Iesaki rakstu: 
Šogad ļoti cītīgi sekoju līdzi Latvijas politisko partiju priekšvēlēšanu aktivitātēm, kā rezultātā esmu nonācis pie dažiem secinājumiem, ar kuriem labprāt ar jums padalītos. Spriežot pēc publiski pieejamās informācijas, esmu nonācis pie slēdziena, ka „Saskaņa” pēc vēlēšanām, visticamāk, centīsies izveidot koalīciju ar Artusa Kaimiņa un Alda Gobzema pārstāvēto partiju KPV LV.
Šajā rakstā aprakstīšu dažas epizodes, kuras mani ir novedušas līdz šādam scenārijam.
Pirmkārt, gan „Saskaņu”, gan KPV LV popularizē ar Aināru Šleseru saistītais laikraksts „Dienas Bizness”. Laikrakstā pastāvīgi tiek intervētas personas no „Saskaņas” ēnu kabineta un KPV LV premjera amata kandidāts A.Gobzems. Papildus tam arī pats A.Gobzems nekautrējas reklamēt laikrakstu savos sociālo tīklu profilos.
Otrkārt, A.Gobzems ir publiski atzinis, ka viņam nav nekādu „sarkano” līniju, ar ko dibināt koalīciju. Ņemot vērā KPV LV bezkompromisa kritisko attieksmi pret pašreizējām latviešu varas partijām, koalīcija, visticamāk, tiktu dibināta ar kādu no opozīcijas partijām, lielākā no kurām ir „Saskaņa”.
Treškārt, lai gan KPV LV sevi prezentē kā cīnītāji pret korupciju, tie ne reizi nav kritizējuši „Saskaņas” vadīto Rīgas Domi. Arī „Saskaņa”, kas aktīvi kritizē visas latviešu partijas, no KPV LV kritizēšanas ir atturējusies.
Ceturtkārt, līdzīgi „Saskaņai” A.Gobzems ar savu elektorātu komunicē divās valodās un ir organizējis diskusiju ar t.s. krievu skolu aizstāvjiem. Gan KPV LV, gan „Saskaņa” cenšas radīt iespaidu, ka to mērķis ir apvienot latviešus un krievus, lai kopīgiem spēkiem cīnītos pret valdošo eliti.
Piektkārt, abas partijas dala ļoti līdzīgus vēstījumus – „Latvija ir neizdevusies valsts”, „Latvija ir demogrāfiskā un ekonomiskā bedrē”, „Valdība neieklausās tautas vēlmēs” un tml. Gan „Saskaņa”, gan KPV LV cītīgi strādā pie tā, lai palielinātu plaisu starp politisko eliti un sabiedrību, citkārt izceļot arī to, ka pašreizējā vara ir mērķtiecīgi sašķēlusi sabiedrību latviešos/krievos, bagātajos/nabagajos, izglītotajos /neizglītotajos un tml.
Sestkārt, abām partijām ļoti līdzīga PR stratēģija. Tā vietā, lai paļautos uz lielu mediju (izņemot „Dienas Biznesu”) piedāvātajiem pakalpojumiem, gan „Saskaņa”, gan KPV LV savai politiskajai reklāmai aktīvi izmanto sociālos tīklus un cenšas uzrunāt vēlētāju bez starpniekiem, tajā pašā laikā izplatot vēstījumu, ka meinstrīma mediji ir korumpēti un pašreizējās varas nopirkti (lasi fake news). Ļoti līdzīgu stratēģiju savā priekšvēlēšanu kampaņā izmantoja arī ASV prezidents Donalds Tramps. Lieki piebilst, ka „Saskaņa” pašlaik algo amerikāņu PR speciālistu, kurš iepriekš ir sadarbojies ar ASV Republikāņu partiju.
Tālāk izcelšu divas specifiskas un, iespējams, mazāk pamanāmas epizodes, kas norāda uz „Saskaņas” un KPV LV savstarpējām simpātijām.
Pirmā epizode bija novērojama A.Kaimiņa aizturēšanas brīdī Saeimā šī gada 20.jūnijā. Kad deputāts devās uz KNAB busiņu, lai tiktu nogādāts īslaicīgās aizturēšanas izolatorā, pie viņa piegāja „Saskaņas” frakcijas deputāts Ivars Zariņš un laipni piedāvāja tam advokāta Saulveža Vārpiņa telefona numuru. „Uzreiz ņem advokātu, lai tevi nevar sašņorēt,” aizturēšanas dienā A.Kaimiņam gādīgi ieteica I.Zariņš
Otrā epizode ir novērojama vienā no „Saskaņas” biedra un Rīgas domnieka Alekseja Rosļikova FB ierakstiem. Tajā ir redzams „Saskaņas” premjera amata kandidāts Vjačelslavs Dombrovskis un A.Kaimiņš. Virs attēla ir pievienots komentārs, kurā A.Rosļikovs slavina abu partiju apņemšanos veidot dialogu, pārstāt naida kurināšanu un mazināt tautas sašķeltību. Ieraksts sociālajā tīklā uzrādās kā apmaksāta politiskā reklāma, no kā secinu, ka „Saskaņa” ir gatava tērēt finanšu līdzekļus, lai publiskajā telpā nostiprinātu ideju par ciešāku sadarbību ar KPV LV. (Šo situāciju vajadzētu pakomentēt KNAB – tiesa, lai arī esmu viņiem rakstījis un sūtījis dažādus FB politiskās reklāmas piemērus, dienests, man nekad nav atbildējis).
Līdz ar to manī ir nobriedusi diezgan spēcīga pārliecība, ka „Saskaņa” un KPV LV šajās vēlēšanās ir uz vienu roku. Kāds varētu teikt, ka KPV LV joprojām ir pārāk margināli un nekad nespētu savākt pietiekami daudz balsu, lai izveidotu funkcionējošu koalīciju ar „Saskaņu”.
Es šādam uzstādījumam nepiekrītu, jo, manuprāt, KPV LV sekotāju skaits ir daudz lielāks, nekā to uzrāda „SKDS” angažētās aptaujas. Tauta labprāt uztver KPV LV populistiskos saukļus un ar prieku seko līdzi Artusa un Alda aktivitātēm sociālajos tīklos. Uz nogurušā un pelēkā istablišmenta fona KPV LV joprojām ir kaut kas jauns un cerības nesošs. Šī iemesla dēļ tauta ir gatava riskēt un atdot savu balsi par populistiem KPV LV, „Saskaņu” un pavisam trakos gadījumos arī par LKS vai pat „No Sirds Latvijai”.
Valdošā elite joprojām izliekas to nemanām un turpina dzīvot ilūzijās, ka pēc Saeimas vēlēšanām saglabās varas monopola status quo. Starp citu, līdzīgu kļūdu pirms 2016.gada pieļāva ASV Demokrātiskā partija, kas arī neticēja, ka D.Tramps varētu uzvarēt vēlēšanās, un nerēķinājās ar lielas daļas amerikāņu pieaugošo nepatiku pret liberālo istablišmentu.
Otrkārt, pat, ja KPV LV neiegūs pietiekami lielu vēlētāju atbalstu, lai uzreiz stātos koalīcijā ar „Saskaņu”, es neuzskatu, ka Ušakovam un kompānijai, lai pārņemtu varu valstī, ir obligāti nepieciešams 51 Saeimas deputāta mandāts. De facto varu „Saskaņa” var nostiprināt, arī paliekot opozīcijā, bet iegūstot sev lojālus cilvēkus pozīcijā. Tā rezultātā jebkuras „Saskaņas” satelīta partijas ievēlēšana Saeimā ir drauds Latvijas drošībai, tā kā pat, ja šie satelīti publiski norobežotos no sadarbības ar „Saskaņu”, tie, visticamāk, turpinātu darboties tās interesēs.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
