Mīkstpēdiņiem paskaidros, ka nav obligāti jābūt frontes pirmajā līnijā
Egils Līcītis, AS Latvijas Mediji16.07.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latvijas aizsardzībā vējo jaunas vēsmas, vecie priekšstati pastumti malā, mērauklas mainījušās. Realitāte pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā paplašinājusies līdz atziņai, ka draudi mūsu mājām un sētām ir ļoti tieši un tuvi.
Ja jau nevaldāmie krievi dzīrušies Amerikai ņemt nost Aļasku, okupācijas karaspēks var iebrukt arī Latvijā, tādēļ nepieciešams daudz lielāks skaits vīru spēka gados un zaļoksnu jaunekļu ar pamatzināšanām, kā apieties ar ieročiem, lai sargātu dzimteni. Tiek atjaunots obligātais iesaukums, pagaidām nobēdzināts aiz termina “valsts aizsardzības dienests”, un vispārējai karaklausībai tiks padoti puisieši vecumā no 18 līdz 27 gadiem.
Daļā civilistu valsts militarizēšanās izsaukusi sašutuma vētru un negācijas, daudzi iešanu dienēt armijā uztvēruši gariem zobiem. Sarūkot uzticamu savas tautas dēlu, tēvzemes patriotu skaitam, tas bija gaidāms.
Jūtams, ka mūsu zelta jaunatne, centra skolu audzēkņi, ģimnāzisti, študentes nav tik dedzīgi un aizrautīgi cīņā par savu valsti, kādi kumeļu gados bija viņu tēvutēvi, un nealkst atkārtot Cēsu skolnieku un Studentu rotas varoņdarbus, nevēlas spodrināt leģionāru un latviešu strēlnieku nevīstošo kauju slavu.
Viņi lavās prom. Lai tas darbiņš paliek brašākiem zēniem – Rīgas nomales čaļiem, zilo ezeru zemes un mazpilsētu pāķiem, kuri gatavi vilkt aiz sevis kaut ozola vāli, lai aizstāvētu tēviju, un griezīs krūtis pretī krieviem vai prūšiem. “Kafejas latte” dzērēji, hipsteri tikmēr bēgs prom ar velosipēdu, nevis cīnīsies.
Reliģiozi un dievbijīgi jaunekļi, pacifisti devuši zvērestu neņemt rokā šaujamo un nedarīt pāri pat ne mušai. Memļaki, kas nejaudā noskriet 400 metru stadiona apli, tušņi, kas nevar pievilkties pie stieņa un piepumpēties, atspiežoties guļus, vairāk par trim reizēm, rešņi, kam grūti pieliekties, lai sasietu kurpju šņores, – datortaustiņu klabinātāju, plānā galdiņa urbēju ar salīkuša pīpeskāta ķermenisko komplekciju jau kopš tīņa gadiem mums ir, ka biezs.
Tā arī viņi atzīstas – esmu tizlenis, nožēlojams gnīda, deru tikai večiņu baidīšanai un lieciet mani mierā.
Pret obligāto dienestu protestē jaunā audze, kam galvās sadētas liberastijas oliņas, vegāni, vides draugi un dzīvnieciņu aizstāvji, kam “riebj nogalināt”. Karotāji nebūs mīkstumiņi pūpēži, kuri elementāri nespēs panest savu svaru, uzkabes smagumu, bruņuvesti un automātu. Tad vēl atskaitiet aprēķinātājus, kuriem rekrutēšana pārtrauks augstskolas gaitas, nostopēs keramiķa profesijas apgūšanu vai mazkustīga kantora darbinieka karjeru, tā vietā liekot strādāt ar lāpstu un piedāvājot iepazīties ar šauteni. Atskaitiet arī brunčumedniekus, kuri raduši ieņemt cita veida cietokšņus, nevis militāros nocietinājumus.
Kāpēc sabojāt runču laiku un skaisto jaunību – iesauciet pavecākus minčus, spriež šie donžuāni. Savu dēlu tīšuprāt briesmās nesūtīšu! – iespraudusi rokas sānos, kareivīgi raportēs māmiņa, kurai doma vien par šķiršanos no mīļumiņa uz apaļiem 11 mēnešiem uzdzen tirpas. Mazgāts rožūdenī, tīstīts vatē, dabīgi, memmesdēliņš dienesta grūtībās noberzīs kājas un uz kakla uzmetīsies augonis!
Puisītis armijā samācīsies lamuvārdus! Redz, kā salasās argumenti pret karadienestu un iesaukumam pakļautie, kā jāiet armijā, tā grasās – špudūks! – un krūmos iekšā! Nebrīnīsimies par padsmitgadniekiem ar mentālām problēmām, par kuriem pēc pavēstes saņemšanas lasīsim – vakar pulksten četros no rīta jauns cilvēks no Vanšu tilta ielēcis Daugavā!
Cik liels pēc šāda atbiruma savāksies latviešu – karotāju pulks? Tad režisoram Alvim Hermanim ir pamats dot “baisu diagnozi” un teikt par puvi sabiedrībā, ka Latviju apdzīvo tikai patērētāji, kuri vēlas parazitēt uz valsts rēķina, kuriem nav apjēgas nedz par nacionālo piederību, nedz par tēviju.
Bet nebūs tik traki. Mums ir daudz patriotisku, sportisku čaļu, kam nav problēmu ar fizisko un kuri izdzīvošanas skolā sit pušu jebkuru “boiskautu”. Mīkstpēdiņiem paskaidros, ka nav obligāti jābūt frontes pirmajā līnijā, kādam jābūvē tanku aizsprosti, jārok ierakumi, jāpalīdz evakuācijā un jāapsargā gūstekņi. Arī tam jāapmāca.
Tiem, kas ieplānojuši mierīgu eksistenci ēnā zem banānkoka, jāgatavojas, ka atradīs arī slēptuvē Āfrikā. Izraēlā tos, kas atsakās dienēt, ieslogot uz gadu cietumā. Latvijā atradīs humānākus piespiedu līdzekļus, sodot, kontrolējot, liedzot ar ierobežojumiem ieņemt amatus, studēt budžetā, atņemot pilsoņa pasi.
Kaut kā izveidosim savas dzimtenes gaisa, jūras un sauszemes vairogu – nacionālos bruņotos spēkus kā patriotisma skolu, kur pāraudzina nelojālos, kur audzina zēnus par vīriem un kur uzkačā briļļainu intelbeņķi par muskuļu kalnu!
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
