Iesaki rakstu: 
Tā vien šķiet, Nacionālās apvienības uzlecošā politiskā zvaigzne gandrīz jau ir veiksmīgi apdzēsta. Turklāt precīzi īstajā brīdī, kā uz pasūtījumu – pirms 12. Saeimas vēlēšanu kampaņas reālās iedarbināšanas.
Tas nav par ātru, jo neļauj partijai pagūt PR-stiski pārgrupēties un iemest atbildes akmeni Vienotības logā, tādejādi panākot neizšķirtu un, iespējams, apraujot šī konflikta tālāko attīstību. Tas nav par vēlu, kad premjerpartijas izdevīgums publikai kļūtu pārāk acīmredzams.
Uz burvja mājienu svešas rokas uzticami grābj karstās ogles. Ziniet, arī brāļu Grimmu pasakā Sarkangalvīte... (tfu, nu kā gan es tik glupi pārteicos?) nē, karaliene pamāte pati neveda Sniegbaltīti mežā, bet uzticēja viņas galēšanu sava galma spēka struktūrai – medniekam.
"Blīvu saimniecisko kontaktu" inkriminēšana, liedzot tieslietu ministrei Brokai piekļuvi slepeniem papīriem (kaut viņai tāda jau bija, gan zemākas pakāpes), ir kārtējais pienesums Latvijas "tiesiskuma" sistēmas konstruēšanā. Jo izvērstāki un tonī autoritatīvāki kļūst dažādu amatpersonu paziņojumi, kāpēc mēs nedrīkstam meklēt politiskos zemtekstus, jo vairāk miesas uzaug pārliecībai par kārtējo partejisku izrēķināšanos ar specdienestu palīdzību.
Tad jau vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Naudiņš, kura tiesības uz pielaidi joprojām tiek vētītas, būtu krietni vien piemērotāks mērķis. Jo viņam vismaz var pārmet kontaktus ar Baltkrievijas režīmu, draudzības mačos spēlējot hokeju kopā ar citiem Saeimas deputātiem pret šīs valsts prezidenta komandu.
Taču viņam ir "vainu mīkstinošs apstāklis" – Naudiņš nav mediju zvaigzne. Turklāt, tiek runāts, pēc Vienotības pasūtījuma veikts nepubliskots sabiedriskās domas pētījums kā "burvju spogulis" esot uzrādījis, ka šai "Sniegbaltītei" ir izredzes ieņemt Saeimas priekšsēdētājas amatu. Skaidrs, kam tas ir uguns pakulās...
Man pašam gan Brokas harizmas būtība šķiet visai neizprotama, tomēr viņai tāda acīmredzami piemīt un tiek veiksmīgi attīstīta, padarot šo politiķi par Nacionālās apvienības Visu Latvijai!–Tēvzemei un Brīvībai/LNNK 12. Saeimas vēlēšanu kampaņas "lokomotīvi". Vienalga, kā pati ministre tielējas, pieļaujot savu nepiedalīšanos vēlēšanās. Acīmredzami viņa daudziem šķiet "mūsdienu nacionālisma cilvēciskā seja".
Kopā vēl ar citiem piemeklētiem kandidātiem (Ingūna Rībena?), kas prot publikai par sevi radīt audzinātu/inteliģentu cilvēku iespaidu, Broka tiešām spēj piesaistīt NA arī krietni mērenākus/bailīgākus vēlētājus. Pat tos, kuriem ir alerģija pret Visu Latvijai! politiķiem un viņu atbalstītājiem – jo nu radusies pārliecība, ka kāds šo partijas spārnu noturēs labas uzvedības rāmjos. Atcerieties pērngada Rīgas domes vēlēšanas un pēcvēlēšanas, kad NA kandidāti profilējās teju kā centristi uz Vienotības dūru vīstītāju fona?
Gudri izsakoties, NA šobrīd ir vienreizēja iespēja paplašināt elektorālo bāzi un rudenī būtiski palielināt pārstāvniecību parlamentā. Iespējams, līdz 20 vai pat 25 mandātiem. Kā saprotat, tieši te arī sākas tās problēmas, jo jaunas vēlētāju masas, ko partija var piesaistīt, par sev pilnībā piederošām uzskata Vienotība. Pirms gada premjerpartija tika pazemota, kad "mazākajam brālim" ar Broku priekšgalā galvaspilsētas mandātu veicās vairāk, un arī tas nav piedots.
Divu latviešu labējo partiju savstarpējā apkarošanās patlaban ir vienkārši neizbēgama – savas izaugsmes vārdā tās spēkosies par vienu un to pašu elektorāta daļu, kas formāli paliek "bāreņos" pēc Reformu partijas sabrukuma. Turklāt Vienotība šķiet pārliecināta, ka tieši patlaban, pēc relatīvi veiksmīgās Eiropas parlamenta kampaņas, tai "sāk nākt kārtis". (Es varu tikai apbrīnot pilsonisko disciplīnu, kas motivēja šajos apstākļos tik lielu cilvēku skaitu – 30 procentus – doties balsot, tā relatīvi izglābjot premjerpartiju un satriecot druskās manu žultaino prognozi.)
Tāpēc partijas spicei šķiet iespējams "paņemt banku" – 12. Saeimas vēlēšanās sasniedzot jaunu gūto mandātu rekordu, Vienotībai vienai pašai (tiesa, ar "piepirktiem" reģionpartiju pārstāvjiem) pilnībā pārņemot arī kādreizējo zatleriešu vēlētāju balsis. Jo kas gan var aizliegt tai vaļā acīm sapņot/murgot par izdevību iepriekšējās vēlēšanās pašas premjerpartijas sūri grūti nosargātos 20 mandātus sasummēt ar eksprezidenta fiksā politprojekta gūtajiem 22? Varbūt vēl kaut ko priekšvēlēšanu burzmā sev pieraut klāt?
Tīri teorētiski – aizmirstot par Vienotības iekšpartejiskām problēmām, par "lokomotīvju" trūkumu – nākas atzīt, ka tik ambiciozs murgs nav totāli neiespējams. Neviens no pieteiktajiem jaunveidojumiem nepārliecina, ka spēs tikt pāri 5 procentu barjerai. Zaļzemnieku lielmanība, kas bangoja pēc pašvaldību vēlēšanu uzvaras, nu šķiet aprimusi. Jo īpaši tādēļ, ka "gribules" aizdabūšana projām uz Eiropu apvienībai izrādījās esam kaut kas līdzīgs iekšējai Pirra uzvarai.
Ja ZZS savā kampaņā atklāti nepretendēs uz kaut ko vairāk par savu tagadējo pārstāvniecību Saeimā, Vienotība un "spēka struktūras" to liks mierā. Zemsaviešu vēlētājs premjerpartijas vajadzībām ir pārāk iesīkstējis, pārāk lemberģiski kolhozniecisks. Gluži tāpat kā "kaujā par Rīgu", arī tagad vienīgais īstais Vienotības sāncensis ir tikai NA. (Dzintaram un citiem vislatviešu lāpnešiem der neaizmirst, ka Vienotība kārē pēc mandātiem un tieksmē apkarot konkurentu var atkal izrādīties gatava pretendēt pat uz viņu specifisko "dekoratīvā radikālisma" nišu.)
Situācija ir pavisam banāla un tikpat iepriekšparedzama kā piektklasnieku ķilda skolas pagalmā – būs klope. Nacionālā apvienība un pati Broka nevar vienkārši norīt krupi un izlikties, ka nekas īpašs nav noticis, ka koalīcijas "lielajam brālim" ar šo publisko pazemojumu nav nekāda sakara. Tikai tieša politiskas agresijas izrādīšana patlaban var restaurēt partijas reputāciju. Publika un jo īpaši tās vēlētāji nepacietīgi gaida tās reakciju.
Partija nevar gāzt Straujumas kabinetu (NA ir tikai 13 deputāti no ~70 valdības balstītājiem), turklāt tai nav arī izdevīgi pamest valdošo vairākumu – šāds solis drīzāk tiks novērtēts kā savas sakāves un tieslietu ministrei piedēvētās nelādzības atzīšana. Tāpēc nāksies vien "NacApiem" ar premjerpartiju plēsties un sisties līdz galam šīs koalīcijas ietvaros. Iespējams, apmēram tādā pašā garā kā Latvijas ceļam ar Tautas partiju 2002. gadā, kad "oranžais" iekšlietu ministrs Segliņš ar preventīviem arestiem nobremzēja ceļinieku ieplānoto "apmelojošo" skrejlapu izplatīšanu. Par to LC premjers Bērziņš viņu savukārt padzina no valdības, taču bija ielikts pamats turpmākai "oranžo" hegemonijai.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
