Melnbaltās refleksijas. Multikulturālā globalizācija

Kultūras atribūtiem ir jāgarantē totāla savdabība. Katra kultūra vēlas būt totāla savdabība pati sev un totāla savdabība citu kultūru acīs. Kultūra nemīl, ja to vienādo ar kādu citu kultūru. Pieļaujama vienīgi tipoloģiskā līdzība, bet nevis semantiskā vienādība.

Kultūru tipoloģisko līdzību sekmē attiecīgo kultūru autoru piederība vienai rasei. Vienas rases pārstāvju kultūras ir tipoloģiski līdzīgas. Tam ir objektīvs arguments – rases genotipiskā kopība.

Cilvēks nevar izvēlēties savu vecāku rasi. Kultūra nevar izvēlēties savu autoru rasi. Tāpēc katra kultūra ir spiesta samierināties ar savu autoru rasi. Latviešu kultūra vienmēr ir bijusi eiropeīdu rases kultūra. Ar to tai ir jāsamierinās uz mūžu mūžiem. Tā pati nevar izvēlēties negroīdo, mongoloīdo vai kādu citu rasi. Tāpēc latviešu kultūra gribot negribot ir tipoloģiski līdzīga eiropeīdu citām kultūrām.

Taču tik tikko minētajās rindkopās pareizi ir raksturota vienīgi kultūra. Globalizācija ir nepareizi raksturota. Globalizācijas prioritāte faktiski nav vienveidība. Globalizācijas prioritāte ir vienveidība tikai „zelta miljarda” liberālajā ideoloģijā.  Šī ideoloģija cilvēces masās cenšās panākt priekšstatu par globalizācijas vienveidību. Ja globalizācija ir vienveidība, tad cilvēces kultūrām nav vērts mocīties saglabāt savu unikālo seju. Cilvēces masām ir jāpārtrauc nervozēt par savu identitāti un pret jebkura veida identitāti jāizturas kā pret pagātnes tramīgu kaprīzi. Globalizācija vienādo planētas kultūras. Globalizācija ir fatāla vienādotāja. Pret to nav vērts protestēt. Liberālisms neiesaka to darīt. Saprātīgāk ir pakļauties fatālajai vienādotājai. Globalizācija vienalga agrāk vai vēlāk vienādos visas kultūras.

Tādu priekšstatu, lūk, vēlas panākt liberālisms.Tā mērķis ir saglabāt uz planētas Rietumu hegemoniju, kuras komandieris ir ASV. Bet hegemoniju var visērtāk saglabāt tad, ja visi dzīvo atbilstoši Rietumu dzīves standartiem un brīvprātīgi atsakās no savdabības un patstāvības. Tāpēc cilvēcei tiek iestāstīts par vienveidību.

Liberālā ideoloģija apzināti ignorē planētas reālo daudzveidību. Liberālās ideoloģijas saimniekiem ir vajadzīgs, lai visi dzīvotu saskaņā ar viņu diktētajiem noteikumiem. To prasības tiek nomaskētas ar abstrakto jēdzienu „globalizācija”. Zemtekstā tas nozīmē nacionālās valsts suverenitātes zākāšanu, dolāra planetāro kundzību, vietējo finanšu un ekonomisko tirgotavu atvēršanu Rietumu naudai un precēm, dažādu viltīgu partnerības līgumu noslēgšanu, planētas viena stratēģiskā komandpunkta valdīšanu.

Saprotams, globalizācijas jēdzienam var būt ne tikai ideoloģiskā slodze. Ikviens cilvēks jēdzienu var izmantot visdažādākajās apziņas refleksijās, ja to centrā ir planetārās parādības. Tādas parādības var būt visdažādākās gan materiālajā sfērā, gan garīgajā sfērā. Globalizācijas daudzveidība ir ļoti raiba.

Jēdziens „globalizācija” ir vēsturiski jauns jēdziens. Tas kļuva populārs pirms dažiem gadu desmitiem. Jēdziens ir atvasināts no daudz senāka vārda „globāls”. Jau sen cilvēki par globālu dēvēja kaut ko tādu, kas attiecās uz visu pasauli un ir visaptverošs pasaules mērogā. Piemēram, pasaules karš, pasaules globālās problēmas ūdens un pārtikas apgādē.

Visjaunākajos laikos apspriež ne tik daudz statiskas globālas izpausmes. Visjaunākajos laikos galvenokārt apspriež globālos procesus – dažādu artefaktu (cilvēka darinājumu) planetāro izplatību. Cilvēki ir masveidā sākuši domāt un rīkoties planetārā mērogā. Piemēram, demogrāfijas un migrācijas jomā. Arī liberālisms ir planetārā mēroga misionārs. Pārdomāti nomaskējies ģeopolitiskais misionārs. 

Globalizācijas atribūts ir daudzu līdz galam nesaprastais multikulturālisms. Multikulturālisms ir kultūru polifonijas identitāte un šīs identitātes ideoloģija. Tātad globāla akcija. Multikulturālismā atspoguļojās cilvēces pašsaglabāšanās instinkts. Respektīvi, vēlēšanās izdzīvot smagos polietniskajos apstākļos, kad katrs etnoss fanātiski sargā savu identitāti. Tas apgrūtina etnisko līdzāspastāvēšanu, kā arī bremzē solidaritāti starpetniskajās attiecībās. Tādā vēsturiskajā situācijā ir vajadzīga jauna morālā, psiholoģiskā, zinātniskā, politiskā un ideoloģiskā pieeja. Šī jaunā pieeja ir multikulturālisms.

Par multikulturālismu ne tikai Latvijas sabiedrībā ir nožēlojami pelēcīga neskaidrība. Nožēlojami pelēcīgo neskaidrību sistemātiski baro veselā saprāta lejupslīde un masu cilvēku mentalitātes sociāli politiskās varenības pieaugums. Bezprātīgie un aprobežotie politiķi, ierēdņi, žurnālisti, pseidozinātnieki kropļo multikulturālisma skaidrojumu.

Tā, piemēram, nākas lasīt, ka multikulturālisms nerisinot kultūru mijiedarbību. Multikulturālisms paredzot dažādu kultūru līdzāspastāvēšanu, bet nevis mijiedarbību. Līdzāspastāvēšana daudziem šovinistiski sakarsētiem prātiem nepatīk. Viņi vēlas mijiedarbību. Praktiski tas nozīmē - asimilāciju. Šovinistiski sakarsētie prāti klusībā sapņo par asimilāciju. Viņu ieskatā maksimālais, ko multikulturālisms spējot etnopolitikā, esot tolerances veicināšana. Bet tā nav taisnība.

Multikulturālismam var būt milzīga loma kultūru mijiedarbībā. Taču vispirms ir jāvienojas par mijiedarbības definīciju. Šovinistiski sakarsētajiem prātiem mijiedarbība ir politiskā spiediena rezultāts, izpildot valdības lēmumus. 

Kā zināms, voluntāri uzspiesta griba nekad neko labu nav panākusi. Visbiežāk ir panākusi neapmierinātību un atklātu pretestību. Tas katrā ziņā attiecās arī uz politiskās varas uzspiesto kultūru mijiedarbību. Cita lieta ir organiski evolucionējoša mijiedarbība, dabiskās nepieciešamības un brīvprātīgi veikta mijiedarbība, bet nevis politiskās varas uzspiestā mijiedarbība, ko mūsdienās ne reti dēvē par „integrāciju”. Arī Latvijā ir vairākas „integrācijas programmas”. To uzmuldēšana ir finansiāli izdevīgs pasākums. „Integrācijas” aizsegā var sadalīt miljonus.

Ļoti būtisks ir viens moments. Multikulturālisma likteni nenosaka vienīgi attiecīgās zemes pamattautas etnopolitika. Multikulturālisma liktenis ir manāmi atkarīgs no attiecīgās zemes cittautiešu diasporām. Proti, no katras diasporas sirds skaidrības un prāta gudrības.

Diasporai ir divi uzdevumi. Diasporas uzdevums ir etnokulturālās identitātes saglabāšana un adaptācija dzīves vidē, panākot abu uzdevumu harmonisku realizāciju.

Diasporas kultūra ir divu kultūru sintēze - dzīves vides un savas kultūras sintēze. Daudziem diasporas pārstāvjiem ir divas dzimtenes; mazā un lielā dzimtene, reālā un vēsturiskā dzimtene. Ja cilvēks ir tālu prom no dzimtenes, tad viņš sāk vairāk cienīt un mīlēt savu kultūru. Tas noteikti ir jāzina un jāņem vērā etnopolitikas autoriem. Bet tas vēl nav būtiskākais.

Būtiskākais ir tas, ka diasporas eksistences nosacījumus ļoti lielā mērā ietekmē attiecīgās diasporas elites politiskā un kulturoloģiskā kompetence. Un, lūk, šajā ziņā var būt milzīgas problēmas. Diasporas politiski un kulturoloģiski kompetentas elites trūkums var nodarīt lielu postu. Tā tas ir noticis pēcpadomju Latvijā. Pie mums jau no paša sākuma diasporu elites prioritātes vienmēr ir bijušas „prihvatizācija” un alkatīgs „bizness”. Lielajā krievu diasporā vispār neatradās elite, kura gribētu rūpēties par savējiem. Krievu diasporas „kuratori” jau pašā sākumā kļuva ebreju politiskie karjeristi.

 Protams, katrā diasporā ir sastapti patriotiski noskaņoti cilvēki. Taču viņus vienmēr nobīda malā „latviešu valdošajām aprindām tuvu stāvošie” un „diasporai vērtīgie” glumie pielīdēji. Šo rindu autoram pēdiņās citētā leksika ir rūgti iespiedusies atmiņā jau no aizvadītā gadsimta 80.gadu beigām, nodarbojoties ar valodas politiku un no 1993.gada ar multikulturālismu.

Faktiski multikulturālā vide ir ļoti atraktīva vide. Tajā ideju translācija notiek radoši un bez ārējā spiediena. Tas aprobežotiem etnopolitiķiem ļoti nepatīk. Aprobežotiem etnopolitiķiem patīk visur iejaukties un visus komandēt. Alerģija pret iejaukšanos un komandēšanu ir ne tikai cilvēkiem, bet arī tautām un kultūrām.

Tagad nepārdomāti saka, ka multikulturālisms veicinot separātismu un konfrontāciju. Atšķirīgu etnosu un kultūru līdzāspastāvēšana esot separātisma un konfrontācijas avots. Internetā 2015.gada 17. augustā varēja lasīt šādu teikumu: „[..]Eiropā skaita un lieluma ziņā aug savrupas reliģiskas un kultūras kopienas, kas ir pretrunā ar pilsoniskās sabiedrības ideju”.

Atkal ir jāvienojas par definīciju. Kas ir pilsoniskā sabiedrība? Vai tik tiešām pilsoniskā sabiedrība ir etniski, kulturoloģiski, reliģiski unificēta sabiedrība?

Par pilsonisko sabiedrību ir divas definīcijas: liberālistu definīcija un pārējo definīcija. Saskaņā ar liberālisma kanoniem pilsoniskā sabiedrība ir sociāli politiski impotenta sabiedrība. Tā sastāv no atsevišķiem (atomāriem) pilsoņiem. Viņi ir atrauti no sava etnosa, reliģiskās draudzes, diasporas. Liberālisma pilsoniskajā sabiedrībā neeksistē rases identitāte un etniskā identitāte, kultūras identitāte un reliģiskā identitāte. Eksistē vienīgi pilsoniskā identitāte.

Tātad atkal tāpat kā liberālisma viltībās ar globalizāciju  tiek dots trieciens identitātei. Tiek pieļauta vienīgi pilsoniskā identitāte. Citas identitātes nav vajadzīgas.

Pilsoniskā identitāte sociāli politiski ir ļoti vāja identitāte. Pilsonis ir atstāts viens pats. Visa pilsoniskā sabiedrība ir vienpašu mehāniska summa un nekas vairāk. Pilsoniskās sabiedrības biedri nav saistīti ar apziņu un gribu, kopīgiem uzskatiem un kopīgām interesēm. Katrs pilsonis-vienpatis ir atrauts no tautas, baznīcas, diasporas.

Bet pats drūmākais ir tas, ka liberālisma pilsoniskajā sabiedrībā tautas kolektīvā pašidentifikācija tiek likvidēta. Nepastāv tautas kopīgie ideāli un mērķi. Nepastāv tautas iespēja kolektīvi aizstāvēt savu etnisko un kultūras identitāti, kā arī valsts nacionālo suverenitāti. Liberālismā nav iespējams padzīt Lielo Bandu. To nevar izdarīt viens cilvēks – LR pilsonis. To var izdarīt tikai kolektīvs spēks. Bet kolektīvs spēks pilsoniskajā sabiedrībā nespēj uzdīgt. No liberālisma viedokļa Latvijā ir ideāla pilsoniskā sabiedrība. Tāpēc vienotās vienotības krāsotās un nekrāsotās dāmas vienotās partijas kongresā vienoti dzied vienotas oratorijas par Lielās Bandas panākumiem.

Globālās migrācijas un demogrāfiskās pārejas uzstutētajā eiropeīdu nākotnē multikulturālisms ir neizbēgama realitāte. Rietumu valstu etnopolitikas sekmes būs atkarīgas no prasmes pielietot multikulturālisma koncepciju atbilstoši lokālajiem nosacījumiem. Līdz šim tas nav izdevies, jo priekšroku guva asimilēšanas mānija. Šī mānija visu izpostīja. Rietumeiropas politiskā elite, protams, tūlīt vainu uzvēla multikulturālismam un paškritiski neatzina savu politiski stratēģisko izgāšanos.

Rietumu civilizācijā dažās zemēs ļoti dziļas saknes ir individuālismam. Tajās liberālisma pilsoniskā sabiedrība principā nav svešķermenis. Cilvēkiem patiešām nav liela interese ne par etnisko identitāti, ne par reliģisko identitāti. Lielpilsētu iedzīvotāji jau var nesaprast vārdu „etniskā kultūra” nozīmi. Šajās zemēs kauns un negods ir tam, kurš kādam jautā par viņa etnisko izcelsmi un ticību.

Taču Rietumu civilizācijā ir zemes, kurās dominē etniski kolektīvistiskās identitātes gars. Šajās zemēs individuālisma gars nav impozants. Cilvēkiem vairāk interesē etniski kolektīvistiskā identitāte nekā individuālistiski pilsoniskā identitāte. Latvieši ietilpst šajā grupā. Latviešu sirdīm un prātiem tīksminoša vērtība ir valoda, pagānisma un folkloras tradīcijas, etniski nepiejaucēti kadri valsts pārvaldē. Latviešiem vistuvākās ir kolektīvistiskās vērtības.

Acīmredzot nākotnē viss būs atkarīgs no tā, cik pareiza būs polietniskās un multikulturālās sabiedrības stratēģiskā konsolidācija. Ja politiķi pratīs reālo daudzveidību konsolidēt visiem kopīgu stratēģisko mērķu vārdā, saglabājot etnosu un kultūru diferenci, tad dzīve ritēs bez savstarpēji neuzticīgas un naidīgas baltkvēles. Personu, sociālo spēku, intelektuālo korporāciju, ideju, koncepciju, teoriju pretstāve noteikti būs, jo lieliski piestāv multikulturālajai atraktīvajai videi. Pretstāve būs, bet nebūs asiņaina konfrontācija, kā tas diemžēl ir sastopams jau tagad. Ja etnopolitika būs šovinistiska, tad ir jārēķinās ar konfrontāciju. Jo tālāk nākotnē, jo „baltajiem” konfrontācijā ar citām rasēm būs arvien mazākas un mazākas izredzes kaut ko panākt savā labā. Par to atgādinās divas organiski vienotas statistikas - migrācijas statistika un demogrāfiskā statistika.

Novērtē šo rakstu: