Maksājiet, māmiņas! Vai arī tomēr nomainām nekompetentu valsts vadību uz tādu, kam ikdienas cilvēka vajadzības rūp vairāk?
Ivars Zariņš23.05.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
“Šokē pārtikas cenas? Maksā, māmiņ, maksā!...” Šāds iespaids par Kariņa valdības attieksmi rodas pēc tai izteiktajiem ierosinājumiem sniegt atbalstu Latvijas sabiedrībai pēc šokējoši straujā pārtikas cenu kāpuma. It īpaši vienai no neaizsargātākajām tās grupām – vientuļajām mātēm. Taču līdz māmiņām mēs vēl nonāksim. Sākotnēji paskatīsimies uz kopbildi.
Inflācijas veiktā laupīšana.
Šokējoši straujais energoresursu cenu kāpums atstāja iznīcinošu ietekmi uz Latvijas mājsaimniecību finansēm. Degvielas, elektroenerģijas un siltumenerģijas cenu pieaugums sekmējis loģistikas un ražošanas izmaksu palielinājumu un gala rezultātā – cenu kāpumu arī pirmās nepieciešamības pārtikas produktiem.
Arī komunālos pakalpojumus kopā ar pārtiku var attiecināt pie pirmās nepieciešamības precēm. Piemēram, siltumenerģijas cena atsevišķās Latvijas vietās, kurām tagad gāze ir jāiepērk par jauno cenu, ir pat pieckāršojusies (Rēzeknē)!
Patēriņa preču pieaugums gada griezumā ir pieaudzis par 13% (Avots: The Enonomist, 2022.gada maija izdevums, raksts Bearing the brunt).
Tīri praktiskā izteiksmē – ja Latvijas iedzīvotājam līdz šim, piemēram, ikmēneša ienākumi uz rokas bija EUR 1000, tad tagad pāris mēnešu laikā, vērtējot to pirktspējas kategorijās, šī summa ir noslīdējis līdz EUR 870. Taču ģimenēm ar zemiem ienākumiem “cirpiens” ir pat par 75% lielāks.
Paskaidrosim, kā tas veidojas. Pārtikas preču īpatsvars mājsaimniecību patēriņa grozā vidēji veido ceturto daļu. Taču šajā statistikā būtiski ir nodalīt maksātspējīgos no maznodrošinātajiem, jo ģimenēs ar mazākiem ienākumiem pārtika sastāda turpat pusi no izdevumiem. Un, kā par spīti, visstraujākais cenu kāpums ir vērojams tieši pirmās nepieciešamības pārtikas produktiem - maizei, mājputnu gaļai, piena produktiem, eļļai, dārzeņiem un cukuram.
Norādītās cenas, protams, var atšķirties no viena pārdevēja pie cita, bet te pāris kliedzoši piemēri. Ātri vārāmās rīsu pārslas putrai pusgadu atpakaļ maksāja EUR 1,20, tagad EUR 3,80. Rauga mīklas maisījums bērnu tik iecienītajām pankūkām bija EUR 0,90 - tagad EUR 2,70. Zīdaiņu piena maisījums bērniem pēc gada vecuma bija EUR 2,90, tagad EUR 4,80. Pieaugums par divām vai trīs reizēm. Un tā visam.
Par vientuļajām māmiņām.
No pārtikas cenu pieauguma cieš visi, taču vienu grupu šeit gribas izcelt it īpaši – vientuļās māmiņas, kuras likteņa varā pametuši alimentu nemaksātāji un kuras ir spiestas paļauties uz Uzturlīdzekļu garantiju fonda sniegtajiem pabalstiem. Jūs zināt, cik ir šādu vecāku Latvijā? 42 000! No kuriem nospiedoši lielākā daļa ir sievietes. Valsts sniegtais pabalsts viņām ir EUR 129 par vienu skolas vecuma bērnu.
Un tagad atgriezīsimies pie skaitļiem, par pamatu ņemot tos pašus (hipotētiskos) EUR 1000 ienākumus uz vienu vientuļo māti (kaut lielai daļai arī tik daudz nesanāk). Izdevumi par pārtiku vidēji ir 25% no mājsaimniecību izdevumiem, maznodrošinātām ģimenēm tuvu 50%. Pirmās nepieciešamības produktiem cenas ir pieaugušas 2-3 reizes. Tātad bijušo EUR 250-500 vietā tagad nepieciešami EUR 500-1500. TIKAI, lai pabarotu ģimeni. Bet ceļas jau vēl arī transporta, apkures izmaksas, elektroenerģijas un gāzes izmaksas.
Bankrots, maksātnespēja, “lielas grūtības” vai cits glauns ekonomikas termins, bet tīri praktiski – tas nozīmē badu un trūkumu ciest piespiestus bērnus un izmisumā iedzītas sievietes.
Valsts atbalsts? Kas tas tāds?!
Un te uz visas šīs valsts atbalsta klaunādes fona cirka arēnas vidū izsoļo mūsu premjers Kariņš. Viņa valdība tikko kā braši ir noraidījusi ierosinājumu samazināt PVN pirmās nepieciešamības precēm, jo – citāts – “PVN samazināšana neproporcionāli vairāk palīdzētu turīgākajiem iedzīvotājiem”.
Klasisks demagoģijas un nekompetences piemērs esošās varas izpildījumā, lai attaisnotu jebkuru savu nejēdzību. Proti, tik tiešām, ja PVN samazinātu visām precēm un pakalpojumiem, tad vairāk iegūtu turīgie, jo viņi tērē vairāk. Taču, samazinot PVN pirmās nepieciešamības precēm, vislielāko atslogu justu tieši mazāk nodrošinātie, jo tās veido lielāko daļu izdevumu šajā grupā.
Pat varai vēlamās alternatīvās realitātes veidotājiem Re:Baltica savā 18.maija rakstā “Vai Kariņam taisnība, ka PVN samazināšana vairāk palīdzētu bagātniekiem?” ir nācies to atzīt:
“Statistika apliecina, ka nabadzīgākas mājsaimniecības lielāku daļu no saviem ienākumiem un izdevumiem tērē par pārtikas precēm un ar mājokli saistītiem pakalpojumiem. Ja PVN likme tiktu pazemināta šīm preču grupām un samazinātos vai nostabilizētos to cena, tad lielākie ieguvēji būtu tieši nabadzīgākā sabiedrības daļa.”
Protams, rīcībspējīga, kompetenta un atbildīga valdība varētu rīkoties vēl efektīvāk – pārdalot gūtos PVN ieņēmumus un mērķēti novirzot tos tieši tiem, kam palīdzība ir visvairāk nepieciešama, bet tas noteikti nav šīs valdības stāsts. Šīs valdības labklājības ministrs nav spējīgs pateikt pat to – cik tad īsti un kam vajadzētu palīdzēt.
Kariņš, iespējams, savu ASV iegūtās izglītības studiju laikā ekonomikas lekcijās aiz stūra būs pīpējis, varbūt arī ne, bet elementāras ekonomikas likumsakarības gan būs palaidis gar ausīm. Nu neko - lai māmiņas tagad par to maksā…
Turklāt Rīgā vientuļās māmiņas cietīs vēl vairāk. Ja ar PVN samazinājuma atteikumu vēl nav gana, Kariņam talkā nu nākusi arī Rīgas Dome, kuras spraunais vadītājs Mārtiņš Staķis tikko paziņojis par brīvpusdienu atcelšanu skolās no šī gada 1. septembra. Tas no alimentu nemaksātāju un varas pamesto sieviešu maciņiem izzvejos vēl papildus EUR 60 mēnesī.
Ja mēs savus bērnus vairs pat paēdināt nevaram augstāk uzskaitītās matemātikas dēļ, kā lai tos vēl apģērbj, par pulciņiem samaksā un (kur nu vēl tādu lepnību) uz kādu kino vai teātra izrādi aizved?
Maksājiet, māmiņas! Vai arī tomēr nomainām nekompetentu valsts vadību uz tādu, kam ikdienas cilvēka vajadzības rūp vairāk?…
Padomājiet par to un dodieties 1. oktobrī uz Saeimas vēlēšanām.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
