Miskaste

Līdzīgi miskaste ir youtube.com, kurā sagāzts tas, kas vieniem šķiet svarīgs un citiem atkal lieks. Daudziem vienaldzīgs. Nepacietīgais lasītājs, tas, kuram nav laika lasīt, iedziļināties un secināt, bet kuram ir gana laika stundām lūkoties ekrānā, kur kāds stāsta, ko viņš šomēnes nopircis, kurp aizbraucis, kā kāds krīt un sasitas, kā kāds dara ko stulbu. Tas pēdējais ir tas pieprasītākais un skatītākais.

Faktiski youtube ir tikai trauks, un no trauka nav atkarīgs tā saturs. Trauku var izmantot kā miskasti, un traukā var glabāt un ar trauka palīdzību izplatīt vērtīgas lietas. Tas, ka šis trauks ir pārvērsts par miskasti, nav trauka, bet gan to cilvēku nopelns, kuri šo trauku ir pārvērtuši par miskasti.

Nesen Edvīns Šnore mani uzaicināja atnākt uz viņa jaunās filmas pirmizrādi.

https://www.youtube.com/watch?v=NYgr0Q9zFAg

Lasītājs jau zina, ka mani reti kādā pasākumā var satikt bez kameras. Arī šoreiz kamera bija līdz. Pārnācis mājās, filmēto samontēju un ievietoju youtubē un no turienes astoņas minūtes garu video audio informāciju par filmas pirmizrādi arī draugiem.lv, twiterī un citur. Noskatījusies šo video draugiem.lv Maija Badune komentāros uzrakstīja:

«Noskaties un māci bērnam pretoties okupantu varas vietvalžiem!»

Savukārt Ivars Čeiris viņai oponēja:

«Maija, vai tagadējie musu kungi nav okupanti, ja nav tad kapēc? Luk kur ir propoganda!» (Šeit un turpmāk saglabāju oriģinālrakstību L.I.)

Zaiga Greivule jautāja: «Unle kur ir pati filma? (hello) Vai jāmeklē google?»

Biruta Kopmane viņai atbildēja: «Kinoteatri».

Zaiga Greivule: «Paldies!»

Šis īsais dialogs radīja man šajā rakstā paustās pārdomas.

Youtubē nebija, nav un nebūs īstas mākslas, īstas žurnālistikas, īsta intelekta. Ja arī kas bija un ir, tad tas ir tikai kādas TV, radio vai citur radīts un youtubē nonācis tikai pēc tam, kad redzēts un dzirdēts citur. Lekcijas lasītas auditorijā, filmas veidotas kinoteātriem, seriāli – televīzijai. Youtubē tie vienkārši glabājas, lai tiem var piekļūt tie, kas nav paspējuši vai nav varējuši aiziet uz kino, lekciju vai noskatīties TV.

Svarīgs ir arī skatītāju intelekts, to zināšanas un redzesloks. Tiem, kas atrod šai portālā ko dziļi intelektuālu, vērtīgu un mākslu, vispirms ir nopietni jāizvērtē savas spējas atšķirt mēslu no mākslas. Vismaz prast formulēt šo atšķirību. Youtube ir radīta, pirmkārt, lai pelnītu. Tas nav intelektuāļu klubs. Tā nav radošā telpa. Piekļuve pie youtube ir visiem, un visi tur izvieto to, ko vēlas, kas tiem ir. Youtube ir radīta kā vieta, kur glabāt video un audio ar iespēju to parādīt arī citiem.

Gudri cilvēki datoros esošo informāciju un grāmatas plauktos, žurnālus un dažādus diskus sistematizē. Ir datorā mapes, kurās glabājas derīga informācija, piemēram «video», «audio», «teksti», un ir mapes ar nosaukumu «Temp», «dažādi», «varbūt noder», «nederīgie»..., kur nolikt to, kas īsti vajadzīgs nav, bet žēl izmest. Naivi ir domāt, ka šajās mapēs un līdzīgos plauktos var atrast ko patiešām vērtīgu, tāpēc ka te ir tas, kas ir palicis pāri un neiederas pie video, audio, grāmatām vai kā cita derīga.

Youtubes saturs lielākoties ir līdzīga kā mapes «Temp», «dažādi», «varbūt noder», «nederīgie» jūsu datorā. Youtube galvenokārt ir vieta, kur izpausties neapdāvinātajiem, tiem, kuriem nav talanta, garā nabadzīgajiem. Šeit izvieto savu tā saucamo mākslu tie, kas nekur citur savu «mākslu» nevar izvietot. Maldīgi ir domāt, ka popularitāte youtubē liecina par to, ka viņi ir īsti talanti un ka, ja nebūtu youtubes, viņi noteikti sasniegtu panākumus kur citur. Nē, ja nebūtu youtubes, mēs par viņiem nekad neuzzinātu. Šādi video ir derīgi tikai youtubē, kuru galvenokārt skatās auditorija, kas nespēj koncentrēties ilgāk par astoņām minūtēm. Un vairāk nekur citur šie video nav publicējami. Jo, ja tie būtu patiešām vērtīgi, tos rādītu TV un citur. Bet nē, tie ir un paliek tikai youtubē.

Ja nebūtu interneta, mēs par šiem darboņiem neko nezinātu. Tur lielākoties uzstājas tie, kuri objektīvu iemeslu dēļ neder TV (slikta dikcija, mazs intelekts...), kuri neatbilst radio prasībām (šaurs redzesloks, neprasme runāt ar cilvēkiem...). Kuri nav vajadzīgi žurnālistikā. Kurus neņem teātrī, jo visur ir kādas kaut minimālas prasības un kritēriji. Bet youtubei der viss. Šeit nav cenzūras labā nozīmē. Un šāda zema kvalitātes un mākslas izpratne pakāpeniski pārceļo arī uz TV, radio un žurnāliem. Tie mēģina līdzināties youtubei, jo tiem vajag skatītājus, klausītājus un lasītājus. Degradācija iet savā uzvaras gājienā. Kad tā apstāsies? Varbūt tad, kad degradēties vairs nebūs kurp.

Nu daudzi ieguva iespēju pievērst sev sabiedrības uzmanību. Reti kad tiem ir ko teikt, reti kad ir kurp aicināt, bet viņi neatlaidīgi iespiežas mūsu dzīvē. Var rasties viedoklis, ka viņi arī līdz šim bija talantīgi un nepieciešami, tikai viņiem līdz šim nebija iespējams mūs uzrunāt. Nē, viņi nekad nav bijuši talanti un nekad nav bijuši nepieciešami, vienkārši progress, kurš attīsta datortehnoloģijas, viņiem šo iespēju ir radījis. Tas nav viņu sasniegums, tas ir progresa sasniegums.

Mēs esam pakļāvīga auditorija. Mēs skatāmies un klausāmies visu, ko mums rāda un atskaņo. Mēs ēdam to, ko mums dod un piegādā uz mājām. Agrāk mēs neēdām to, kas bija izmests Getliņos, bet tagad Getliņi ir atnākuši pie mums uz mājām. Mēs nedomājot rušināmies šai miskastē. Ne tāpēc, ka esam muļķi vai gudri, to darām tikai tāpēc, ka tas ir gandrīz par velti un ir labs laika kavēklis.

Youtubes saturs faktiski atspoguļo tajā tusējošās publikas garīgo līmeni, nevis pašu youtubi, un nevar izslēgt, ka youtube ir radīta tieši ar mērķi pētīt un izsekot pret vienkāršo tautu vērstās psiholoģiskās un informatīvās zombēšanas rezultātus.

Pie mums ar interneta starpniecību ierodas tie, kas neatbilst radio, TV, mākslas, mūzikas un citu nozaru prasībām. Youtube ir atvērta visiem, un viņi šo iespēju izmanto. Tie, kas prot taisīt kino, to dara un rāda kinoteātros, tie, kas prot runāt ar cilvēkiem, runā radio, tie, kam ir ko teikt, lasa lekcijas, tie, kas prot dziedāt, dzied koncertzālēs, bet tie, kas to visu nespēj, ir tikai youtūbē. Ja kāds no viņiem patiešām ir talantīgs cilvēks, tad viņam ir daudz citu daudz labāku veidu, kā uzstāties un apliecināt, ka patiešām ir talantīgs.

Youtube ir kā skola. Skolā uzņem visus, bet tikai, lai mācītos, nevis lai tur paliktu visu atlikušo mūžu. Skolā parasti populārākie ir ne jau tie gudrākie. Par to var pārliecināties arī manā grāmatā «Neizmantoto iespēju laiks». Tas ir tāpēc, ka skolēnu auditorija nav prasīga. Lai būtu šai auditorijā populārs, pietiek pateikt ko rupju skolotājam, kādu piekaut, izsist klasē logu. Tāpēc bieži pēc skolas beigšanas skolā populārie dzīvē neko nesasniedz, jo pieaugušo auditorija ir daudz prasīgāka. Lai būtu populārs, pieaugušo auditorijai nepietiek ar smēķēšanu aiz skolas žoga. Toties tie, par kuru esamību bieži nezināja pat klasesbiedri, kļūst par rakstniekiem, dzejniekiem, komponistiem. Kāpēc nezināja? Tāpēc, ka viņiem pietika prāta neizniekot savu talantu šādai auditorijai. Viņi necentās darīt muļķības, lai tos pamanītu.

Arī Jānis Rainis, ja dzīvotu šodien, varētu videoblogot youtubē. Bet viņš to nedarītu, jo tas nav prātīgi. Topošais Rainis, kuram piemīt ne tikai talants, bet arī izcils prāts, nerīkosies tik neloģiski un nemēģinās gūt panākumus youtubē. Viņš kļūs par žurnālistu, kāda radio raidījuma vai TV vadītāju. Rakstīs grāmatas, dzeju un ar to iepazīstinās tos, kas spēj novērtēt. Viņš neizniekos talantu youtubē.

Mēs biedrībā «Latvietis» bieži diskutējam, vai ir lietderīgi izdot grāmatas, veidot filmas, organizēt priekšlasījumus, ja var uzfilmēt piecu minūšu video, kurā var skaisti uzrunāt, krāsaini pārsteigt, izklāstīt kādu domu un kļūt populāriem. Tomēr, paldies Dievam, secinām, ka grāmatas, filmas un priekšlasījumi ir priekš tiem, kam patīk un kas spēj lasīt, klausīties, domāt un secināt. Jā viņu ir maz, bet ar šo darbu mēs palīdzam augt, bet, ražojot tukšus izklaides klipiņus, degradēsim. Neesam pret tehnoloģiju izmantošanu. Tās izmantojot, darām zināmu un saprotamu grāmatu, filmu un priekšlasījumu saturu tiem, kas nenopirka grāmatu, nenoskatījās filmu vai nespēja aiziet uz lekciju. Līdzīgu iemeslu dēļ ir arī dievkalpojumu translācija TV un radio. Priekš tiem, kas kādu apstākļu dēļ nespēj aiziet uz dievnamu. Priekš tiem, kas spēj zināšanām veltīt vairāk par astoņām minūtēm, kas spēj izlasīt grāmatu un noskatīties filmu līdz galam, lai saprastu autora domas. Kuri spēj domāt.

Ja šodien topošais Rainis ko gribētu cilvēkiem teikt, kā viņš to darītu? Vai filmētu rullīšus youtubei? Vai viņš uzstātos tai auditorijai, kas nav spējīga koncentrēt savu uzmanību vairāk par astoņām minūtēm? Kas nav spējīga izlasīt vairāk par divām lapaspusēm, jo tur ir ļoti daudz teksta un nav saprotams, par ko tas ir. Pat ja viņš to spētu, vai viņš tā rīkotos? Domāju, ka viņš, tāpat kā mēs, uzrunās tos, kas domā, secina un vēlas zināt.

Jāsecina, ka topošie rakstnieki, dzejnieki, komponisti, režisori ir starp mums un viņi rada daudz mums derīga. Viņi tāpēc jau arī ir intelektuāļi, ka neiznieko savas prasmes youtubē. Tā daru es, jo esmu laikmeta auglis. Neesmu ne rakstnieks, ne dzejnieks, ne mūziķis. Labākajā gadījumā diletants, un citas iespējas kā publicēties youtubē man nav. Nekur citur manis radītais nav pieprasīts. Es zinu savu vietu. Bet Edvīns Šnore ir cits gadījums, tas ir talants, spējas, prasmes un varēšana. Ja manis radītais būtu patiesi intelektuāls un māksla, tad mani noteikti jau būtu uzrunājušas TV, radio, izstādes un kinoteātri. Bet tā nav un nebūs, ja nu vienīgi sabiedrība tik tālu degradēsies, ka manis radītais kļūs par mākslu. Tā nav māksla, tas ir tas, ko sauc: «kā māku tā maunu».

Youtube ir kā pretstats grāmatu izdevniecībai, kā tualetes siena. Abās minētajās vietās mēdz būt kas uzrakstīts un uzzīmēts. Ne katrs var izdot grāmatu izdevniecībā, izstādīt gleznu galerijā, bet uzrakstīt un uzzīmēt uz tualetes sienas var jebkurš. Un mēs filmējam, dziedam, runājam youtubē. Mēs, tas ir, tie, kas nespēj uzrakstīt tā, lai to izdotu izdevniecības, lai to rādītu TV un lai tas skanētu radio.

Vai Rainis savas darbības pirmsākumos varētu ko uzrakstīt uz tualetes sienas? Iespējams. Un tas būtu kas izcils. Vai tas nozīmē, ka ir iespējams ko izcilu izlasīt uz tualetes sienām, žoga vai namu fasādēm? Iespējams, bet padomāsim, vai Rainis rakstīs uz sienām, jeb vai koncentrēsies un panāks, ka viņa rindas izdod grāmatā vai sliktākajā gadījumā kādā laikrakstā. Vai Rainim ir nepieciešama to atzinība, kas lasa uzrakstus uz tualetes sienām? Tāpēc teorētiski ir iespējams, ka viņš tur ko uzrakstītu un iespējams, ka viņš arī youtubē ko pastāstītu, bet jāsecina, ka neko saturā bagātu un talantīgu uz tualetes sienām nevar izlasīt. Uz sienas «skaisti» uzzīmēta kaila sieviete ir skaista tualetes mākslas cienītāju līmenī, bet nekā kopēja ar patiesu mākslu tur nav. Protams, ja saprotam, kas ir māksla. Jānis Miezītis grāmatā «Būt latvietim» līdzībā raksta, ka māksla ir viss, kas mums peldot palīdz noturēties virs ūdens, bet antimāksla – viss tas, kas mūs velk dzelmē.

Izglītots, saprotošs un zinošs lasītājs neies lasīt uz tualeti. Viņš ies uz tualeti, bet mērķu virzīts. Viņš šo iestādījumu izmantos pēc tā  nozīmes. Viņš uz sienām nemeklēs Raiņa lugu «Uguns un nakts» vai «Ave sol!».

Līdzīgi izglītoti un zinoši cilvēki nemeklē youtubē mākslu. Mākslu viņi bauda izstādēs, literatūru – grāmatās un kino – kino teātros vai DVD diskos. Mūziku, koncertos un audio diskos. Diemžēl mūsdienās izstādes, grāmatas, kino, koncerti vēl nebūt nav garantija mākslas kvalitātei un tam, ka tā vispār ir māksla. Ne viss, kas notiek namā ar nosaukumu «teātris» ir māksla. Un tāpat nevar apgalvot, ka youtubē viss ir pilnīgs mēsls. Runa ir par populārāko.

Atļaušos nelielu atkāpi priekš tiem un par tiem, kam acīmredzamais nav acīmredzams. Tiem, kuriem viss ir jāsagremo un jāieliek mutē. Un arī tad viņi pamanās to izspļaut. Viņi šo rakstu neizlasīs un sen jau būs savus «gudros» komentārus uzrakstījuši un aizgājuši uz turieni, kur kāds ar pliku pakaļu pa asfaltu lēkā vai dara citas viņu «izaugsmei» svarīgas lietas. Jūs, tie, kas līdz šai vietai izlasīja, uzrakstiet viņiem, ka beigās es uzsvēru: gadās, ka patiesi mākslinieki uzstājas arī youtubē, bet diemžēl negūst panākumus. Jo šeit ir cita auditorija, citas prasības, precīzāk, prasību nav nekādu. Šeit tas, kas nav pieprasīts, neparādās meklētājos, to youtube nepiedāvā skatīties un tas mirst dabiskā nāvē.

Var rasties arī šāds jautājums: kāpēc talantīgs un zinošs cilvēks nevarētu izmanto youtubi, lai pelnītu? Šeit ir tik daudz potenciālo maksātāju. Tas ir iespējams, bet nevajag sevi krāpt. Nav jēgas pūlēties, šeit var nopelnīt, arī nepiepūloties, rādot to, kas intelektu un darbu neprasa. Kas ir saprotams arī tiem, kuri skolā mācījušies tikai pirmajās klasēs un arī to ir aizmirsuši. Vai patiesi spējīgs un talantīgs cilvēks spēj tik zemu krist? Ja talants ir patiess, tad ne. Tas, ka Rainis spēja uzrakstīt lugu «Uguns un nakts» vai «Ave sol!», vēl neliecina par to, ka viņš spēs uzrakstīt to, ko youtube skatītājs gribēs skatīties, pratīs novērtēt un ieteikt citiem. Tā nebūs. Un Rainim pietiktu prāta tā laiku neizniekot.

Atkal var rasties jautājums, kur tad ir tas, ko ir vērts skatīties. Daudz kur, bet ne uz tualetes sienām, ne miskastēs. Šeit ir lielākoties tikai tas, ko var bez saprātīgiem atlases kritērijiem izvietot izrādīšanai. Cilvēks, kam ir ko teikt un kas prot stāstīt, raksta grāmatas, lasa lekcijas, cilvēks, kas prot veidot filmas, tās veido un rāda kinoteātros, nevis veido videorullīšus youtubei. Cilvēks, kurš prot jokot un ir asprātīgs, uzstājas koncertos, tas, kurš prot gleznot, rīko izstādes, tas, kurš prot dziedāt, uzstājas koncertos, izdot audio diskus. Viņa mūzika skan TV un radio. Youtube var būt tikai kā vieta, kur audio un video glabāt, lai, izmantojot tehnoloģijas, youtubē glabāšanai novietoto parādītu mūzikai veltītās mājaslapās un izmantotu kā izziņas materiālu tiem, kas par to interesējas.

Tomēr jāņem vērā, ka «modernās» jaunatnes lielai daļai youtube ir gandrīz vai galvenais un vienīgais izziņas avots

Ja kāds ir pārliecināts, ka spēj uzrakstīt, radīt, pateikt, tad mēģiniet par savām spējām pārliecināt nevis youtubi, bet apkārtējos. Tāpēc, ka atrast skatītājus youtubē var jebkuš, pat man to ir vairāki simti un dažreiz tūkstoši. Šī vieta ir priekš manis un citiem diletantiem. Nemeklējiet šeit Edvīna Šnores filmas. Tās rāda TV un kinoteātros.

Nemeklējiet eirovīzijā mūziku, tās tur nav.

Nemeklējiet ko saturā bagātu youtubē, labāk lasiet grāmatas, skatieties filmas, kuras var nopirkt veikalos. Nemeklējiet atklāsmes uz tualetes sienām, tualete ir priekš kā cita. Nemeklējiet ko saturā derīgu mēslu čupā.

Novērtē šo rakstu: