Iesaki rakstu: 
1. Krievu spēkiem ir vietēja mēroga panākumi, pārraujot frontes līniju Donbasa frontē pie Popasnas pilsētas. Tas ir izdevies, sakoncentrējot spējīgākās vienības, tajā skaitā “Vāgnera” grupu. Ir arī citi nelieli izrāvieni.
2. Tā rezultātā ukraiņu spēkiem ir risks nonākt aplenkumā pie Severodoneckas – runa ir par vairākām brigādēm. Tas ir tad, ja krievu spēkiem izdodas sekmīgi izmantot šo izrāvienu. Vai tam pietiks spēka – grūti pateikt.
3. Tas ir rezultāts krievu galveno centienu maiņai – februārī tika sākts ar visaptverošu karu un trim lielām frontēm; pēc atkāpšanās no Kijivas bija centieni izveidot lielu aplenkumu Austrumos ar Dnipro pilsētu kā “spīļu” saskares punktu; tagadējie centieni ir daudz pieticīgāki.
4. Krievi trīs mēnešu laikā varētu būt iemācījušies moderno karadarbību. Kas ir modernā karadarbība? Tā ir visu spēku veidu un spēju salāgota darbība viena nodoma īstenošanai – tanki, artilērija (tiešā un netiešā), gaisa spēki, pretgaisa spējas, protams, kājnieki.
5. Runas par tanku ēras beigām ir jāuztver ar skepsi. Tanku sastrēgums Ziemeļukrainā bija vienkāršs mērķis partizānu taktikai. Cits stāsts ir, ja tankus pielieto Dienvidukrainas stepēs, kur ir klasiska fronte, ir manevru iespējas, kā arī tos izmanto saskaņoti ar pārējām spējām.
6. Pēc Krievijas spēku atvilkšanas no Kijivas un koncentrēšanas Donbasā bija gaidāms, ka ukraiņiem ies grūtāk. Runa ir par teju visu Krievijas armiju! Vai tos var uzskatīt par izciliem panākumiem? Trīs mēneši, 30 tūkstoši kritušu karavīru, ~1/2 zaudētu kaujasspējīgo tanku… Spriediet paši.
7. Bet nevar gaidīt, ka trīs mēnešus būs tikai ukraiņu uzvaras ar jautriem video par traktoriem, kas zog krievu tankus. Karš nav nekāds TikTok joks. Cieņai pret ukraiņiem nav jāpārvērš domāšana par mēmēm, kur vieni visu laiku uzvar, jo ir labie.
8. Krieviem arī palīdz Mariupoles krišana, kas ir atbrīvojusi spēkus, kurus var sūtīt uz pārējo fronti. Jāpiebilst gan, ka mobilizētie doņeckieši (lielgabalu gaļa) ir sākuši dumpoties, jo Mariupolē ir cietuši smagus zaudējumus un ir demoralizēti.
9. Par "Azov" varoņu likteni nevēlos spekulēt. No Ukrainas puses tiek runāts, ka viss ir kārtībā. Es nezinu, ar ko ukraiņi piespiedīs krievus izturēties pret “azoviešiem” cienīgi un viņus atbrīvot. Negribu ticēt, ka viņi paļāvās uz goda vārdu, kas pretiniekam ir svešs.
10. Kopumā situācija ir smaga, bet ne bezcerīga. Viss ir atkarīgs no ukraiņu spējas būt elastīgiem, organizēti atkāpties (ja nepieciešams), izvairoties no aplenkumiem, no ieroču piegādēm (ko Vācija sabotē – bet tas ir cits jautājums).
11. Ukraiņiem joprojām ir morālais un [kopumā] skaitliskais pārākums. Krieviem par labu spēlē kaujas vides maiņa, spēku koncentrācija, spēja kaut daļēji mācīties no kļūdām.
12. Gribētu tomēr ticēt, ka krievi nespēs izmantot šī brīža panākumus, jo spējīgākās vienības jau sen ir apkautas – Popasnas situācija drīzāk būtu izņēmums, ne tendence. Uz to jācer mūsu visu labad. Tas šodienai viss.
Pārpublicēts no Twitter.
Seko mums 
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
