Mēs ar Bordānu esam sagatavojuši likumprojektu, kas atrisinās Latvijas un tās iedzīvotāju vissvarīgāko problēmu

Tas vēsturiski mūsu pareizticīgajai baznīcai de facto ir bijis noteikts ar 1921. gada 6 (19.) jūlija Maskavas un visas Krievzemes patriarha Tihona Tomosu arhibīskapam Jānim Pommeram un Ministru kabineta 1926. gada 8. oktobra noteikumiem par pareizticīgās baznīcas stāvokli.

II

Ar likuma grozījumiem Latvijas valsts atzīs, ka Latvijas Pareizticīgā Baznīca ir pilnīgi patstāvīga un neatkarīga (autokefāla) baznīca. Tā nav atkarīga ne no vienas citas, ārpus Latvijas esošas baznīcas varas.

Likumam stājoties spēkā, tiks izslēgta jebkāda Maskavas patriarha ietekme vai vara pār mūsu pareizticīgo baznīcu.

Atteikšanās no jebkādas saiknes ar Maskavas patriarhu ir būtisks jautājums mūsu pareizticīgajiem, visai Latvijas sabiedrībai un nacionālajai drošībai.

III

Neatkarīgā, demokrātiskā un tiesiskā Latvijas valstī mūsu pareizticīgajiem ir nepieciešama pašiem sava patstāvīga un neatkarīga baznīca. Tāda bija, ir un vienmēr būs Latvijas valsts nostāja. Arhibīskapa Jāņa Pommera vadībā tas jau tika panākts neilgi pēc Latvijas Republikas proklamēšanas.

IV

Sagatavoto likumprojektu esmu pārrunājis ar Saeimas priekšsēdētāju un visu Saeimas frakciju vadītājiem.

Es saklausīju pilnīgu situācijas izpratni un atbalstu šai iniciatīvai. Arī Latvijas Pareizticīgā Baznīca ir informēta par izstrādāto likumprojektu. 

Varu apliecināt, ka Latvijas Pareizticīgā Baznīca un metropolīts Aleksandrs var rēķināties ar pilnu Latvijas valsts atbalstu kā turpmāk arī likumā atzīta autokefāla baznīca.

V

Likumprojekts ir apspriests ar visām kompetentajām valsts institūcijām, par to esam lēmuši Nacionālajā drošības padomē un informējuši Saeimas Nacionālās drošības komisiju un Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju, kuras atbildībā būs turpmākais darbs ar šo likumprojektu.

Esam visi vienisprātis, ka vilcināties nedrīkst.

Esmu lūdzis Saeimu likumprojektu atzīt par steidzamu un pieņemt pēc iespējas ātrāk.

Likumprojekta “Grozījumi Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumā” anotācija

Kādēļ likums ir vajadzīgs

I

Ar likumprojektu pilna mērā tiek atzīts un nostiprināts Latvijas Pareizticīgās Baznīcas (turpmāk — Baznīca) kā pilnīgi patstāvīgas un neatkarīgas baznīcas (autokefālas baznīcas) statuss.

Baznīca kā pilnīgi patstāvīga un neatkarīga baznīca izveidota ar 1921. gada 6(19). jūlijā Rīgas un Mītavas arhibīskapam Jānim Pommeratn piešķirto Tomosu atbilstoši Krievijas Pareizticīgās Baznīcas Svētās sinodes un Augstākās Baznīcas padomes lēmumam Nr. 1026. “Ar vissvētākā patriarha svētību Svētajai sinodei un Augstākajai Baznīcas padomei kopīgā klātbūtnē bija spriedums par patstāvības dāvāšanu pareizticīgajai baznīcai Latvijā visās baznīcas-administratīvas, baznīcas-saimnieciskās, skolu izglītības un baznīcas-valsts/civilo attiecību lietās.

Nolemts: ņemot vērā, ka pareizticīgā baznīca Latvijā atrodas patstāvīgas valsts teritorijā, ļaut minētajai baznīcai izmantot patstāvību visās baznīcas-administratīvās, baznīcas-saimniieciskās, skolu izglītības un baznīcas-valsts/civilo attiecību lietās” (sk.: Latvijas "Pareizticīgas Baznīcas attiecības ar citām pareizticīgām baznīcām. Grām.: Rīgas un visas Ijztvijas Arhibīskaps Jānis (Pommers). 2. grāmata. Svētrunas, raksti un uzstāšanas. Rīga: Eabvēsts, 1993, 98.lpp).

Kā rakstījis arhibīskaps Jānis Pommers: “Mēs esam bērni, kas no Maskavas patriarhijas pilnīgi labprātīgi un saskaņā ar strikti noteiktiem, kanoniski pareiziem principiem esam izdalīti ārā” (sk.: Kalniņš J. 1 .atvijas Pareizticīgā Baznīca. Vēstures komentārs. Rīga: San Estera, 2007, 11.lpp.).

“Pareizticīgā baznīca, pretēji katoļu baznīcai, vienmēr atzina un atzīst patstāvīgu baznīcu pastāvēšanu, ja zināma zeme ir ieguvusi patstāvību un tas saskan ar kanoniem [..] Arhibīskaps Jānis [..] centās nostādīt savas nākošās bīskapijas stāvokli uz drošiem kanoniskiem pamatiem un panāca šis bīskapijas patstāvību. [..] Rīgas bīskapija jaunos valstiskos apstākļos palika par šās valsts pareizticīgo apvienojošu organizāciju ar jaunu nosaukumu “Latvijas pareizticīgā baznīca” un ar pašlemšanas un pašnoteikšanās tiesībām savās iekšējās baznīcas lietās. Reizē ar to tika noteikta viņas patstāvība un neatkarība no ārpus valsts teritorijas esošas citas baznīcas varas” (Zariņš J. Pareizticīgās baznīcas un tās mantas tiesiskais stāvoklis laztvijā. Rīga: Eatvijas pareizticīgās baznīcas Sinodes izdevums, 1939, 33.-34.lpp).

Šādu Baznīcas pilnīgu patstāvību un neatkarību atzina arī Latvijas Republika, nosakot pilnīgi patstāvīgas un neatkarīgas Baznīcas tiesisko statusu attiecībās ar neatkarīgās Latvijas valsts institūcijām (jvL 1926. gada 8. oktobra Noteikumus par pareizticīgas baznīcas stāvokli). Kā savās lekcijās uzsvēris Hermanis Albats, Baznīca “bauda pašnoteikšanās un pašvald. tiesības. [..] Virsgans ir baznīcas galva un neatkarīgs no citām baznīcām” ('Albats H. Baznīcu tiesības. Rīga: Latvijas Universitāte, 1930, 50.lpp).

Savukārt arhibīskaps Jānis Pommers 1934. gadā rakstījis: “Kamēr pastāv suverēna Latvija, pastāvēs arī Latvijas Pareizticīgās Baznīcas suverenitāte” (sA: Kalniņš J. Latvijas Pareizticīgā Baznīca. Vēstures komentārs. Rīga: San Estera, 2007, 9.lpp.).

Baznīca pati lēma par savu tiesisko statusu un darbību, tostarp 1935. gadā lūdzot Bizantijas patriarhu iesvētīt jauno bīskapu (sA: turpat, 53.-55.lpp). Latvijas okupācija 1940. gadā pielika punktu ari Baznīcas suverenitātei (sA: turpat, 70.lpp). Arhibīskaps Jānis Pommers jai iepriekš bija tālredzīgi rakstījis: “[Maskaviešiem] nav drosmes uzreiz gāzt Latvijas suverenitātes ozolu, viņi to grib cirst pa zaram, un tur viņiem ir drosme. Papriekšu viņi grib nocirst Latvijas Pareizticīgās Baznīcas suverenitātes zaru, lai to aizpludinātu uz Maskavu, pēc tam strādāt tālāk” {tupat, 53. Ipp).

Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas attiecīgais Baznīcas stāvoklis tika atjaunots 1,atvijas Republikas tieslietu ministra Viktora Skudras un Krievijas Pareizticīgās Baznīcas Maskavas patriarhijas pārstāvja metropolīta Juvenalija sarunās. Viņi vienojās: “Iekļaut statūtos Baznīcas patstāvības un neatkarības pamatu atbilstoši Patriarha Tihona 1921. gada lēmumam, kā arī par kanonisko Latvijas Pareizticīgās baznīcas pakļautību Krievijas Pareizticīgās baznīcas Maskavas Patriarltijai” {plašāk sA: Drēļens. M. Par Latvijas Pareizticīgas Baznīcas tiesisko statusu. Jurista Vārds, 15.10.2019., Nr.41 (1099)).

Maskavas patriarhijas Sinode 1992. gada 11. augustā pieņēma lēmumu, ar kuru tika atjaunots patriarha Tihona 1921. gada lēmums par Baznīcas patstāvību un neatkarību, kā arī tās agrākais nosaukums. 1992. gada 22. decembrī Maskavas un visas Krievzemes patriarhs Aleksijs II izdeva Tomosu Baznīcai, kurā vēlreiz apstiprināja 1921. gada 6(19). jūlija lēmumu Nr. 1026, ar ko patriarhs Tihons Baznīcai dāvāja patstāvību. Patriarha Aleksija II dāvātais Tomoss uzsver Baznīcas kalpošanu neatkarīgas valsts teritorijā un pirmajā punktā apliecina: “Lai kopš šā laika Latvijas Pareizticīgā Baznīca saskaņā ar mūsu un Svētīgās Sinodes apstiprinātiem viņas statūtiem ir patstāvīga baznīcas-admmistratīva jās, baznīcas-saimnieciskajās, baznīcas- izglītības un baznīc.as-civilajās lietās, pie tam paliekot Maskavas patriarhāta kanoniskajā jurisdikcijā” (sk.: tupat).

Respektējot Baznīcas patstāvību un neatkarību un nostiprinot tās statusu attiecībās ar Latvijas valsti, 2008. gada 13. novembrī pieņemts Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likums.

II

Latvijas Republikas Ārlietu ministrijā 2022. gada 21. jūlijā ir saņemta informācija, ka 2022. gada 24. martā Maskavas patriarhāta sinode patriarha Kirila vadībā izveidojusi “pārvaldi eparhiju lietās, kuras atrodas tuvējā aizrobežā”, kas aizskar Baznīcas patstāvību un neatkarību.

Valsts drošības iestāžu ieskatā, šāda rīcība ir negatīvi vērtējama, kas var iespaidot nacionālo drošību.

Šāda vienpusēja ticība no Krievijas Pareizticīgās baznīcas vadības puses ir vērtējama kā pretēja baznīcas vēsturiskajam statusam, kurš noteikts ar patriarha Tihona 1921. gada 6(19). jūlijā dāvāto Tomosu un patriarha zkleksija II 1992. gada 22. decembra Tomosu.

Ievērojot šai pārvaldei piešķirto kompetenci, pastāv augsts risks, ka Krievijas Pareizticīgās baznīcas vadība vienpusēji iecerējusi likvidēt Baznīcas patstāvību un neatkarību un de facto mainīt tās kanonisko statusu. Tas skar Baznīcas laicīgo statusu Latvijas Republikā, kura noteikšana ekskluzīvi ir Latvijas likumu un Baznīcas statūtu jautājums.

Krievijas Pareizticīgās baznīcas vadība nav pildījusi savas uzņemtās saistības pret Latvijas valsti un Baznīcu un faktiski veikusi apzinātas darbības Baznīcas statusa pazemināšanai. Pastāvot šādiem apstākļiem. Baznīcas statusa jautājumu nav iespējams risināt sarunu ceļā ar I<rieijas Pareizticīgo baznīcu.

ļau ilgstoša laika perioda un jo īpaši pec 2022. gada 24. februāra, kad Krievijas Federācija īstenoja iebrukumu (agresiju) Ukrainā, Krievijas pareizticīgā baznīca gan baznīcas vadības līmenī, gan baznīcas garīdznieku līmenī attaisno Krievijas Federācijas sākto karu, agresiju un vardarbību pret Ukrainas tautu, slavina un attaisno Krievijas pastrādātos kara noziegumus Ukrainas teritorijā. Tāpat Krievijas pareizdcīgo baznīcas retorika jau ilgstošā laika periodā pastiprina Kremļa naratīvus un propagandu, kas apšauba Ukrainas valstiskumu, tās neatkarību un patstāvību. Līdzīga nostāja tiek pausta par ciram “tuvējās aizrobežas” valstīm, kas tieši aizskar Latvijas nacionālās drošības intereses.

Latvijas nacionālajās interesēs ir starptautiskajās tiesībās balstīta pasaules kārtība un miers reģionā. Latvija ir vienmēr principiāli iestājusies par starptautisko tiesību ievērošanu un likuma varas stiprināšanu valstu starptautiskajās attiecībās. Latvija konsekventi ir vērsusies pret starptautisko tiesību pārkāpumiem un nav atzinusi šādā veidā notikušu pārmaiņu tiesiskumu (piemēram, Latvija atzīst un turpinās atzīt Moldovas, Gruzijas un Ukrainas teritoriālo integritāti).

Ievērojot Krievijas pareizticīgās baznīcas ietekmi uz pareizticīgajiem, tostarp Latvija, patriarha Kirila publiskais atbalsts Krievijas agresijai Ukraina un pastrādātajiem kara noziegumiem izslēdz jebkādas leģitīmas šīs personas tiesības ietekmēt neatkarīgas un patstāvīgas Baznīcas nostāju un lēmumus neatkarīgā un suverēnā Latvijas valstī. Patriarha Kirila nostājā prasa noteiktu un principiālu tās novērtējumu un valstisku rīcību Latvijas nacionālās drošības interesēs.

Uzklausot Nacionālās drošības padomes viedokli, aicinu Saeimu likumdošanas ceļā stiprināt Baznīcas tiesisko statusu un izslēgt jebkādu tās apdraudējumu no agresorvalsts puses.

Neskarot pareizticīgās baznīcas kanoniskās tiesības, I .atvijas valstij ir jāspēj nodrošināt un aizsargāt tādu Baznīcas statusu, kāds ir noteikts Latvijas likumos atbilstoši Latvijas valsts un Baznīcas dialogam.

Latvijas valsts, ievērojot nacionālas drošības intereses un respektējot Latvijas pareizticīgo ticības brīvību, uzskata par nepieciešamu ar šo likumprojektu expressis verbis nostiprināt, ka Baznīca ir pilnīgi patstāvīga un neatkarīga no jebkādas ārpus

Latvijas esošas baznīcas varas (autokefāla baznīca). Neatkarīgas valsts baznīcai jābūt pilnīgi patstāvīgai un neatkarīgai.

Ar šādu Baznīcas juridiskā statusa tvēruma definējumu likumprojektā Latvijas valsts neskar un neiejaucas Baznīcas ticības mācības un kanonisko tiesību jautājumos.

III

Papildus tam likumprojektā paredzēta kārtība, kādā Latvijas valsts institūcijas un privātpersonas tiek informētas par Baznīcas galvas, metropolītu, arhibīskapu un bīskapu stāšanos amatā, kā arī šo amatpersonu atcelšanu no amata. Tas parāda Latvijas valsts attieksmi un apliecina cieņu Baznīcas autokefālam statusam.

Saņemot attiecīgo Baznīcas informāciju, Latvijas Valsts prezidenta kanceleja to paziņo ar oficiālu paziņojumu oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis”. Ja Baznīca informē Valsts prezidenta kanceleju par Baznīcas galvas, metropolītu, arhibīskapu un bīskapu pienākumu izpildītāju ievēlēšanu vai atcelšanu no amata, arī šāda informācija publicējama oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis”.

Likumprojektā paredzētais regulējums dod iespēju pārliecināties, vai amatā ievēlētā persona atbilst visām normatīvo aktu prasībām un nacionālās drošības interesēm.

Kāda var būt likuma ietekme uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību

Starpkaru Latvijā un pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Baznīca vēsturiski ir ieņēmusi nozīmīgu lomu sabiedrības vienošanā un izglītošanā, kultūras attīstībā, sociālo jautājumu risināšana, kā arī valstiskās apziņas veicināšanā. Tādējādi Baznīcai ir vēsturiski neatņemama un būtiska vieta starp citam Latvijas tradicionālajām konfesijām. Kopš savas izveidošanas Baznīca ir bijusi neatkarīga un patstāvīga baznīca, kas atbildis Latvijas valsts un sabiedrības kopējām interesem (sk.: Valsts prezidents pasniedz Cildinājuma rakstu Rīgas un visas Latvijas Metropolītam Aleksandram 80 gadu jubilejā, https:/ / wwiv.president.lv/ lijjaunums/ valsts prezidents- pasniedspcildinajuma-rakstu-rigas-un-visas-latvijas-metropolitam-aleksandram-80-gadu jubileja).

Likumprojektā ietvertais Baznīcas kā pilnīgi patstāvīgas un neatkarīgas baznīcas (autokefālas baznīcas) statuss stiprinās Baznīcas lomu un sekmēs Latvijas sabiedrības saliedētību uz Latvijas Republikas Satversmes ievada noteikto vērtību pamata.

Baznīca ir Latvijas Republikā reģistrēta reliģiska organizācija, kas ir organizatoriski patstāvīga un neatkarīga un kuras laicīgo statusu nosaka tikai un vienīgi Latvijas Republikas tiesiskais regulējums.

Latvijas valsts institūcijas Baznīcas tiesiska statusa jautājumu vērtē tikai un vienīgi no Latvijas Republikas tiesiskā regulējuma perspektīvas, neskatot kanonisko tiesību piesaistes un respektējot I,atvijas Republikas .Satversmes 99. panta noteikto reliģijas brīvību.

likumprojekts nostiprina Baznīcas pilnīgu patstāvību un neatkarību, tās autokefālas baznīcas statusu un tiorobežo no agresorvalsts — Krievijas Federācijas — ietekmes, kas ir Latvijas nacionālās drošības interesēs.

Kāda var būt likuma ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem

Likumprojekts nerada papildu ietekmi uz valsts un pašvaldību budžetiem.

Kāda var būt likuma ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu

Likumprojekts atbilst Latvijas Republikas tiesību sistēmai un Latvijas

Republikas Satversmei. Tas respektē un nodrošina Satversmes 99. panta garantēto ticības, apziņas un reliģijas brīvību (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 26. aprīļa spriedumu lietāNr. 2017-18-01).   *

Ar šo likumprojektu pilnā mērā tiek atzīts un nostiprināts Baznīcas kā pilnīgi patstāvīgas un neatkarīgas baznīcas (autokefālas baznīcas) statuss, kāds de facto vēsturiski pastāvējis uz 1921. gada 6(19.) jūlija Tomosa un Ministru kabineta 1926. gada 8. oktobra Noteikumu par pareizticīgas baznīcas stāvokli pamata.

1926. gada 8. oktobrī Latvijas Republikas Satversmes 81. panta kārtībā pieņemtie Noteikumi par pareizticīgās baznīcas stāvokli paredzēja:

“Pareizticīgā baznīca Latvijā bauda viņas kanonos paredzētās pašvaldīšanas un pašnoteikšanās tiesības kanonisko priekšrakstu un tiesību normu izdošanā, baznīcas pārvaldībā, baznīcas tiesā un baznīcas saimniecībā” (2. pants);

“Kanoniskās saeimas (koncila) ievēlētais valdošais virsgans ir Latvijas pareizticīgās baznīcas galva. Virsgans ir pilnīgi neatkarīgs no jebkādas ārpus Latvijas esošas baznīcas varas. Virsganam kā apustuliskas hierarhiskas varas priekšstāvim pieder tā tiesību un garīgās varas pilnība, kas apzīmēta sv. kanonos un baznīcas noteikumos attiecībā uz patstāvīgas pareizticīgās baznīcas valdošo virsganu.” (5. pants);

“Visas ar Latvijas likumiem saskanošās vietējās pareizticīgās baznīcas tiesības un lietas, kuras pie atkarības no Viskrievijas pareizticīgās baznīcas piederēja šās pēdējās virsganiem, sinodei, konsistorijām un citām viņas iestādēm, organizācijām un amatpersonām, tiek atzītas par pārnākušām Latvijas pareizticīgo baznīcai, viņas valdošam virsganam, sinodei un citām viņas iestādēm, organizācijām un amatpersonām pēc kanoniskas piederības” (6. pants) (sk.: Noteikumi par pareizticīgo baznīcas stāvokli. Valdības Vēstnesis, 11.10.1926., Nr.228).

Šāds Latvijas likumos noteiktās Baznīcas statuss atbilda 1921. gada 6(19). jūlijā Rīgas un Mītavas arhibīskapam Jānim Pommeram piešķirtajam Tomosam atbilstoši Krievijas Pareizticīgās Baznīcas Svētās sinodes un Augstākās Baznīcas padomes lēmumam Nr. 1026 (sk.: Vatvijas Pareizticīgas Baznīcas attiecības ar citām pareizticīgām baznīcām. Grām.: Rīgas un visas (Latvijas Arhibīskaps Jānis (Pommers). 2. grāmata. Svētrunas, raksti un uzstāšanas. Rīga: 1 Mbvēsts, 1993, 97.-98.lpp).

Pēc neatkarības aijaunošanas Baznīcas statuss tika atjaunots samnās starp Latvijas Republikas tieslietu ministru Viktom Skudm un Krievijas Pareizticīgās

Baznīcas Maskavas patriarhi]as pārstāvi metropolītu Juvenaliju {plašāk sk.: Drēģeris M. Par {Latvijas Pareizticīgās Baznīcas tiesisko statusu, jurista Vārds, 15.10.2019., Nr.41 (1099)).

Maskavas patriarhijas Sinode 1992. gada 11. augustā pieņēma lēmumu, ar kurn tika atjaunots patriarha Tihona 1921. gada lēmums par Baznīcas patstāvību un neatkarību, kā arī tās agrākais nosaukums, un jau 1992. gada 22. decembrī Maskavas un visas Krievzemes patriarhs Aleksijs II izdeva Tomosu Baznīcai, kurā vēlreiz apstiprināja 1921. gada 6(19). jūlija lēmumu Nr. 1026, ar ko patriarhs Tihons Baznīcai dāvāja patstāvību (sk.: tupat).

Latvijas Republikas likumdevējs ir atzinis Baznīcu kā patstāvīgu un neatkarīgu baznīcu (juridisku personu) ar visām no tā iziietošām tiesībām un pienākumiem, kas turpina 1921. gadā izveidotās baznīcas darbību (sk.: tupa).

Latvijas valsts tiesisko pozīciju par Baznīcas statusu esmu apliecinājis 2019. gada 4. oktobrī Rīgas pilī, uzsverot: “Latvijas valstij kopš tās proklamēšanas ir bijis svarīgi, ka neatkarīgā Latvijā darbojas patstāvīga un neatkarīga Latvijas pareizticīgo baznīca. Latvijas pareizticīgajiem neatkarīgā un suverena Latvijas valstī ir sava pareizticīgā baznīca, kas darbojas saskaņā ar Latvijas likumiem. Arhibīskapa Jāņa Pommera vadībā tas tika panākts neilgi jau pēc Latvijas Republikas proklamēšanas, un [metropolīta Aleksandra] vadībā pēc neatkarības atgūšanas Latvijas Pareizticīgā Baznīca ir atjaunojusi šo statusu — tā ir patstāvīga un neatkarīga baznīca, kas darbojas neatkarīgas Latvijas teritorijā un vieno Latvijas cilvēkus, kuri pieder pareizticībai” ('Valsts prezidents pasniedz Cildinājuma rakstu Rīgas un visas Latvijas Metropolītam Aleksandram 80 gadu jubilejā, htpsj/www.president.lv!Ivļjaunums/valstsprezjdents- pasniedz-cildinajuma-rakstu-rigas-un-visas-latvijas-metropolitam-aleksandram-80-gadu jubilejā).

Kādām Latvijas starptautiskajām saistībām atbilst likumprojekts

Likumprojekts atbilst Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk — Konvencija) 9. pantam un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un pohtiskajām tiesībām 18. pantam.

Kā vairākkārt uzsvērusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, reliģisko kopienu autonomija demokrātiskajā sabiedrībā ir neaizstājama plurālisma sastāvdaļa. Līdz ar to Konvencijas 9. pants ietver ari reliģisku organizāciju privātautonomiju un pienākumu valsts varai izvairīties no rīcības, kas nepamatoti šo privātautonomiju pārkāptu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 15. septembra sprieduma lietā “Miroļubovs un citi pret Latviju”, iesniegums Nr. 798/05, 80. rindkopu). Vienlaikus Konvencijas 1. pants uzbek valstīm pienākumu nodrošināt ikvienam, kas ir to jurisdikcijā, Konvencijā garantētās tiesības, tādēļ atsevišķos gadījumos no Konvencijas 9. pants var izrietēt arī valsts pienākums aktīvi rīkoties, lai nodrošinātu netraucētu tiesību uz rehģijas brīvību īstenošanu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2011. gada 3. februāra prieduma lietā “Siebenhaarpret Vāciju”, iesniegums Nr. 18136/02), 38. rindkopu). Ievērojot Latvijas pienākumu aizsargāt reliģisko organizāciju tikumā paredzētas tiesības (sk. Reliģisko organizāciju likuma 5. panta otro daļu), likumprojekts ir vērsts uz Baznīcas autokefālā statusa (pilnīgas patstāvības un neatkarības) nostiprināšanu. Līdz ar likumprojekta pieņemšanu Latvija izpildīs savu pienākumu rīkoties Konvencijas 9. panta izpratnē, lai Baznīca savas tiesības varētu īstenot bez ārēja apdraudējuma (sk. anotācijas 1. jautājuma 9.-10. punktu). Jāuzsver, ka likumprojekts neskar Baznīcas kanoniskās tiesības un nekādi neierobežo personu tiesības nodoties savai reliģijai un paust savu reliģiju, tādēļ likumprojektā noteiktais nav uzskatāms par iejaukšanos personu tiesībās uz reliģijas brīvību.

Kādas konsultācijas notikušas, sagatavojot likumprojektu

Likumprojekta izstrādes gaitā notikušas konsultācijas ar Ārlietu ministriju, Tieslietu ministriju un valsts drošības iestādēm. Likumprojekta izstrāde notikusi saziņā ar Baznīcu, un Baznīca ir informēta par Latvijas Republikas nostāju attiecība uz tās juridisko statusi;, proti, ka tā ir autokefāla baznīca.

Likumprojekts apspriests un atbalstīts Nacionālajā drošības padomē. Tas pārrunāts 2022. gada 5. septembrī tikšanās laikā ar Saeimas priekšsēdētaju un visu Saeimas frakciju priekšsēdētājiem.

Kā tiks nodrošināta likuma izpilde

Likuma izpildi atbilstoši savai kompetencei nodrošinās Valsts prezidenta kanceleja, Tieslietu ministrija, Uzņēmumu reģistrs un oficiālais izdevums “Latvijas Vēstnesis”. Visām valsts un pašvaldību institūcijām, kā arī privātpersonām saziņā ar Baznīcu ir pienākums respektet oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis” publicēto informāciju par Baznīcas galvu, metropolītiem, arhibīskapiem un bīskapiem.

Baznīca pēc Likuma spēkā stāšanās līdz 2022. gada 31. oktobrim saskaņo savus statūtus ar šo likumu, izdarot statūtos attiecīgos grozījumus, apstiprinot tos jaunā redakcijā un iesniedzot reģistrācijai Reliģisko organizāciju likuma noteiktajā kārtībā. Tāpat Baznīca līdz 2022. gada 1. oktobrim pirmo reizi paziņo Valsts prezidenta kancelejai par šobrīd amata esošo Baznīcas galvu, metropolītiem, arhibīskapiem un bīskapiem, lai varētu nodrošināt attiecīgu publikāciju oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis”.

Likumprojekts „Grozījumi Latvijas Pareizticīgās baznīcas likumā” 

Izdarīt Latvijas Pareizticīgās baznīcas likumā (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 2009, 1. nr.; Latvijas Vēstnesis, 2019, 115. nr.) šādus grozījumus:

Aizstāt likuma tekstā vārdus “bīskapi” (attiecīgajā locījumā) ar vārdiem “arhibīskapi, bīskapi” (attiecīgajā locījumā);

Izteikt L panta otrās daļas 1. punktu šādā redakcijā:

“1) Baznīca - Latvijas Pareizticīgā Baznīca ar visām tās diecēzēm, draudzēm un iestādēm, kura ir pilnīgi patstāvīga un neatkarīga no jebkādas ārpus Latvijas esošas baznīcas varas (autokefāla baznīca);”

Papildināt 3. panta pirmo daļu ar jaunu pirmo teikumu šādā redakcijā:

“Likums pilnā mērā nostiprina Baznīcas autokefālo statusu.”;

Izteikt 3. panta trešo daļu šādā redakcijā:

“(3) Baznīcu vada Baznīcas galva, kas ir neatkarīgs no jebkādas ārpus Latvijas esošas baznīcas varas.”;

Papildināt 4. pantu ar ceturto, piekto un sesto daļu šādā redakcijā:

“(4) Par Baznīcas galvas, metropolītu, arhibīskapu un bīskapu iecelšanu amatā Baznīca rakstveidā informē Valsts prezidenta kanceleju. Tāpat Baznīca rakstveidā informē arī par Baznīcas galvas, metropolītu, arhibīskapu un bīskapu atcelšanu no amata.

Pamatojoties uz Baznīcas sniegto informāciju un amatā ieceltās personas iesniegumu, Valsts prezidenta kanceleja oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis” attiecīgi paziņo par Baznīcas galvas, metropolīta, arhibīskapa un bīskapa stāšanos amatā, kā arī nosūta šo informāciju institūcijai, kas ar likumu ir pilnvarota vest reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistru.

Pamatojoties uz Baznīcas sniegto informāciju, Valsts prezidenta kanceleja oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis” attiecīgi paziņo par Baznīcas galvas, metropolīta, arhibīskapa un bīskapa atcelšanu no amata, kā ari nosūta šo informāciju institūcijai, kas ar likumu ir pilnvarota vest reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistru.”;

Papildināt pārejas noteikumus ar 4. un 5. punktu šādā redakcija:

“4. Līdz 2022. gada 31. oktobrim Baznīca saskaņo savus statūtus ar ša likuma grozījumiem par Baznīcas statusu, izdarot statūtos attiecīgos grozījumus, apstiprinot tos jaunā redakcijā un iesniedzot reģistrācijai Reliģisko organizāciju likumā noteiktajā kārtībā.

Baznīca līdz 2022. gada 1. oktobrim paziņo Valsts prezidenta kancelejai par amatā esošo Baznīcas galvu, metropolītiem, arhibīskapiem un bīskapiem. Valsts prezidenta kanceleja nekavējoties attiecīgo informāciju publicē oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis”.”.

Likums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā izsludināšanas.

Saeimas prezidijam 

I

Latvijas valstij jau kopš tās proklamēšanas ir bijis svarīgi, ka neatkarīgā Latvijā pastāv pilnīgi patstāvīga un neatkarīga 1 .atvijas Pareizticīgā baznīca, kas darbojas saskaņā ar Latvijas likumiem.

Arhibīskapa Jāņa Pommera vadībā tas tika panākts neilgi pēc Latvijas Republikas proklamēšanas.

II

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Latvijas Pareizticīgā Baznīca ir mērķtiecīgi atjaunojusi šo vēsturisko baznīcas statusu, ko kanoniskajās tiesībās dēvē par autokefālu baznīcu.

Autokefālas baznīcas statuss nozīmē, ka Latvijas Pareizticīgā Baznīca ir pilnīgi patstāvīga un neatkarīga no jebkādas citas, ārpus Latvijas esošas baznīcas varas un ietekmes.

Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumā nepieciešami atsevišķi grozījumi, lai likums pilnā mērā korekti atspoguļotu šo Latvijas Pareizticīgās Baznīcas patstāvīgo un neatkarīgo (autokefālo) statusu.

III

Pastāv zināms risks, ka Krievijas Pareizticīgās baznīcas vadība vienpusēji varētu likvidēt Latvijas Pareizticīgās Baznīcas pilnīgu patstāvību un neatkarību un de facto mainīt tās kanonisko statusu. Tas skartu Latvijas Pareizticīgās Baznīcas laicīgo statusu Latvijas Republikā, kura noteikšana ekskluzīvi ir Latvijas likumu un pašas Baznīcas statūtu jautājums.

Respektējot Latvijas pareizticīgo ticības brīvību, pareizticīgās baznīcas kanoniskās tiesības un ievērojot nacionālās drošības intereses, Latvijas valstij ir jāspēj nodrošināt un aizsargāt tādu Latvijas Pareizticīgās Baznīcas statusu, kāds ir noteikts Latvijas likumos atbilstoši Latvijas valsts un baznīcas dialogam.

IV

Ierosinātais likumprojekts nozīmē, ka Latvijas Pareizticīgajai Baznīcai no valsts puses tiek expressis verbis atzīts tās patstāvīgas un neatkarīgas (autokefālas) baznīcas statuss.

Līdz ar to likums korekti atspoguļos un nostiprinās situāciju, ka Latvijas Pareizticīgo baznīca ir neatkarīga no jebkādas citas, ārpus Latvijas esošas baznīcas varas un ietekmes. Tas neskar un neiejaucas Baznīcas ticības mācībās un kanonisko tiesību jautājumos.

Tas atbilst mūsu tiesiskajai tradīcijai valsts un baznīcas savstarpējās attiecībās (sk. Ministru kabineta 1926. gada 8. oktobra Noteikumus par pareizticīgas baznīcas stāvokli) un Latvijas nacionālajām interesēm.

Ņemot vērā iepriekš minēto, saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 65. pantu pagodinos Jums nosūtīt izskatīšanai likumprojektu “Grozījumi Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumā”.

Aicinu Saeimu izskatīt šo likumprojektu steidzamības kartībā un nodrošināt pēc iespējas ātrāku tā spēkā stāšanos.

Valsts prezidents

Novērtē šo rakstu: