu kaut ko mēs acīmredzot pa visiem kopā esam tur sastrādājuši arī pa to laiku, daudz ko.

Mums pat parādījās tādas tendences pirms Tautas partijas, tagad pēdējais etaps, dibināšanas, ja, ka nu drīz grupai ir vakars, grupa vairs nebūs vajadzīga. Taču bija tā. Es pats personīgi kuluāros runājos un teicu, nu, es nezināju to, nu būs, nebūs vajadzīga, kā tas izskatīsies, nekādas pieredzes nebija. Bet, kā arī mēs te nespriestu, mēs redzam, ka mēs nekādi iztikt nevaram. Jo, ja mēs tagad sāksim pašķīst un tā pasprukt, ja, būs vēl trakāk. Tikko viņi jutīs, viņi jau tā... no tā brīža, kad pajuka lielais projekts, tas bija signāls, ka nav vairs monolītisma, nav vairs pieseguma, nav vairs attiecīgās bāzes, ka var sākt uzbrukt.

To es jutu un dzirdēju i no Latvijas Bankas klerkiem, i no drošībniekiem un tā tālāk. Kāda ir izeja, es nezinu. Laikam taču jāatgriežas pie kādreizējās, ja tas ir iespējams, sistēmas, pēc principa, ka vecs draugs ir labāks nekā divi jauni draugi, un jāmēģina to pašu mitoloģiju ar lielāku segumu attīstīt uz priekšu. Es cita ceļa neredzu. Kas attiecas uz mani, es esmu ar mieru aizmirst tur dažādus apvainojumus, atvainošanos. Bet arī mums jāsaprot – mums aparāta nav. Es kādreiz gadiem organizēju, tas prasīja milzu enerģiju, un man tas resurss nav šajā ziņā.”

Kā tieši tika izmantoti domubiedru grupas „kopīgie spēki”, lai vārdā nenosaukto Ulmani – kurš šaubīsies, ka runa ir par Valsts prezidentu Gunti Ulmani? – ieliktu augstajā krēslā? Kā tieši precīzi nenosauktie „mēs” veidoja it kā politiski absolūti neitrālā – tā taču mums vismaz mēģināja iestāstīt – Andra Šķēles valdību? Kas bija „lieli projekti” un „lielais projekts”? Kas tad īsti ir „noticis ekonomikas sfērā ar mūsu palīdzību”?

Par to šajā sapulcē nekas konkrētāk runāts netiek – varbūt tāpēc, ka apkārt ar paplātēm staigā domubiedriem nepiederošas meitenes, varbūt tāpēc, ka svarīgākas ir tūlītējās, sasāpējušās aktualitātes. Viena no, šķiet, galvenajām – acīmredzot svaigā atmiņā palikusī „domubiedra”, kāda Roberta demonstrētā nepietiekamā ieinteresētība apstiprināt amatā kādu Andreju, kurš sapulcē tiek pieminēts kā grupā acīmredzami līdzdalīgs, vajadzīgs un tuvs cilvēks.

Nez vai kļūdīsimies, ja pieļausim, ka runa ir nevis par kādu nevienam nenojaušamu Robertu, bet tieši finanšu ministru Robertu Zīli, kurš tikai pēc ilgstoša „pārrunu procesa” 1998. gada rudenī uz diviem gadiem pagarināja darba līgumu nevis kādam abstraktam Andrejam, bet gan Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoram – ikvienam un jebkuram „domubiedru grupējumam” ārkārtīgi būtisks postenis – Andrejam Sončikam.

„Pārrunu process” acīmredzami nav bijis vienkāršs, – dažiem pat acīmredzami saniknojošs. Sapulces dalībnieks, kura izteiksmes veids atkal liek domāt par advokātu Andri Grūtupu, izteikumos ir īpaši skarbs: „Runājot par Robertu, nu, piedodiet, veči, par Robertu runājot, sekojoši: Andri, nākošajā nedēļā, kad tu vairs nebiji premjers, viņš mums uzkakāja uz galvas pirmajā publikācijā, ka viņam neviens neprasīja. Tu ļoti labi to atceries...”

Un tas nav viss sakāmais: „Glums cilvēks diemžēl, pie mums vienmēr ir, ko mēs par viņu vairāk runājam? Ko mēs vēl no viņa prasām? Es ar viņu esmu ticies Finanšu ministrijā vairākas reizes, tas ir izspļautais tēvzemietis, bez kaut kādām citām idejām. Es ar viņu esmu runājis tikai par valstiskām idejām, tikai par valstiskām un ne jau par prezidenta pils remontu, ticiet man, lai tas nākošais prezidents remontē to savu pili.” [..]

Klāt gan ir arī cilvēki, kuri „procesā” tomēr saglabājuši vēsu galvu un domā nevis par konkrētām personālijām un konkrētiem aizvainojumiem, bet par principiāliem jautājumiem: kas tad vispār sācis notikt situācijās, kad grupējuma intereses saduras ar kādas konkrētas partijas interesēm un grupējuma biedrs (šajā gadījumā – nojaušamais Roberts) izrādās arī attiecīgās ieinteresētās partijas pārstāvis. Un tā turklāt – vēl tikai aisberga virsotne:

„Gadījums, kas mums bija saistībā ar Sončika darba līguma parakstīšanu, pirmo reizi radīja nopietnas problēmas mūsu vidū, jo tas laikam bija jāpieņem Robertam, tas bija skāris tieši mūsu cilvēku, no mūsu vidus, un aptuveni pusotru mēnesi, divus nācās visādām manierēm runāt, spriest par to, un nebija neviena argumenta. Galu galā nebija neviena argumenta no Roberta puses, kas ir slikti vai kas ir nepareizi, kad nu beigās parādījās viņa partejiskās intereses, bet nu tas bija manā uztverē ļoti liels atbalsts konkrētam mūsu cilvēkam, kas nav bijis sliktākais Ieņēmumu dienesta vidū, kuram droši vien varētu taisni otrādi pastiprināt savus cilvēkus, bet dienests nav nostiprinājis.

Un tā ir tā viena problēma. Mēs attiecīgos brīžos nespējam kaut kādi pieņemt atbildīgus lēmumus, lai aizstāvētu savas kaut kādas ilgtermiņa intereses un savu cilvēku. Tas tāds... Esam priecīgi, ka kaut kā esam palikuši vājāki, kaut gan jāatzīst, ja pietiekami daudz mūsu cilvēku šobrīd: teiksim, ir divi valsts sekretāri, ja, viņi gan nesēž pie galda, viņi ir saistīti ar partijas lietām. Viena sekretāre puslīdz, teiksim tā, nostiprināta. Visādā ziņā mums ir resursi, un mēs varam strādāt, lai gan mēs dažreiz kaut kādu nezināmu iemeslu nespētu...

Un tagad par to mūsu kārtības reformēšanu arī, es domāju, ka ir ļoti labi jādomā, jo es negribēju varbūt minēt, bet tomēr uzskatu, ka pēdējo reizi jāmin, es uzskatu, viens liels projekts, kas bija saistībā ar bankām. Mums tā ietekme būtu bijusi pavisam cita. Bet nu no kļūdām ir jāmācās. Es domāju, ka mēs visi mācāmies, un tādēļ vajadzētu domāt, ko mēs varam atkal uz tādu bāzi, kas mums ir, ar tām iespējām, kas mums ir, attīstīt, ko mēs varētu izdarīt.” [..]

Kāds Gundars, kurš ļoti atgādina tautpartijieti Gundaru Bērziņu, klātesošajiem problēmu raksturo šādos vārdos: „Ir skaidrs, ka pēdējos, teiksim, gados divos mēs īstenībā politiskās vietās vairākās esam zaudējuši. Un iemesli varbūt ir vairāki. Ir tas, kā teica, ka šāda demokrātijas forma – tas ir ļoti labi, bet reizēm, lai norealizētu un spētu kaut ko panākt, ir vajadzīgas savādākas, organizētākas struktūras, lai varētu varbūt lēmumu pieņemšanā, vismaz realizācijas stadijā daudz konsekventāk realizēt, lai būtu konkrēti atbildīgie par šo pasākumu realizēšanu.

Es domāju, ka šī savstarpējā izpalīdzēšana ir laba lieta, bet, nemainoties būtībā, nepārkonkurējoties, nepiedāvājot jaunu uzbūves lēmumu pieņemšanu un tādu modeli, es domāju, ka ar laiku tas var zaudēt, nu, tādu ietekmi. Es domāju, ka arī pēdējais laiks ir. Kaut arī mums it kā pārstāvniecība visās varas struktūrās nav slikta, mūsu ietekme, manuprāt, samazinās.” [..]

Ko darīt? Kā būt? Grupējums acīmredzami sācis pašķīst gluži tāpat kā savulaik Klubs 21, un ir zuduši arī kādreizējie „roka roku mazgā” principi. Kāds klātesošais izsakās skaidri: „Gribat – nosaukšu vismaz piecus uzvārdus no šeit klātesošajiem, no kuriem netika nekas prasīts īpašs, likuma ietvaros, elementāra palīdzība. Tā tika noraidīta. Vienkārši noraidīta, un viss. Atzīstiet, ka tā ir bijis. Es runāju ne tikai par sevi, bet mēs vārāmies taču arī savā starpā, vai ne. Tad arī šo jautājumu vajadzētu apskatīties. Nedrīkst tā noraidīt. Vai pateikt – es to nevaru izdarīt, – velk garumā. Vēlreiz saku – es varu nosaukt uzvārdus, bet es to nedarīšu, nav vajadzības...”

Tiek arī konstatēts, ka apkārt saradušies jauni, citādi formējušies, citādi organizēti un citādi finansēti grupējumi, kuri aizvien biežāk izrādās spējīgāki „lielajos projektos”.

„Pareizi jau Gundars teica, mums jārēķinās ar tiem finansiālajiem grupējumiem, kas ir. Un diemžēl tad, kad no mums baidījās, nu, tad bija drusciņ cita struktūra. Tad bija... un tāpēc mūs neaiztika, vai tad bija Blonskis ar... un tie arī saprata, ko var un ko nevar. Tagad tas viss ir pāraudzis daudz citādā kvalitātē. Jā, diemžēl, kur valda nauda. Ekselence nopērk informāciju, informatorus un balsošanu. Diemžēl tie ir latvieši, ar prievītēm, kas ceļ roku un balso pilnīgi šķērsām,” saka viens runātājs.

Faktiski piebalso vēl viens: „Tad, kad veidojās, sākumā bija savādāka situācija... Šodien faktiski visas struktūras ir kaut kādi savā veidā organizētas. Laiks ir nedaudz mainījies, vai tās ir partijas, vai tās ir, teiksim, kā Robertam. Tas tomēr ir tas grupējums, kas kaut kādā veidā ir formalizēts. Vai tas ir kaut kāds cits – Ventspils – Parex, vai kaut kāds finanšu. Visas struktūras ir organizētas ar kaut kādu skaidru virzību. Šinī laukumā, ja mēs nopietni gribam dominēt vai vispār ietekmi, mums ir jāpieņem savādāka spēle. No dambretes pāriet uz šahu, vai vēl kaut kādā veidā. Un, ja grib ietekmēt, tad tas ir, es gribētu , ka ir autoritatīva vadība, un tas tiek apspriests, un gatavs to ievērot.

Mums ir katram savs. Es šobrīd esmu partijā, protams, partija ir šī te galvenā. Un līdz ar to es nevaru šeit, man šīs intereses dominē. Ja kāds būtu augstāk definēts – bruņoto spēku, prezidentu, valdība vāja, teiksim, vai vēl kaut kas, sadarbība ar kaut ko, kur mēs formulējamies, ļoti labprāt gribētos dalīties. Tur vajadzētu būt tā, kā ģimenē. Lēmumu pieņemt pēc klasiskās teorijas vairāk kā desmit cilvēku nevar. Tā ir diskusija. Ja mēs gribam lēmumus, tam ir jābūt sagatavotam...”

Vēl vairāk, pie apvāršņa parādās jau atklāti ciniķi, kuri klātesošajiem „domubiedriem” kaut diplomātiski, bet pietiekami skaidri paziņo – kāda vispār esot jēga no šādiem „klubiem”, ja līdzdalība tajos nedod nekādu reālu labumu: „Gluži vienkārši katrs cilvēks ir iekārts vairākos desmitos saišu, aiz katra var būt gan draugi, gan ģimene, gan politika, gan sports, izklaide, viss kas, ja, un nebūs tā, ka visu var noreducēt un ielikt iekšā kādā rāmī. Un, ja šī ir viena no tām lietām, kur es, teiksim, gan kaut kādā veidā cenšos sevi izpaust, gan arī ceru, ka citi kaut ko gūst, tad tas nozīmē, ka tā ir tikai viena, bet ļoti nopietna arī priekš manis. Bet ne absolūti vienīgā, ja. [..]

Pirmkārt, man nav varbūt laika un gribēšanas būt vēl kādā klubā, kura tā ietekme ir niecīga, ja, bet tā ietekme iet caur finanšu sfēru, te ir ietekmīgi finansisti, utt., utt. Tā ka es domāju, ka tas jau summē to kapacitāti, ja, gan tā politika, gan pārējais. Un, ja runā par pašpalīdzību, es domāju, ka pilnīgi pareizi varbūt tikai tas niecīgais vārds – pašpalīdzība. Skaidrs, ka savstarpēja palīdzība – tas ir primāri. Ja man šodien varbūt nevajag palīdzību, varbūt rīt. Un es ar to rēķinos. Ka tādu palīdzību es šeit atradīšu, ja tāda būs vajadzīga. Un tas ir tas, kas mūs saista.”

Jā, tas acīmredzami ir tas, kas pamatā saista visus klātesošos, un tiek meklēts šai vēlmei atbilstošs risinājums. Šķiet, tā arī netiek atrasts – atjaunotnes un pārstrukturizācijas idejas neaiziet tālāk par domu, ka vajadzētu piesaistīt jauno paaudzi no pašu „domubiedru” ģimenēm vai ka varētu izveidot „kaut kādu, teiksim, trīs, četru, piecu cilvēku prezidiju, kur valda absolūti visas grupas ietekme”. Pie tā tad sapulces dalībnieki arī paliek, nosaucot šādus vārdus un uzvārdus – Gunārs Klindžāns (ilggadējs mūsu grāmatas galvenā varoņa līdzgaitnieks Unibankā), Ivars Strautiņš, Juris Aizezers (vēl viens līdzgaitnieks bankā), Andris Šķēle, kuriem triju mēnešu laikā vajadzētu grupējumu savest kārtībā un nostādīt uz pareizākām sliedēm...

Šis plāns acīmredzami neizdodas, toties publiskotā saruna skaidri parāda – runa ir nevis par dīkdienīgu domubiedru klubiņu, bet gan par mērķtiecīgu un apņēmīgu ļaužu kopumu, kuri jau gadiem ilgi no sabiedrības slēptā veidā īstenojuši savas personiskās intereses."

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

Pietiek neskaidrību

Ko gan citu darīt zaglim, kurš noķerts ar svešu maku rokā?

FotoŠorīt notērēju pārdesmit minūtes laika, lai kļūtu par divsimt deviņdesmit un nezin kuro cilvēku, kurš bija paskatījies „paša spēcīgākā opozīcijas pārstāvja” un vēl arī Gunāra Astras gara radinieka – tā vismaz viņam pašam gribētos – Alda Gobzema fantastiski populāro – jau atkal tā viņam pašam gribētos – taisnošanos viņa Bieriņu nekustamā īpašuma pirkšanas, pārdošanas, dāvināšanas un vēl nez kā sakarā.
Lasīt visu...

18

Latvieši vairs nav "varoņu tauta", drīzāk jau kalpu un pielīdēju tauta

FotoPolitmafija Latvijā visu ir nostādījusi tā, ka nav iespējams dzīvot Latvijā un nebūt šīs mafijas vergam. Par jebko, ko tu pērc, ir jāmaksā PVN. Viss tiek nozagts. Ja tu oficiāli strādā, jāmaksā sociālais nodoklis un ienākuma nodoklis. Viss tiek nozagts. Ja ir īpašums, tad ir jamaksā īpašuma nodoklis. Gribi lietot elektrību, maksā gan par to, gan arī OIK, un vēl nez ko.
Lasīt visu...

12

Ziņojums par komandējumu uz Amerikas Savienotajām Valstīm no 2019.gada 22.septembra līdz 24.septembrim

FotoSaskaņā ar Ministru prezidenta 2019.gada 19.augusta rīkojumu Nr.219 “Par Ilzes Viņķeles komandējumu” no 2019.gada 22.septembra līdz 24.septembrim biju komandējumā Amerikas Savienotajās Valstīs, lai piedalītos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Augsta līmeņa sanāksmē par vispārējo veselības aprūpi.
Lasīt visu...

21

Gribēja kā labāk, sanāca kā vienmēr

FotoLatvijas satiksmes drošības telpā ir uzsprāgusi verbālā bumba, jo Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks paziņoja, ka no stacionāro fotoradaru sodiem valsts budžetā patlaban tiek iegūts mazāks finansējums, nekā sākotnēji plānots, līdz ar to esošo fotoradaru turpmāka darbība un jaunu fotoradaru iegāde esot zem jautājuma zīmes.
Lasīt visu...

21

Modernā banalitāte

FotoBanalitāte ir oriģinalitātes trūkums, pliekanums, bezgaumīgums. Sastopama, tā teikt, arhaiska banalitāte – sen zināma un sen apnikusi banalitāte. Sastopama relatīvi jauna banalitāte – moderna banalitāte, ja ar vārdiem “moderna banalitāte” apzīmējam kaut ko mūsdienīgu, sava laika prasībām un sasniegumiem atbilstošu, ar ko tiekamies nesen, bet kas jau ir ieguvis banalitātes statusu.  
Lasīt visu...

12

Auniem ir jāzina, ko viņi nobada

FotoJebkura jauna partija mūsu valstī, kas gribēs izmainīt sapuvušo, smirdīgo oligarhu sistēmu, tiks norieta un samīdīta. Tāds pats liktenis sagaida arī šo partiju ministrus, kas iedrošināsies veikt pārmaiņas savās nozarēs.
Lasīt visu...

21

Kādā veidā visiem aizbāztas mutes par Skultes gāzes termināļa afēru?

FotoNezināmu personu iecerētā Skultes sašķidrinātās gāzes termināļa būve ir krietni nokavēta, un pašlaik tas ir cinisks ārzemnieku biznesa projekts. Es saprotu, ka abas augstākās valsts amatpersonas nav ar seju pret Latviju, bet tik atklāti lobēt privātpersonu biznesu...
Lasīt visu...

Pietiek neskaidrību

Partijas pamodušās no miega

FotoIzskatās, ka Latvijas politikā vasaras brīvdienas beidzot ir beigušās. Arvien aktīvāk izpaužas gan valdošās koalīcijas partijas, gan opozīcijas partijas. Līdz ar to politikas vērotājiem dzīve ir kļuvusi interesantāka.
Lasīt visu...

12

Objektīvā realitāte

FotoKo nozīmē «objektīvs»? (Runa nav par video vai foto kameras piederumu). Ko nozīmē – būt objektīvam? Vai es, šobrīd rakstot šīs rindiņas, esmu objektīvs? Vai jūs, kas to lasāt, spējat būt objektīvi pret mani, pret citiem? Kā to pārbaudīt, kā to izmērīt, un kā par to pārliecināties?
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Skumīgi, bet varbūt godīgi…

Pagājusi Skolotāju diena. Kā prasta ikdienība. Nekas no aizgājušo dienu dāsno mūžu un goda plākšņu salkanās godības nav mainījies. “Gada skolotājs”, “Zelta...

Foto

Mīļie draugi, dārgie skolotāji, apsveicu jūs Skolotāju dienā

Mīļie draugi! Dārgie skolotāji! Apsveicu jūs Skolotāju dienā! Mēs visi esam izgājuši caur skolotāju rokām - mēs vispār...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: intelektuālisma iznīdēšana

XX gadsimta otrajā pusē Rietumu civilizācijā sāka ieviesties jauna vērtību sistēma. Tā kļuva masveidīga. Jaunajā vērtību sistēmā kardināli izmainās attieksme pret...

Foto

Likumpārkāpējs - valdība

Kas notiek ar iedzīvotājiem, kuri tiek pieķerti, pārkāpjot likumu? Atkarībā no likumpārkāpuma rakstura un smaguma pakāpes viņiem iestājas vai nu administratīvā vai kriminālatbildība...

Foto

Apķēzīšanas dinamika

Jau pašā sākumā tika rakstīts, ka “nācijas tēvs” centīsies apķēzīt visu, kas latviešu tautas vēsturē ir svēts. Tagad ir pienākusi kārta Latvijas Centrālajai padomei...

Foto

NMPD atbilde par pirmās palīdzības apmācību valstī

Saistībā ar Pietiek publicēto rakstu vispirms jāuzsver, ka pirmās palīdzības apmācība ir valsts pārvaldes iestādes funkcija, nevis bizness, kā...

Foto

Kā Rīgā pulcējās “Aukstā kara 2.0” zaudētāji

„Dažās valstīs ir izveidojusies īpaša akadēmisko prusaku kategorija, kas tekalē no vienas politiskās virtuves uz otru un atkārto tekstus,...

Foto

Jautrība valdošajā koalīcijā

Šķiet, ka valdošajā koalīcijā vajadzētu būt mieram un klusumam, jo valdība paziņoja, ka ir sagatavots nākamā gada budžets. Tomēr atsevišķas partijas un politiķi...

Foto

Prātojums par "labo budžetu" un "sliktajiem baņķieriem"

“PNB bankas” darbības apturēšana sagādājusi rūpestus un kreņķus tās klientiem, bet tie ir tīrie sīkumi, salīdzinot ar laikiem, kad...