Nākotnē nav izslēgta vēršanās pret Repši un Rimšēviču par BB zaudējumiem

Indriķis Liepa, advokātu biroja Liepa, Skopiņa/BORENIUS advokāts:

„Vispirms ir jāsaprot, kas tieši Latvijas Bankā bija atbildīgs par banku licencēšanu un uzraudzību. Teorētiski vienam no tiem vajadzēja būt bankas vadītājam. Taču jautājums par zaudējumu piedzīšanu ir globālāks, par ko ir vērts diskutēt. Latvijā nav prakses, ka no valsts iestāžu darbiniekiem piedzītu par radītajiem zaudējumiem. Ja zaudējumus rada komercdarbībā, tad Komerclikums skaidri pasaka, kad var vērsties pret uzņēmuma vadītājiem un piedzīt zaudējumus. Tīri teorētiski noteikti būtu jāvar piedzīt zaudējumus arī no valsts iestāžu darbiniekiem, taču pagaidām Latvijā nav šādas prakses.”

Romualds Vonsovičs:

„Šādu jautājumu mēs neapspriežam. Līdz ar to arī tas nav iespējams. Mēs esam pārliecināti, ka pirmās instances tiesas spriedums ir nelikumīgs un tas nekad nestāsies likumīgā spēkā. Turklāt arī tīri teorētiski nav iespējams, ka tas stātos spēkā, jo otrā instance skata lietu pēc būtības un taisa pilnīgi jaunu spriedumu. Tādēļ arī es nekomentēšu par regresa prasībām, jo, mūsuprāt, tam nav pamata.”

Marina Dombrovska, Egona Rusanova biroja advokāte:

„Es nezinu šo lietu, tādēļ nevarēšu komentēt. Tur ir jāskatās, kādi bija tolaik likumi. Ja pēc pašreizējā Komerclikuma, tad varētu saukt pie atbildības un piedzīt zaudējumus.”

Baiba Plaude, zvērinātu advokātu biroja Bļugers un Plaude partnere:

„Es nezinu, kādi ir viņu līgumi ar Latvijas Banku, vai tur ir paredzēta materiālā atbildība. Droši vien jau ne. Ja spriedumā tiktu ierakstīts, ka tā ir konkrētu personu nolaidība, tad Latvijas Bankai tas būtu jādara obligāti. Taču diez vai spriedumā būs minēta konkrētu personu nolaidība. Taču tur vēl pastāv tāds risks, ka šīs personas nav pieaicinātas kā trešā puse procesā, līdz ar to viņi vienmēr varēs teikt, ka viņi procesā nepiedalījās, savus argumentus nevarēja izklāstīt, tādēļ arī nevar atbildēt par šo spriedumu. Protams, ja konstatētu, ka tā ir kriminālatbildība, tad arī jautājumu nav, bet šī ir civillieta. Jebkurā gadījumā – ja ir teikts, ka Latvijas Banka ir atbildīga, tad banka jau nav kaut kas abstrakts, bet tie ir konkrēti darbinieki. Var būt solidāra visu darbinieku atbildība. Vēl viens apstāklis varētu būt noilgums, jo ir pagājis diezgan ilgs laiks. Lai gan pie mums nav pieņemts, ka piedzen zaudējumus no valsts amatpersonām, taču, ja juristi tā rūpīgi papētītu, tad noteikti varētu atrast veidu, kā piedzīt zaudējumus no konkrētām amatpersonām. Šķiet, ka valsts amatpersonas līdz šim nav vēlējušās iedibināt šādu praksi, tādēļ mums arī nav tādu lietu. Protams, ir digitālās televīzijas lieta, bet tā ir krimināllieta, un tur gan noteikti vajadzētu būt zaudējumu piedziņai no vainīgajiem. Bet es esmu pilnīgi pārliecināta, ka juristi var atrast kādu konstrukciju.”

Mārtiņš Grīnbergs:

„Tīri teorētiski noteikti var vērsties pret amatpersonām. Ja spriedums ir stājies spēkā, tad noteikti ir iespējama regresa prasība, vienīgais var būt jautājums par noilgumu.”

Viktors Tihonovs:

„Man šķiet, ka to var darīt, vienīgi tur var būt noilgums, kā nekā 15 gadi pagājuši. Bet tur jau ir prettiesiska bezdarbība tīrā veidā, tā kā juridiski pilnīgi noteikti var.”

Jānis Loze:

„Protams, likums paredz, ka sabiedrība, ja uzskata, ka spriedums par zaudējumu piedziņu ir amatpersonu atbildība, var vērsties ar regresa prasību. Juridiski šāda iespēja pastāv. Taču to reti izmanto, jo tad mums būtu pilnas tiesas ar prasībām pret amatpersonām.”

Gaidis Bērziņš:

"Ja ir kāda persona, kuras prettiesiska darbība vai bezdarbība ir radījusi zaudējumus, tad var vērsties ar regresa prasību. Tīri teorētiski. Bet noteikti ir jāizpēta gan spriedums, gan citi dokumenti, tā bez dziļākas izpētes konkrēti pateikt nevar. Bet tāda prakse jau pastāv - maksātnespējas administratori ļoti bieži vēršas pret uzņēmumu vadītājiem ar zaudējumu piedziņas prasībām, ja saskata prettiesisku darbību."

Novērtē šo rakstu: