Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

„Nekādas attiecības man nebija ar VDK,” – tā nu jau bijušais Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš apgalvoja Latvijas Televīzijā, kad viņš tika minēts kā Valsts prezidenta kandidāts. Tagad, kad no „čekas maisiem” ir „izbirusi” arī Auziņa „stukača” kartiņa, melīgais zinātnieks-ziņotājs apjomīgā rakstu darbā ar nosaukumu „Maniem draugiem un kolēģiem, kam ir tiesības zināt” nācis klajā ar izvērstu versiju par savu sadarbību ar Valsts drošības komiteju, tagad jau apgalvojot nevis to, ka viņam ar VDK „nebija nekādas attiecības”, bet tikai to, ka nevienu līdzcilvēku nodevis neesot, - publicējam šo jauno stāstu pilnībā

Droši vien mums visiem - Latvijas sabiedrībai - vislabāk būtu, ja čekas maisu saturs būtu ticis publiskots uzreiz, kad tie nonāca neatkarību atguvušas valsts institūciju rokās. Tagad daudzi no tiem, kuru vārdus atrodam šajos maisos, vairs nevar neko izstāstīt tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņi jau ir aizsaulē.

Bet palikuši viņu bērni, mazbērni, citi cilvēki, kuri viņus pazinuši. Viņiem ir tiesības zināt, kas patiešām ir un kas nav noticis. Vēl jo vairāk tādēļ, ka mūsu rīcībā ir tikai Valsts drošības komitejas kartotēka, kas nejauj uzzināt neko vairāk kā vienīgi cilvēku vārdus. Tā nepasaka, kādos apstākļos un kāpēc cilvēki nonāca šajā kartotēkā un ko viņi tiešam ir un ko nav darījuši.

Taču, tā ka tas izdarīts netika un aicinājumiem maisus iznīcināt arī piekritēju nebija daudz, tad šis ir pats pēdējais brīdis to darīt. Kad maisos esošo vairs nebūs dzīvajos, būtu vēl daudz sliktāk, jo viņu bērniem un mazbērniem vairs nebūs, kam jautāt. Pašiem maisos atrodamajiem nebūs iespējams kaut ko vairāk teikt...

Arī mans vārds šajā kartotēka ir atrodams. Tādēļ, izmantojot sagadīšanos, ka es vēl varu izstāstīt, esmu nolēmis to darīt. Rakstu to galvenokārt savām meitām un arī saviem mazbērniem. Bet, ja arī kādam citam šis stāsts var noderēt, ja ne vairāk, tad kā vēsturiska liecība, man nebūs iebildumu, ja tas kļūs publisks. Maniem radiniekiem ir tiesības zināt patiesību. Tādēļ esmu nolēmis rakstīt visu, kā es to atceros. Neko nenogludinot. Protams, šie fakti visdrīzāk nebūs pārbaudāmi, un tādēļ tas paliks katra paša ziņā, vai ticēt.

Šī ir mana izšķiršanās un mans lēmums. Zinu, ka ir cilvēki, kuri domās un teiks (ir jau teikuši) - kādēļ tev tas vajadzīgs. Tiem, kuri ir tavējie, šis stāsts nemaz nav vajadzīgs. Tie, kuri ir tavi nedraugi, tāpat neticēs, un tas būs pamats vēl vienam ķengu un žults aplim.

Droši vien viņiem ir taisnība. Tad teikšu tā. Šo stāstu izstāstīt varbūt vissvarīgāk ir man pašam. Tas ļauj noteiktā veidā sakārtot domas. Vēlreiz pārdomāt, kā un kas notika, un atbildēt sev uz jautājumu, kādas izvēles, kurā brīdī es esmu izdarījis. Ko ar šābrīža pieredzi es būtu darījis citādi, vai pieņemtu tos pašus lēmumus, ko pieņēmu jaunībā.

Tā nebūs taisnošanās. Arī ne grēksūdze. Savu izvēlu un rīcības vērtējumus es atstāju to cilvēku ziņā, kuriem būs interese un pacietība manu stāstu izlasīt līdz galam.

Droši vien ir vēl viens iemesls šos notikumus aprakstīt. Tā ir daļa no vēstures, un es ļoti ceru, ka kādreiz valsts drošības komitejas vēsturi Latvijā mēs tomēr mēģināsim nopietni izpētīt. Tad notikumu dalībnieku atmiņu stāsti var noderēt. Bet var būt vēl svarīgāk, šis ir stāsts arī to cilvēku vietā, kuri tajā laikā nonāca man līdzīgas situācijās, bet tagad to vairs izstāstīt nevar, vai arī to stāstīt viņiem ir cilvēcīgi pārāk grūti.

Un vēl viena piezīme. Man šķiet, ka mēs valsts drošības komitejas varenību, kāda tā bija divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, šodien stipri pārspīlējam. Šajā laikā padomju valsts strauji tuvojās sabrukumam. Valsts institūcija funkcionēja slikti un bieži darbu tikai imitēja. Domāt, ka kopēja aina bija izņēmums - Valsts drošības komiteja, kas darbojas efektīvi un profesionāli, man šķiet, ir pārspīlējums. To vajadzētu paturēt prata.

Protams, visā pilnībā aprakstītos notikumus var saprast tikai tie, kuri paši ir dzīvojuši tajā laikā. Tādu paliek aizvien mazāk, un arī man nebūs iespējams pagājušā gadsimta septiņdesmitos un astoņdesmitos gadus aprakstīt detaļās. Tā kā katram pašam nāksies tos, vai nu atcerēties, vai arī mēģināt iedomāties pēc citur - romānos vai vēsturiskos pētījumos - lasīta.

Sākšu ar to, ka manā studiju laikā Latvijas Universitātē, ko tolaik sauca Latvijas Valsts universitāte, un pēc studiju beigšanas strādājot turpat, bija sajuta, ka ziņotājiem mūsu vidū vajadzētu būt. Vienkārši būtu dīvaini, ja viņu nebūtu. Taču vismaz manā grupā un darbavietā starp studiju biedriem un kolēģiem tā īsti neviena nebija, par kuru mēs domātu, ka viņš varētu būt ziņotājs. Godīgi sakot, tas nešķita arī ļoti svarīgi. Bail no ziņotajiem nebija, un arī sajuta, ka kāda klātbūtnē būtu jāpaklusē, vai nu apspriežot politiku, vai arī anekdotes stāstot, nebija. Var jau būt, ka to var norakstīt uz jaunības bezrūpību, bet nebija arī gadījumu, vismaz tādu, par kuriem es zinātu, ka pēc izrunāšanās kādam no maniem kursabiedriem vai darba kolēģiem būtu sanākušas nepatikšanas ar attiecīgām iestādēm. Te jāsaka, ka runa ir par septiņdesmito gadu beigām un astoņdesmitajiem gadiem. Tie tālu vairs nebija Staļina laiki, par kuriem tālaika vecākajai paaudzei tiešām bija drūmas atmiņas un dramatiski stāsti.

Tai pašā laikā runu, kas drošības komitejai varētu nepatikt, manu kolēģu vidū bija daudz. Lai viss būtu zināmā kontekstā, izstāstīšu tikai vienu epizodi. Domāju, tas bija kaut kad astoņdesmito gadu pašā sākumā (Brežņevs vēl bija dzīvs). Divi mani kolēģi laboratorijā, kurā strādāju, slēdza derības uz kasti konjaka par to, cik ilgi noturēsies un kad sabruks Padomju Savienība. Tas bija laiks, kad vēl bija Brežņevs un par tuvojošos PSRS sabrukumu nekas neliecināja. Derības tika noslēgtas. Tagad precīzi neatceros, bet sabrukuma laiks, ko mans kolēģis pareģoja, bija, šķiet, divi gadi. Tie pagāja, sabrukums nepienāca, un konjaks kolektīvi tika dzerts, jo derības tika slēgtas, daudziem kolēģiem klātesot. Vai kāds par to ziņoja? Iespējams, jo diez vai varēja būt citādi. Taču mēs par to nedomājām. Vismaz par sevi varu teikt droši. Seku saistība ar drošības komiteju vai kādām citām organizācijām nebija. Tāpat tika lasīti caur daudziem koppapīriem pārdrukāti Solžeņicina romāni un citi teksti. Tā, ja drīkst tā teikt, bija samēra brīvdomīga fiziķu ikdiena.

Arī augstskolā bija Valsts drošības komitejas nodaļa. Droši vien tā to varētu klasificēt. Visi zināja, kur tā atrodas, un sauca to par pirmo daļu vai nodaļu (первый отдел). Reāla ikdienas saskarsme ar to bija, rakstot zinātniskus rakstus un iesniedzot tos redakcijā. Tam vajadzēja šīs pirmās daļas atļauju vai izziņu, ka materiāls nesatur valsts noslēpumu. Saņem to, cik atceros, nebija grūti. Kādam no maniem kolēģiem fiziķiem vajadzēja uzrakstīt apliecinājumu, ka nekā potenciāli slepena rakstā nav, un tad uz šā apliecinājuma pamata varēja iegūt pirmās daļas izdotu raksta publicēšanas atļauju. Parasti to sagādāt daudz laika neprasīja. Var izklausīties tā ļoti rotaļīgi, bet tā es to atceros. Esmu pārliecināts, ka pirmā daļa darīja arī citas lietas, bet ar tām man saskarsmes nebija.

Pirmā reize, kad ar pirmo daļu saskāros tiešāk, bija 198? gadā. Viļņā bija starptautiska konference fizikā. Mani skolotāji bija izlēmuši, ka man kā “jaunam un daudzsološam” uz šo konferenci vajadzētu braukt. Kad viss jau bija nokārtots un biļetes nopirktas, es laboratorijā saņēmu zvanu no pirmās daļas. Tiku ielūgts tūlīt pat pie viņiem ieiet aprunāties. Atceros, ka tas mani iztrūcināja ne pa jokam un biju nobijies.

Ienākot attiecīgajā telpā, mani sagaidīja jauns puisis, pirmās daļas darbinieks, kuru biju iepriekš redzējis, prasot atļaujas rakstu publicēšanai. Saruna nebija gara. Tagad tās saturs izklausās smieklīgs, bet toreiz man smiekli nenāca nemaz. Man tika teikts apmēram tā: "Tu jau saproti, ka tai konferencē būs visādi cilvēki. Arī mūsu valsts - PSRS - ienaidnieki. Nav izslēgts, ka kāds no viņiem mēģinās tevi savervēt, lai tu spiegotu ASV labā. Tad nu tu neatsakies, piekrīti. Bet, kad atgriezīsies no komandējuma, uzreiz nāc pie mums. Tad mēs tev izstāstīsim, ko darīt tālāk.” Tā arī bija visa saruna. Šajā reizē no manis nekas vairāk kā mutiska piekrišana to darīt prasīts netika.

Protams, es varēju reaģēt dažādi. Taču tas, ko es atbildēju, bija - ja mani vervēs, tad noteikti jums pateikšu. Man tas jau toreiz likās tāds absurda teātris. Pavisam godīgi, varbūtība, ka kāds amerikānis varētu mani vervēt, man likās labs spiegu romāna sižets, bet ne iespējama realitāte.

Droši vien būs lieki teikt, ka neviens rietumnieks mani ne tajā, ne arī kādā citā konferencē vervējis netika un līdz ar to iet uz pirmo daļu pēc konferences man nebija nepieciešamības. Saukts arī netiku.

Pēc zinātņu kandidāta disertācijas aizstāvēšanas 1986. gada man pavērās iespēja pieteikties uz stažēšanos ārzemēs. Mūsdienas to sauc par postdoktora studijām, un parasti tās notiek, vienojoties starp jauno doktoru un kādu pieredzējušu profesoru, kurš jauno šajā postdoktora pozīcijā būtu gatavs pie sevis uzņemt. Padomju laikā tā bija ministrijas izvēle, kuram stažēšanos atļaut un kuram ne. Arī valstis, uz kuram bija iespējams braukt, izvēlējas ministrijas ārzemju daļa. Bija tāda institūcija.

Un tā nu es 1987. gada uzzināju, ka ir iespējams pieteikties, lai stažētos Ķīnas Tautas Republikā. Nevienu zinātnieku tur nepazinu, bet, papētot zinātniskos žurnālus, atradu vienu pētnieku grupu Pekinā - Pekinas Universitātē, kas nodarbojas ar man tuviem pētījumiem. Ātri uzrakstīju iesniegumu ministrijai.

Tas nonāca izskatīšanā ministrija. Tad arī viss pa īstam sākās. Pie manis universitātē kādu dienu ienāca jauns cilvēks. Tajā laikā man jau bija atsevišķs kabinets. Viņš tajā ienāca un, kā atceros, ar zināmu pārākuma un varas apziņu sejā parādīja man savu drošības komitejas darbinieka apliecību.

Cik atceros, tad nekāda garāka saruna tajā brīdī nenotika. Es tiku aicināts satikties vēlāk. Interesanti, ka mūsu sarunas tālāk nekad nenotika universitātē vai drošības komitejas telpās. Tās bija kafejnīcā vai parkā.

Nākamajā tikšanas reizē man tika piedāvāts sadarboties ar drošības komiteju. Lai arī ŠĪ saruna notika pirms trīsdesmit gadiem, to atceros skaidri. Laikam jau tādēļ, ka tā bija izšķiršanās. Un tā nebija vienkārša. Man tika piedāvāts sadarboties ar drošības komitejas ārējas izlūkošanas daļu. Tas bija skaidri izteikts priekšnoteikums, ļai mana stažēšanās tiktu apstiprināta. Kā man jau mūsdienās teica Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, reģistrācijas kartītē noradītais daļas numurs ļauj atšifrēt, kura daļa bija vervētāja. Kā tagad atceros, vervētājs man teica - mēs nerakstīsim, ka tu piekrīti sadarboties (сотрудничать). Rakstīsim, ka tu piekrīti palīdzēt (помогать). Tad arī šis tika noformēts, un man tika piešķirts pseidonīms Nils. Kā atceros, ideja par to radās no asociācijas ar dāņu fiziķi, vienu no kvantu mehānikas pamatlicējiem — Nilu Boru. Tas arī ir Valsts drošības komitejas arhīvā atrodamās manas kartītes aizpildīšanas laiks - 1987. gada vasara. Šī saruna, kā man šķiet, liecina, ka ne tikai man bija liela izšķiršanās pieņemt šo lēmumu un piekrist piedāvājumam, bet arī mans vervētājs saprata šo situāciju un mēģināja mana lēmuma parakstīt dokumentu cilvēcisko smagumu mīkstināt, izvēloties vārdus ar zināmām nozīmes niansēm.

Tūlīt pēc šīs sarunas ministrijā tika pieņemts pozitīvs lēmums par manu stažēšanos Pekinas Universitātē, Ķīnā. Pēc paris mēnešiem es jau biju Pekinā.

Cik zinu no sarunām ar ekspertiem par šo laiku, šāda notikumu secība un šāda procedūra bija standarts, lai ko arī teiktu tie, kuri apgalvo, ka kartotēkā nonākuši, paši to nezinot. Protams, apgalvot, ka nav bijušas nestandarta situācijas, nevar neviens, bet pamata drošības komiteja instrukcijas ievēroja. Cita lieta, ka informācijas Latvija ir ļoti maz un nekā daudz vairāk par kartotēku nav. Līdz ar to salīdzinoši daudzie tiesu procesi, kuros kartīšu īpašnieki ir lūguši tiesu pārbaudīt sadarbības fakta pierādāmību, ir beigušies ar spriedumu - fakts nav pierādāms. Pretēji spriedumi ir tikai tad, ja vervētājs ir dzīvs, dzīvo Latvijā un tiesā apliecina, ka viņš ir attiecīgo personu vervējis. Vervētāji parasti neliecina...

Katrs izvēlas savu ceļu. Noliegt caur tiesu kaut vai karjeras un amatu dēļ. Lai met akmeni pirmais tas, kurš bez grēka. Tomēr man šķiet svarīgi, lai mani bērni un kādreiz, kad pieaugs, arī mazbērni varētu uzzināt patiesību, ja viņiem tas šķitīs svarīgi.

Bet atgriežoties pie tā laika. Kas no manis tika prasīts? Kā man šķiet, nekas liels. Pēc stažēšanās Ķīnā izstāstīt, kas tur interesants fizikā. Esot Ķīnā un ejot uz PSRS vēstniecību Pekinā pēc vēstulēm no mājām, man pa reizei bija saruna ar cilvēku vēstniecībā, kurš, kā saprotu, bija drošības komitejas pārstāvis vēstniecībā. Arī viņš neko speciālu neprasīja. Atceros divas lietas. Pirmā bija konferences referātu tēžu krājums. Mans ķīniešu kolēģis bija zinātniskā fizikas konferencē, šķiet, Irānā. Arī tad tāpat kā tagad šādās konferencēs pirms to sākuma tiek publicēts īss referātu tēžu krājums. Konference bija atklāta visiem, bet, protams, dažādu saprotamu iemeslu dēļ no PSRS tur neviena nebija. Tēžu krājums Pekinas Universitātes laboratorijā, kurā strādāju, bija brīvi visiem pieejams. Tad nu tas vēstniecības cilvēks lūdza, vai es nevaru to viņam nokopēt. To arī izdarīju. Man nešķita, ka daru kaut ko ļoti sliktu. Arī tagad nešķiet.

Otrs uzdevums man bija gadījumā, ja Pekinas Universitātes laboratorija, kurā es strādāju un kura bija loti labi apgādāta ar Rietumos ražotu aparatūru, paradītos kāds no šīs aparatūras ražotājfirmas pārstāvjiem. Tad man vajadzētu uzsākt sarunu par iespēju noteiktus spektrometrus nopirkt manai universitātei Rīga. Taja laikā noteiktas aparatūras pārdošanai uz PSRS bija embargo un kungam no vēstniecības bija doma, ka varbūt šo embargo ir iespējams apiet, sarunājot ar firmu tieši. Šo uzdevumu es neizpildīju to vienkāršo iemeslu dēļ, ka neviens firmas pārstāvis Pekinas Universitātē manas stažēšanās laikā neparādījās. Lieki teikt, ja šīs iekārtas nopirktu, tas nebūtu domātas manai laboratorijai Rīgā.

Starp citu, tieši Ķīnā, iespējams, situācija nonāca vistuvāk tai, kas varētu atbilst manas pirmās sarunas saturam Latvijas Universitātes pirmajā daļā. Esot Pekinas Universitātē, profesors, ar kuru kopa strādāju, iepazīstināja mani ar jaunu doktorantu, kura uzdevums bija palīdzēt man risināt sadzīves jautājumus. Piemēram, kur vislabāk pirkt pārtiku, kur universitātē atrodas bibliotēka un tamlīdzīgas lietas, ar ko sastopas Ķīnā ārzemnieks, kurš nerunā ķīniski.

Un tad kādu dienu šis jaunais puisis nejauši iepazīstināja mani ar savu paziņu, jaunu un skaistu ķīniešu meiteni. Iepazīstoties man, starp citu, tika teikts, ka meitene strādā Ķīnas kodolpētniecības laboratorijā. Varbūt tā arī bija, bet gan mans fiziķa prāts, gan intuīcija teica, ka varbūt šis nav tas gadījums, kad pazīšanās būtu jāturpina. It īpaši vēl uz dažu citu epizožu fona, kas Ķīnā liecināja par noteiktu uzmanību, kas pievērsta manai personai...

Arī šis stāsts par laiku astoņdesmito gadu Ķīnā, Pekinas Universitātē, ar to kolorītu, kas Ķīnā valdīja laikā, tikai desmit gadus pēc kultūras revolūcijas beigām, būtu uzrakstīšanas vērts. Bet ne tagad.

Vai man tika prasīts ziņot par kolēģiem? Netika. Izņemot vienu sarunu jau Rīgā pēc atgriešanas no Pekinas. Mans Rīgas pārraugs jautāja par vienu manu kolēģi, kurš bija pieteicies ārzemju komandējumam. Arī šo sarunu atceros ļoti skaidri. Es biju satrūcies par šo jautājumu, bet tomēr teicu, ka mums taču bija noruna, ka man nebūs jāziņo par kolēģiem. Man par pārsteigumu, šī mana pozīcija tika pieņemta. Vēl vairāk, mans pārraugs teica kaut ko apmēram šādu: Nu jā, mēs jau līdz šādām lietām nenolaižamies." Vārdi, iespējams, nav īsti precīzi, bet jēgu un šo, ja gribat, “elitārisma” uzsvaru atceros skaidri. Valsts drošības komitejas pirmā nodaļa - ārējā izlūkošana -, no kuras nāca mans pārraugs, un piederība kurai tika atzīmēta manā uzskaites kartītē, ka saprotu, sevi uzskatīja par augstāku drošības komitejas hierarhijā. Jā, paskatījos arī, ko nozīmē mana kartītē atrodama atzīme par trešo apakšnodaļu (отделение). Tās atšifrējums - zinātniski tehniska izlūkošana. Tas tad droši vien mani paglāba no iespējami sliktākiem notikumu scenārijiem.

Padomju laikā man bija vēl otrs komandējums uz ārzemēm, uz Kanādu - Rietumontario Universitāti Kanādas pilsētā Londona. Taču šis komandējums beidzās, īsti neiesācies. Pēkšņi Rīgā nomira mana māte, un es atgriezos Latvijā. Tādēļ šā komandējuma laikā nekādi notikumi, kas atbilstu stāsta tēmai, nepaspēja notikt.

Lai cik tas arī būtu maz, bet pamatā tas ir viss. Ar dažu gadu nobīdi laikā, bet piepildījās arī mana kolēģa pareģojums, slēdzot derības par PSRS sabrukšanu.

Kā jau teicu, katrs var pats izvēlēties, vai ticēt manam stāstam. Pieradīt es to nevaru. Un maz ticams, ka pilns drošības komitejas arhīvs, kas tika aizvests uz Maskavu, tuvākajā laikā būs pieejams Latvijā. Visdrīzāk, manas dzīves laikā nebūs. Tomēr ticu, ka kādreiz tāda iespēja radīsies. Varbūt mani bērni, bet varbūt mazbērni, varēs pārliecināties par mana stāsta detaļām.

Savu uzdevumu es redzu patiesumā. Katrs var veidot savu viedokli, vai kompromisu ar sevi un manas izvēles bija pieļaujamas.

Droši vien varu būt pateicīgs liktenim par to, ka man nebija jāizdara vēl nopietnākas izvēles. Ja būtu bijis - kas zina, ka viss pavērstos.

Ieguvumi no iespējas strādāt ārzemēs bija lieli gan man personīgi, gan pētniecībai Latvijā, izmantojot iegūtos zinātniskos kontaktus, tos attīstot pēc PSRS sabrukuma, gan arī maniem studentiem. Bet tā jau atkal ir cita tēma. Citam stāstam.

Novērtē šo rakstu:

1
1

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

3

Kā tagad pareizi vajadzētu „apgūt” Eiropas naudu

FotoEiropa gatavojas vērienīgai ekonomikas atjaunošanas programmai, plānojot tērēt simtiem miljardu, iespējams, pat triljonu eiro. Tā ir labā ziņa. Pats svarīgākais šajā ziņā ir tas, ka ES valstis tomēr ir gatavas vienoties un mēģināt pārvarēt šo krīzi kopā.
Lasīt visu...

pietiek_nokluset

Notiek valsts apvērsums: ja jūs tagad necelsieties, tad paši vainīgi

FotoSaeimas Prezidijs ir sasaucis Saeimas attālināto ārkārtas sēdi 2020.gada 26.maijā pulksten 14.00 (e-Saeima platformā). Tas ir pretēji Satversmes 15.pantam! Tur rakstīts - Saeima savas sēdes notur Rīgā un tikai ārkārtīgu apstākļu dēļ tā var sanākt citā vietā. Kur notiks sēde? Maskavā, Vašingtonā, Ipiķos, Briselē? Kur? Kādi ir ārkārtīgie apstākļi?
Lasīt visu...

pietiek_postit

Tiek pārkāptas kaucošo motoru trokšņa ietekmes zonā dzīvojošo iedzīvotāju Satversmē noteiktās cilvēktiesības

FotoNe tikai jaunā koronavīrusa izraisītā slimība Covid-19 veicina nāves gadījumus, bet arī „...69 000 cilvēku vides trokšņa dēļ ir nonākuši slimnīcās un 15 900 ir priekšlaicīgi miruši...” rakstīts Eiropas komisijas 2017.gada 30.marta ziņojumā 
Lasīt visu...

pietiek_nokluset

Latvijā ir padevīga tauta, kas lieto vārdus, kuri "negriež" ausīs nevienam, un bāž galvu smiltīs

FotoMums Latvijā ir bijuši visvisādi "laiki". Vieni no senākajiem bija "vācu laiki" - ap 700 gadu, kas Kurzemē atstāja kā mantojumu pat vācu baronu latviešu valodas izrunas dialektu, tad "zviedru laiki, vēl - "poļu laiki", ilgu laiku valdīja "krievu laiki", tad bija Latvijas laiki, Kārļa Ulmaņa laiki.
Lasīt visu...

20

Izlaidums pandēmijas laikā: neviens tiesību akts neparedz vecāku tiesības piedalīties sava bērna izlaidumā

FotoTiesībsargs aicina IZM izstrādāt vadlīnijas par izglītības iestāžu izlaiduma pasākuma organizēšanu, ievērojot Covid-19 izplatības noteiktos ierobežojošos pasākumus. Vienlaikus lemšanā par svinīgā pasākuma organizēšanu būtu jāuzklausa arī pašu absolventu viedoklis.
Lasīt visu...

6

Kad TAS beigsies?

FotoĀrkārtas stāvokļa ieviešana ir ļoti būtisks solis, jo ietekmē visus valsts iedzīvotājus. Ņemot to vērā, būtu tikai normāli, ja valdība mūs informētu, kādiem apstākļiem iestājoties, ārkārtas stāvoklis tiks atcelts. Bet tas nenotiek – izskatās, ka valdība vai nu nespēj šādus kritērijus nodefinēt, vai arī uzskata, ka parastajiem mirstīgajiem šāda informācija nav nepieciešama.
Lasīt visu...

18

Bondara situācijā būtu jāatkāpjas jebkuram

FotoProgresīvie uzskata, ka pēc trešās instances nelabvēlīgā sprieduma maksātnespējīgās Latvijas Krājbankas lietā Mārtiņam Bondaram ir jāatkāpjas no Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētāja amata. Lai Latvijas politika kļūtu caurspīdīga un godīga, šādai politiskai praksei nav vietas mūsdienu Latvijas politikā.
Lasīt visu...

18

Kāpēc mūs uzskata par idiotiem?

FotoIzskaidrojiet man. Es tiešām nesaprotu. 1. Epidemiologs (infektologs) Uga Dumpis neuzskata, ka visiem publiskās vietās obligāti sejas maskas būtu jānēsā. Un arī pats nenēsā sejas maksu publiskās vietās, cik var redzēt TV.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Aicinu mūsu gejus: jo vairāk palīdzēsiet aizsargāt daudzbērnu mammu un tēti, jo mazāk jums nāksies izmantot retoriku - mūs diskriminē

Ugunsdzēsēju un glābēju diena. Apsveicu! Taču...

Foto

Žurka Sparāns, JKP, Lembergs, valsts noslēpums un izzagšana, Kalnozola uzstājība, Pelēkie spēki un Tautas vara

Liels paldies M.Kučinska, J.Maizīša un N.Mežvieta kungiem, ka esat izķēruši žurku,...

Foto

Viendzimuma pāru kopdzīves regulējuma tiesībpolitiskā problemātika (pilnā versija, bez cenzūras)

2014. gada nogalē Latvijas juristu, politiķu un sabiedrisko darbinieku aprindās arvien biežāk sāka skanēt viendzimuma attiecību...

Foto

Kamēr pasaule cīnās pret netīriem miljardiem, tikmēr mums ir tikai “otkati” un nodokļu nemaksātāji

Cīņai pret nelegālās naudas legalizāciju pēdējo gadu laikā pasaulē pievērsta pastiprināta uzmanība....

Foto

Valsts naudu nedrīkst ieguldīt tur, kur nebūs pietiekamas atdeves

Igaunija, Latvija un Lietuva ir izveidojušas "mazo Šengenas" telpu Eiropā – telpu bez iekšējām robežām. No šodienas...

Foto

“Izdzīt četrgadīgu bērnu no tiesas zāles”: ieraksts no tiesas sēdes

Koronavīrusa pašizolācijas un attālinātā darba laikā bez ierobežojumiem turpinās Aivara Lemberga tiesāšana, kura norisinās pietiekami lielā...

Foto

Kāpēc jums jātic, ka mēs visu izdarījām ļoti laikus un ļoti labi, bet pie visa vainīgi tikai apstākļi

Ņemot vērā publiski izskanējušo informāciju, kas radījusi šaubas...

Foto

Vienkārši par sarežģīto: tikai tautiska, suverēna, pēc nacionālisma principiem veidota valsts var būt par pamatu īstas demokrātijas pastāvēšanai

Reizēm mēs pārāk sarežģīti runājam par vienkāršām lietām....

Foto

Par 2. Pasaules karu, 9. maiju, Latviju, latviešiem, krieviem un vēl šo to

Šodien ir divas aktualitātes - pasaules tautu celšanās cīņā pret "kovida" mega afēru,...

Foto

Kopā ar kinologiem un hipologiem mēs 9. maijā lieliski pastrādājām

“Ministru kabineta izdotais rīkojums par ārkārtējās situācijas izsludināšanu neierobežo cilvēku tiesības individuāli apmeklēt jebkuru piemiņas vietu,...

Foto

Pārdomas par Covid - 19 afēru un ne tikai...

Mani draugi un tuvinieki var liecināt, ka sākotnēji, kad vēl nebija pietiekami daudz informācijas, es pret jauno...

Foto

Nepazaudēt Latvijas ekonomikas kodolu

COVID-19 krīze pasaules ekonomikā ienesusi krietnu devu nenoteiktības, sašūpojusi ierastās piegāžu ķēdes un patēriņa tirgus. Atsaukšos uz Alberta Einšteina teikto: “Kad tiek...

Foto

Bērniem invalīdiem nav naudas, 250 tūkstoši PR pakalpojumiem "APar" kampaņas veidotāja sievai gan ir

Tātad. C19 kļūst ļoti bīstams pēc 24.00, tad visam būs jābūt ciet....

Foto

Kurš normāls cilvēks dzird Dieva balsi un uzklausa aicinājumu glābt dzimteni no okupantiem?

Šorīt pa radio skanēja raidījums, kurā tika uzskaitītas visas iespējamās Žannas d'Arkas psihiskās...

Foto

Kam nāk smiekli, var pasmieties, bet šī ir mana prognoze par tuvāko nākotni

Kādreiz es izklaidējos ar troļļu kaitināšanu vienā no lielākajiem ziņu portāliem Latvijā. It...

Foto

Teorijā Latvija ir brīva valsts, praksē tā nav

Man nav nekādas saistības ar aktīvistiem, kas tika aizturēti pie Brīvības pieminekļa. Man nav skaidri šo cilvēku motīvi....

Foto

Koku ciršana Ziepniekkalnā ir ķecerīga rīcība: vēstule Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzei

Daudziem Ziepniekkalnā viens no sāpīgākajiem notikumiem ir atļauja masveidā nocirst kokus, cik lasāms presē –...

Foto

Aicinu atcerēties, cik daudz pacietības ir mūsu tautā

Tautas vēsturiskajā likteņgaitā ir brīži, kuros summējas pašas būtiskākās, eksistenciālākās izvēles. Tad lemtais un paveiktais uz ilgiem laikiem...

Foto

Ko mums nozīmē 4. maijs?

Precīzākā un īsākā atbilde uz šo jautājumu iekodēta pašā svētku nosaukumā – "Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas diena". Tāds formulējums valsts kalendārā...

Foto

Vai tiešām vajag, par nākotni nedomājot, atteikties no dzelzceļa elektrifikācijas?

Rakstu saistībā ar savu reālu sirdssāpi par valdības publiskoto informācija, ka ekonomiku sildīs ar 75 miljoniem...

Foto

Kur Latvijas valstij ņemt naudu? No cilvēkiem, kuriem tā ir?

Mūsu valsts ir nabadzīga, jo tajā piekopj atņemšanas un represiju politiku. Uz šīm pārdomām mani pamudināja...

Foto

Kā krīzē klājas vienkāršajai tautai, un cik taisnīgi mūsu valdības aparāts palīdz cilvēkiem pārvarēt krīzi

Dīkstāves pabalstus atsaka nodokļu nemaksātājiem? Prēmijas maksā visiem par papildu darbu...

Foto

Man kā Saeimas loceklim ir nodarīts pāri

Latvijas Republika ir neatkarīga demokrātiska republika, kurā Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai, kura vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās...

Foto

Pasaka par loģiskās domāšanas attīstību

Pasakās, kuras paredzētas bērniem, labais vienmēr uzvar ļauno. Loģiskās domāšanas vidē izaugušais bērns kļūst par pieaugušo, kuram ir prasība, lai pareizais...

Foto

Krīze – iespēja drosmīgiem lēmumiem

Kā jau katra krīze, tā ir ne tikai lielāka vai mazāka ķibele, bet arī zināmā mērā iespēja. Šoreiz manas pārdomas par...

Foto

Globālās identitātes amoka skrējiens

Pandēmijai “Covid-19” lepni piestāv pārnestā nozīmē lietotas runas figūras. Tajā skaitā lepni piestāv alegorija “amoka skrējiens”. Alegorijas konkrētais tēls ir psihiskais traucējums vārdā...

Foto

Ekonomiskais vīruss

Ekonomikas izaugsmes bremzēšana, darbaspēka trūkums, algu lielāka izaugsme par darba ražīgumu - tie bija daži no jaunas ekonomiskās krīzes vēstnešiem, ko uzņēmēji un ekonomisti...

Foto

Dabas aizsardzības sistēmas reforma ir aizsegs nezaļu lobistu atbalstam

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības (VARAM) ministra Jura Pūces (A/PAR) steidzīgās reformas valstī izsludinātās ārkārtas situācijas laikā,...

Foto

Valdība, attopies

Neesmu nekāds profesors, esmu parasta "skrūvīte", kas strādā valsts pārvaldē un dzīvo no algas līdz algai. Bet vēlos padalīties ar dažām pārdomām par šodienas...

Foto

Vai var uzticēties Aigaram Strupišam kā Augstākās tiesas priekšsēdētāja kandidātam

Nododu publicēšanai pēdējos safabricēto disciplinārlietu tiesnešu disciplinārtiesas safabricētos lēmumus, no kuriem redzams, kā vienā gadījumā ierosina...

Foto

BVKB ietaupīja vairāk nekā 50%, uzstādot GPS, - paraksties par likumdošanas iniciatīvu

Būvniecības valsts kontroles birojs (BVKB) 2018. gada sākumā lietoja 16 automašīnas un mēnesī patērēja 1600...

Foto

Kad Viņķele ļurina tukšu kā zariņu govs par savām orbītām

Noskatieties vēlreiz uzmanīgi Facebook publicēto video ar Viņķeli! Viņa vairākkārt saka, ka ministrijas ierēdņi no janvāra strādā “pastiprinātā...

Foto

Miljons eiro, lai korumpētu presi

Informācijas nozari ir būtiski skārusi Covid-19 krīze. Laikā, kad cilvēki paliek mājās, drukātās preses pārdošanas apjomi neglābjami samazinās. Lai ierobežotu epidēmiju,...

Foto

No kā vajadzētu mācīties mūsu politiķiem un ierēdņiem

“Unikāli! Tā kā Valkā mazturīgos, trūcīgos un daudzbērnu ģimeņu bērnus sākām ēdināt pirms MK noteikumiem, Izglītības un zinātnes...

Foto

Tas jaunais laiks, kas šalkās trīs... Pārdomas par zināmo nezināmajā

Dārgo lasītāj, ja vēlies viedokli par mūsu valdības pareizo/nepareizo rīcību epidēmijas laikā, infekcijas izplatības datu patiesumu/nepatiesumu...

Foto

Iebilstam pret Kalnciema kvartāla izpostīšanu

Rīgas domes Apstādījumu saglabāšanas komisijai, Rīgas pilsētas būvvaldei, RD Satiksmes departamentam no Āgenskalna iedzīvotājiem: lūdzam nelikvidēt kokus Āgenskalnā un rūpēties par...

Foto

Kas ir mana Galileja?

Dārgie brāļi un māsas Kristū. Jūdiem bija paraža pēc apbedīšanas vēl trīs dienas apciemot kapu, lai pārliecinātos, ka aizgājējs patiešām ir miris;...

Foto

Covid-19 pandēmijas aizsegā notiek mēģinājums iznīcināt iepakojuma depozīta sistēmu

Depozīta sistēma ir ražotāju atbildības sistēma – tas ir veids, kādā ražotāji nodrošina tiem uzlikto pienākumu izpildi...

Foto

Optimisma nomācošā aura

Sabiedrībā ir cilvēki, kuru amata pienākums ir izstarot optimismu. Sabiedrība no viņiem gaida vienīgi optimistiskus izteikumus. Taču tam nav jābūt sentimentāli šķebīgam optimismam...

Foto

Šis piebremzētais laiks un īpatnējās Lieldienas būs jauna, vienojoša pieredze mūsu likteņkopībā un iespēja apzināties garīgo brīvtelpu

Mīļie Latvijas cilvēki! Ir Lieldienu laiks. Mēs to sagaidām...