Militārais policists demolē māju, Valsts policija atsaka ierosināt krimināllietu
PIETIEK05.11.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Militārās policijas darbinieks Andris Stīpnieks vairākkārtīgi mēģinājis iekļūt svešā mājā, izurbis durvju slēdzeni un iemetis logā akmeni. Taču Valsts policija atsakās ierosināt kriminālprocesu, neskatoties uz to, ka cietušais pārsūdzējis policijas lēmumu, kā arī vērsies Iekšējās drošības birojā (IDB) un pie Valsts policijas priekšnieka Inta Ķuža.
Ķuzis pārsūtījis cietušā iesniegumu Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldei, no kuras saņemta atbilde, ka pārkāpumi netika konstatēti, neņemot vērā ne likumā noteikto kārtību izlikšanai no mājokļa, par ko var lemt tikai tiesa un procesuālās darbības var veikt tiesu izpildītājs, nevis policija, ne to, ka militārais policists ielaušanās brīdī vēl oficiāli nebija Zemesgrāmatā reģistrēts kā mājas īpašnieks.
IDB pašlaik uzsācis resorisko pārbaudi par Valsts policijas darbinieku pretlikumīgu rīcību situācijā, kad policisti lieguši cietušajam iekļūt savā īpašumā un nostājušies militārā policista pusē, lai gan šī rīcība nav atbildusi likumos noteiktajam.
Šā gada 1.augustā Stīpnieks ieradies Normunda Pīranta dzīvesvietā Tukumā kā Pīranta šķirtās sievas pilnvarotā persona un pēc atteikuma ielaist mājā sācis urbt durvju slēdzeni.
Stīpnieks ieradies kopā ar Pīranta šķirto sievu, viņas draudzeni un viņas māti. Militārais policists māju pametis tikai pēc tam, kad ieradusies policija un Pīrants tai uzrādījis vienošanās dokumentu, ar kuru noteikts, ka, neskatoties uz laulību līgumu ar bijušo sievu par visas mantas šķirtību, viss īpašums tiek uzskatīts par kopmantu un Pīrantam ir atļauts uzturēties bijušajai sievai piederošajā mājā. Policisti izskaidroja, ka Stīpnieka rīcība ir nelikumīga, un palūdza atstāt īpašumu.
Pīrants vērsās policijā ar iesniegumu uzsākt kriminālprocesu pret bijušo sievu un militāro policistu par tīšu mantas bojāšanu, taču policija atteicās ierosināt kriminālprocesu.
Pēc četrām dienām Sītpnieks bijis atkal klāt kopā ar speciālistu durvju atmūķēšanas jautājumos. Viņš atkal ķēries pie durvju slēdzenes urbšanas darbiem, bet iekļūt mājā nav varējis. Visu urbšanas laiku mājās atradusies Pīranta pašreizējā sieva ar savu mazgadīgo meitu invalīdi, kurai pēc šiem pārdzīvojumiem sākušās veselības problēmas, kuru dēļ nepieciešams apmeklēt psihologu.
Tā kā Pīranta šķirtā sieva bija izsniegusi militārajam policistam pilnvaru, policija paskaidroja, ka nevar liegt Stīpniekam uzturēties īpašuma teritorijā. Arī par šo vizīti Pīrants vērsies ar iesniegumu policijā par kriminālprocesa ierosināšanu pret šķirto sievu un Stīpnieku ar tīšu mantas bojāšanu.
Vēl pēc divām dienām Stīpnieks atkal ieradies kopā ar šķirto sievu un viņas māti un draudzeni, ar akmeni izsitis logu un iekļuvis mājā. Stīpniekam līdzi bijis arī viņa darba kolēģis – arī militārais policists – Mārtiņš Gothards. Tajā brīdī mājā atradusies Pīranta esošā sieva ar meitu, kā arī Pīranta draugs ar meitu. Kad ieradies pats Pīrants, viņš konstatējis, ka sieva ar meitu, kā arī draugs ar meitu atrodas ārpus mājas un netiek tajā ielaisti. Izsaukta arī policija, kura, uzzinot, ka Stīpnieks un viņa kolēģis ir Militārās policijas darbinieki, izsaukuši papildspēkus.
Pēc neilga laika Pīrants konstatējis, ka pazudušas divas atmiņas kartes ar viņam svarīgu informāciju un gāzes ierocis. Tādēļ viņš vērsies policijā ar iesniegumu pret bijušo sievu un Stīpnieku par zādzību.
Pēc divām nedēļām Stīpnieks ieradies Pīranta mājā un paziņojis, ka ir mājas īpašnieks. Turklāt Stīpnieks pirms tam bija vērsies policijā un uzrādījis mājas pirkuma līgumu un nostiprinājuma lūgumu Zemesgrāmatai.
Pīrants gan policijai paskaidrojis, ka Zemesgrāmatā mājas īpašniece joprojām skaitās viņa bijusī sieva, bet policisti vienalga pieprasījuši, lai Pīrants pamet īpašumu, bet savas mēbeles varēšot paņemt, iepriekš to saskaņojot ar Stīpnieku. Turklāt bijusī sieva māju esot pārdevusi kopā ar visām mēbelēm.
Ar militāro policistu Pīrantam sazināties nav izdevies, jo viņš neatbildējis uz e-pastiem, bet telefona numurs uzrādījies kā neeksistējošs. Tāpēc Pīrants 2.septembrī ieradies īpašumā, lai atrunātu savu mantu un mēbeļu izvešanas iespējas, bet konstatējis, ka ne mēbeles, ne viņa mantas mājās vairs neatrodas. Par šo faktu Pīrants uzrakstījis iesniegumu Valsts policijā, kura tagad ierosinājusi kriminālprocesu pēc Krimināllikuma 175.panta 3.daļas par zādzību.
Pīrants ir pārliecināts, ka Tukuma policija nostājusies Stīpnieka un viņa šķirtās sievas pusē, jo viņa ir tukumniece un viņai ir paziņas kā policijā, tā citās Tukuma iestādēs. Cietušais par notikušo ziņojis arī Militārajai policijai, kura par viņa iesniegumu nav likusies ne zinis.
Tikai pēc vairākkārtējām sūdzībām Tukuma policija ierosinājusi kriminālprocesu par zādzību, taču par mājas demolēšanu kriminālprocesa joprojām nav. Savukārt nekādus oficiālus komentārus Valsts policija nesniedz.
Seko mums 
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
Kad sapulces telpā ienāk starojoša sieviete un visi vīrieši uz mirkli pazaudē domas pavedienu, vai šai sievietei kāds pie durvīm piešķīra varu tā izrīkoties? Kad darba kolektīvā pēkšņi ierunājas pieredzējis inženieris un apstrīd vadības vēstījumu, bet vairums kolēģu pieslejas viņam, vai viņš šo izrīkotiesspēju ieguva vardarbīgi? Kad cilvēks ir samelojies, un otrs liecinieku klātbūtnē to pierāda, liekot pirmajam no kauna zemē līst, vai kāds ir otrajam formāli piešķīris varu šādi nejauki izrīkoties ar pirmo? Vai viņš pats to ar spaidu palīdzību ir izcīnījis?
Aprit gadskārta, kopš dzimis viens no mūsu novada cilvēkiem, kas ne tikai atstājis daudzus nostāstus par sevi, bet arī izraisījis plašas diskusijas un neviennozīmīgu vērtējumu.
Man bija gods piedalīties smalkā politekonomiskās elites pasākumā (ar stilīgu nosaukumu LaSER vai “lāzers”), kur tika apskatīti četri Latvijas ekonomikas attīstības scenāriji līdz 2040.gadam: (1) Baltijas tīģeris; (2) Ziemeļvalsts Latvija; (3) Gurdenā Latvija un (4) Vientuļā Latvija. Lielais vairums nobalsoja par “Baltijas tīģera” scenāriju, kas uzsvaru liek uz inovācijām, zināšanām, konkurētspēju, Baltijas sadarbību enerģētikā un valsts sektora efektivitāti pasaules mērogā, plus Rīgu kā Baltijas izglītības un biznesa ekselences centru.
