Mūsu krievvalodīgajiem vēlētājiem ir jāpasaka ne tik tīkama patiesība - ja gribat cieņpilnu attieksmi pret sevi, arī pašiem ir jāsper solis pareizā virzienā
Jānis Urbanovičs27.01.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kas noteica "Saskaņas" rezultātu Saeimas vēlēšanās? Vai pieļāvām kļūdas, no kurām varēja izvairīties? Vai samaksājām par principiem? Vai katrs no mums izdarīja/neizdarīja visu labākam rezultātam? Un kādus secinājumus esam izdarījuši? Pašlaik katram ir īstais laiks meklēt atbildes uz šiem jautājumiem.
24. februāris - diena, kas satricināja pasauli
Diena, kad Krievijas varas elite uzsāka karu pret savu kaimiņvalsti, izmainīja politiku visā pasaulē, un arī "Saskaņai" bija skaidri jāpozicionējas jaunajā situācijā. No paša rīta un ļoti tiešos vārdos uzņēmos atbildību paust partijas viedokli, nosodot agresoru. "Saskaņai" vajadzēja reaģēt ātri un nepārprotami, lai mūsu cilvēkus atturētu no apjukumā spertiem nepieļaujamiem soļiem, no pozicionēšanās uzbrucēja pusē.
Bija skaidrs, ka pēc Krievijas agresijas sāksies "ietekmes aģentu", "5.kolonnas" meklējumi starp Latvijas krieviem. Bet tie ir mūsu cilvēki, kas gadiem ir mums uzticējušies, kas gaidījuši, ka iestāsimies par viņiem un spēsim amortizēt Latvijas politikas virzīšanos pa etnokrātijas ceļu.
Lai pasargātu šos Latvijas cilvēkus, viņu dēļ un viņu vārdā uzņēmos pateikt, kurā pusē mēs esam. Es arī viņiem pašiem vēlējos pateikt - turēsimies kopā par Latviju! Vienlaikus apzinājos, ka kritums būs liels un daudzi gribēs savākt šīs balsis ar daudziem tīkamākām frāzēm - ka viss nav tik viennozīmīgi; ne jau Krievija vienīgā vainīga, utt.
Atplūdi no „Saskaņas” radīja apjukumu gan partijas biedros, gan vēlētājos. Atsevišķi mūsu līderi sāka maldīties Ukrainas ģeogrāfijā un vēsturē, citi sāka virzīt naivu (labākajā gadījumā) doktrīnu par "Latvijas neitralitāti" un "drošības garantijām no visām Latvijas kaimiņvalstīm". Viņi nesaprot (vai izliekas nesaprotam), ka tā ir maskēta pozīcija par Latvijas izstāšanos no NATO, distancēšanos no Eiropas Savienības, par Latvijas starptautisku izolacionismu vai pat nokļūšanu agresora ietekmē. Ne kā politiķis, ne kā cilvēks es to nevaru atbalstīt.
Atbalsts Latvijas Pareizticīgās baznīcas neatkarībai - politiska kļūda vai valstiski pareizs lēmums?
Nebija noslēpums, ka valdošā koalīcija sākotnēji apsprieda nevis variantu par neatkarīgu un patstāvīgu Latvijas Pareizticīgo baznīcu, bet gan par tās pievienošanu Konstantinopoles pareizticīgajai baznīcai. Valdošā elite apzinājās gan to, ka šādam risinājuma Saeimā balsu pietiek, gan arī to, ka tas tomēr ir riskants un politiski bīstams ceļš. Tāpat baznīcas virsgani to apzinājās.
Es aicināju izvēlēties politiski neizdevīgu, bet valstiski pareizu nostāju - atbalstīt LPB autokefāliju, nevis ļaut mūsu politikas radikālajam spārnam virzīt Konstantinopoles variantu. Bija skaidrs, ka no vēlētājiem būs daudz pārmetumu par politisku iejaukšanos reliģijas lietās, ka „Saskaņu” padarīs par galveno dusmu objektu un vainos baznīcas šķelšanā. Un mums tiešām nebija izdevīgi iesaistīties šā lēmuma pieņemšanā. Taču, ja mēs rīkotos pēc pareiza politiska aprēķina, tas pareizticīgajiem radītu daudz lielākas problēmas un šķelšanās draudus.
Tagad viņiem ir iespējas saglabāt savas doktrīnas, savus baznīcas rituālus, savus svētku datumus, LPB var saglabāt vienotību un būt atvērta sadarbībai ar pareizticīgajiem gan Rietumos, gan Austrumos. Jā, nebija nekādu šaubu, ka nedēļu pirms vēlēšanām nevar paspēt šādu nostāju pilnvērtīgi izskaidrot vēlētājiem (un nav šaubu, ka tieši tāds bija varas partiju politiskais aprēķins). Jā, tā bija apzināta politiska kļūda. Valstiski pareiza politiskā kļūda, jo partijai izdevīga rīcība būtu negodīga pret Latvijas pareizticīgajiem.
Par partijas finansēm
Kad kļuvu par "Saskaņas" priekšsēdētāju, uzņēmos atbildību, tostarp, arī par partijas finanšu saistībām. Optimistiskas saimniekošanas rezultātā tajās bija aptuveni 400 tūkstošu eiro liels robs. Šodien tāda vairs nav. Tas nācās grūti un ne bez konfliktiem.
Jāatzīst, ka vairākkārt ir nācies pieņemt smagus lēmumus, lai partija netiktu pakļauta ar partiju finansēšanas likumu saistītiem riskiem. Te var pieminēt Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas un Vjačeslava Stepaņenko individuālo kampaņu. Jā, tā varēja atnest „Saskaņai” dažas deputātu vietas, taču tā varēja arī apdraudēt visu valsts finansējumu partijai. Situācija atkārtojās Saeimas vēlēšanu kampaņā ar viena partijas biedra individuālo kampaņu, it kā pavisam nevainīgi izmantojot savu portretu kvasa reklāmā. Uzsvēršu, ka KNAB nav un nevar būt pretenziju pret šo biedru, bet tās tiktu vērstas pret partiju. Es to nepieļāvu, un uzskatu to par pareizu lēmumu.
Partijas finanses nākamajai vadībai es tagad varu nodot sakārtotas, un kontrolējošām iestādēm nav iemesla vērsties pret "Saskaņu" par finanšu pārkāpumiem. Ļoti novēlu pie stingras disciplīnas pieturēties arī turpmāk, tādējādi pasargājoties no iespējas, ka ar partiju var izrēķināties ātri un nelabojami.
Izpatikt vai palīdzēt vēlētājam?
Partijā notiekošajās diskusijās izskan viedoklis, ka "Saskaņa" nav ieklausījusies sava vēlētāja domās, nav cīnījusies par viņa vērtībām.
Ir divi veidi, kā politiska partija mijiedarbojas ar savu vēlētāju. Viens no tiem ir izpatikt, otrs - pārstāvēt un aizstāvēt. Uzskatu, ka "Saskaņas" misija nav izpatikt tiem vēlētāju noskaņojumiem, kas bieži vien atspoguļo Krievijas televīzijās saklausīto, svešus naratīvus, apjukumu. Šis ir ceļš, lai dotu ieganstu un attaisnojumu tiem, kas Latvijas krievos tik uzcītīgi meklē to 5.kolonnu.
"Saskaņas" uzdevums ir redzēt tālāk un pasargāt no bīstamām izvēlēm. Mūsu vēlētājam, pirmām kārtām krievvalodīgajiem pilsoņiem, ir jāpalīdz fokusēties uz Latviju. Jā, ir daudz iemeslu aizvainojumiem, pazemojoši "lojalitātes" jautājumi, varas dubultstandarti pret krieviem kā lielāko minoritāti. Taču šie jautājumi ir jārisina iekšpolitiski, šeit, Latvijā. Nevis skatoties pār plecu austrumu virzienā. Jo šī ir mūsu kopējā valsts, un neviens cits to nevar mainīt, kā tikai mēs paši ar savu aktīvu līdzdalību.
Vienlaikus mūsu krievvalodīgajiem vēlētājiem ir jāpasaka ne tik tīkama patiesība - ja gribat cieņpilnu attieksmi pret sevi, arī pašiem ir jāsper solis pareizā virzienā. Jāsāk ar cieņu pret valsts valodu! Citādi mums nekāds dialogs neizdosies, politiska nācija neveidosies.
Vēlēšanu kampaņas mācības
Vēlēšanu kampaņu "Saskaņa" uzsāka, nespējot piedāvāt monolītu, vienotu skatījumu uz politisko situāciju un turpmāko ceļu. Vienojāmies iet pie vēlētājiem, neslēpjot savas iekšējās pretrunas. Cerējām, ka izdosies rast ne kompromisu, bet vienotu platformu: mums ir atšķirīgi viedokļi, bet ir arī kopīgas prioritātes. Uzsvērsim vienojošo, ne atšķirīgos viedokļus. Vēlētājs to nepieņēma.
Esmu dzirdējis daudz izvērstu ekspertīžu par to, ko mums vajadzēja darīt vēlēšanu kampaņā. Daudz padomu nāk no mūsu pašu biedriem, lielākoties tiem, kurus neredzēja rindā pie darīšanas. Daudzi dzīvoja pārliecībā, ka gan jau tāpat dabūs kāroto mandātu. Tāpēc uzņemšos ķecerību teikt - varbūt ir labi, ka neiekļuvām Saeimā? Jo kā mēs tādi apjukuši, pretrunu pilni spētu pieņemt grūtus politiskus lēmumus?
Jāizskauž tendence nevis uzņemties atbildību un pašam darīt, bet kritizēt un pārmest visiem citiem.
Tagad nu ir pienācis laiks katram daudz dinamiskāk piedalīties sava turpmākā politiskā likteņa kalšanā. Tas šajā kongresā ir jāpanāk.
EP vēlēšanas - tuvākais eksāmens "Saskaņai"
Eiroparlamenta vēlēšanas, kas norisināsies 2024. gadā, uzskatu par ļoti nozīmīgu eksāmenu mūsu partijai. Tā ir pārbaude "Saskaņas" spējai mobilizēties un atjaunoties. Turklāt mums Eiropas sociāldemokrātu atbalsts ir ļoti būtisks arguments arī Latvijas iekšpolitisku jautājumu risināšanai. Ja neizturēsim šo eksāmenu, tas ievērojami samazinās mūsu izredzes panākt labu rezultātu gan nākamajās pašvaldību, gan Saeimas vēlēšanās.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
