Mēs esam īpaši, un mūsu situācija ir īpaša, samaksājiet mums, un raudzīsimies uz priekšu
Dmitrijs Krupņikovs, Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padome16.06.2019.
Komentāri (1)
Iesaki rakstu: 
Pēdējo dienu laikā sabiedrībā, tostarp sociālajos medijos, plaši tiek apspriesta labas gribas atlīdzinājuma likumdošanas iniciatīva, ko reizēm publiski sauc arī par "restitūcijas atlīdzinājumu ebreju kopienai". Diskusija izraisa dažādus komentārus, nereti asus, retu reizi arī tādus, kurus nevajadzētu pagodināt ar uzmanību.
Viens no galvenajiem pretargumentiem šai iniciatīvai ir tas, ka denacionalizācija Latvijā ir pabeigta un attiecīgi vēsturiskā taisnīguma jautājumi jau ir atrisināti. Šeit vēlos uzsvērt, ka konkrētā likumprojekta labas gribas atlīdzinājums ir jautājums, kurš nav skatāms īpašumu denacionalizācijas un konkrētu īpašumtiesību atjaunošanas kontekstā. Labas gribas atlīdzinājums ir īpašs risinājums īpašai vēsturiskai situācijai.
Pēc Latvijas padomju okupācijas visi Latvijas iedzīvotāji zaudēja savus īpašumus, nemaz nerunājot par kara gadu un okupācijas cilvēciskām traģēdijām, kas skāra Latvijas ģimenes neatkarīgi no nacionālās piederības. 14. jūnija Komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākumi bija tam nepārprotams atgādinājums.
Pēc neatkarības atjaunošanas vēsturisko taisnīgumu, vismaz īpašumtiesību ziņā, varēja atjaunot ar Denacionalizācijas likumu un likumu par īpašumu atdošanu reliģiskajām organizācijām. Diemžēl ebreju kopiena nevarēja pilnībā izmantot likumos paredzētas iespējas, jo Holokausta laikā Latvijas ebreju kopiena tika teju pilnībā iznīcināta – no 93 tūkstošiem ebreju, kas dzīvoja Latvijā 1940. gadā, nacisti iznīcināja 75 tūkstošus. Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas valsts pārņēma vairākus simtus ebreju cilvēkiem un kopienai agrāk piederējušu īpašumu, kuriem Holokausta laikā tika iznīcināti ne tikai īpašnieki, bet arī pilnīgi visi mantinieki.
Jāuzsver, ka šī likumprojekta rezultātā Latvijas valsts vai nodokļu maksātāji neko nezaudē, – Latvijas valsts faktiski tikai nodod ebreju kopienai daļu no to īpašumu vērtības, ko valsts pārņēma neatkarības atjaunošanas laikā. Nekāda cita vai jauna Latvijas valsts vai cilvēku radīta vērtība šī atlīdzinājuma ietvaros nodota netiek.
Tāpat jāpiebilst, ka vēsturiskā taisnīguma atjaunošana ar līdzīgām labas gribas iniciatīvām ir notikusi daudzās Eiropas valstīs, tai skaitā Lietuvā un Igaunijā. Starptautiskajā telpā šādu atlīdzinājumu paredz tā saucamā Terezīnas deklarācija, ko 2009. gadā ir parakstījušas 47 valstis, tostarp Latvija.
Konkrētais likumprojekts attiecas uz vairāk nekā trijiem simtiem īpašumu vai to daļām. Daudziem no šiem īpašumiem šobrīd ir jauni īpašnieki, kas tos no Latvijas valsts ieguvuši pilnīgi likumīgi un gadu gaitā kopuši un uzturējuši. Likumprojekts neparedz nekādu īpašumu atsavināšanu no jauna, – tas paredz atlīdzinājumu šo īpašumu daļējas kadastrālās vērtības apmērā, kas pilnīgi noteikti ir daudzkārt zemāka par īpašumu tirgus vērtību.
Mēs ceram uz Latvijas iedzīvotāju izpratni un atbalstu par šo sarežģīto vēstures jautājumu. Gandrīz visi 1940. gadā Latvijā dzīvojušie un Holokausta laikā nogalinātie ebreji bija Latvijas pilsoņi. Mums visiem ir bijusi viena vēsture, nereti sarežģīta un traģiska. Labas gribas atlīdzinājuma likumprojekts ļauj aizvērt šo traģisko vēstures lappusi uz visiem laikiem, vismaz īpašumtiesību ziņā, un raudzīties uz priekšu.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
