Mācības no Kristovska mocībām

Tādēļ teikt, ka Latvija dēļ šī trača ir apkaunota starptautiskās sabiedrības priekšā, kā to intervijā Neatkarīgajai Rīta Avīzei izteikusies Kristiāna Lībane-Šķēle (Tautas partija), vairāk ir valdības opozīcijas wishful thinking, kas parāda tās „jo ļaunāk, jo labāk” taktiku.

Patiesībā Kristovskis no šīs jezgas ir izgājis sausām kājām, ja nu vienīgi, viegli pieklibojot. Cita lieta, ka būt aizšautam ārlietu ministram nav tas pats, kas būt klibai pīlei, kura peldot vai lidojot taču neklibo (eksdiplomāta Ojāra Kalniņa arguments). Būt aizšautam ārlietu ministram nozīmē, ka noteiktos apstākļos šis savainojums par sevi var likt manīt un tad var sāpēt valstij. Vēl jo vairāk – būt aizšautam ārlietu ministram nozīmē, ka ikreiz, kad kāds Latvijas nedraugs, sitīs pa tevi, viņš nodarīs pāri tavai valstij. Un tas jau ir bīstami.

Viens no faktoriem, kas palīdzēja zem Kristovska sakurtajam ugunskuram nepielaist skābekli, bija tas, ka ļoti nedaudzi Latvijas politiskās elites pārstāvji, kurus šajā kategorijā pacēlis statuss, nevis kompetence, ir spējīgi vai ieinteresēti spriest par ārpolitiku. Ar vienīgo spēcīgo un ārpolitiskos riskus argumentēti uzskaitošo runu šai sakarā otrdien no Saeimas tribīnes spēja uzstāties Tautas partijas līderis Andris Šķēle. „Misters Ksenofobs”, „klibā pīle” – šie epiteti bija spoži opozīcijas retorikas paraugi, bet to mūžs izrādījās pārāk īss, lai vairs pagūtu ietekmētu sabiedrisko domu.

Tā bija laba ziņa Kristovskim, bet slikta ziņa ar līderisma un spožas retorikas (kas arī ir politikas neatņemama sastāvdaļa) trūkumu sirgstošajai Latvijas politikai, kas gan ir jau cits stāsts. Tāpat kā stāsts par partiju komunikācijas prasmēm, kur būtiskāks par Vienotības krīzes komunikācijas (ne)kvalitāti ir politiķu acīmredzamais drosmes un pašapziņas trūkums nekavējoties nākt ar atklātiem skaidrojumiem, nākamos pārmetumus apsteidzot ar kļūdu atzīšanu.

Tāpat pakārtots, bet ilgākā laika nogrieznī pat būtiskāks par pašu traci ap Kristovski ir stāsts par Vienotības iestrēgšanu paralēlā realitātē, kur demokrātiskā sabiedrībā kā skābeklis vajadzīgā kritika vai nepatīkamu jautājumu uzdošana tiek uztverta kā „kompromats”, „nomelnošanas kampaņa” un „pasūtījums”, tā vēršoties pret medijiem, kuri, pildot savu profesionālo pienākumu, politiķiem sniedz spoguli, kur sevi bez retušas aplūkot vaigā.

Bet, iespējams, tālejošākā mācība no Kristovska trača ir vēl viens apliecinājums premjera Valda Dombrovska vājumam. Bija skaidrs, ka Kristovska demisija būtu sitiens pa Dombrovski un Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), tajā piedaloties, būtu iztaustījusi, ka premjera „sāpju slieksnis” ir ļoti zems, tā paverot iespējas jauniem dūrieniem. Ar to lielā mērā izskaidrojama gan iekšējo konfliktu sašķeltās Vienotības pārsteidzošā saliedēšanās ap neviennozīmīgi vērtēto Kristovski, gan atbalsts aizšautajam ārlietu ministram, kuru viņš netieši saņēma no Rīgas pils.

Publiski tas netika pateikts, bet dienās līdz neuzticības balsojumam Saeimā partiju skatieni gan ar cerībām, gan bažām (atkarībā no attieksmes pret Kristovski un Dombrovska valdību kopumā) bija pavērsti pret Rīgas pili – ja Valsts prezidents, kura amata pienākumos ietilpst valsts starptautiskā reprezentācija, būtu pateicis savu vārdu vai vismaz neformāli darījis zināmu premjeram, ka ar šādu ārlietu ministru būs grūti strādāt, Kristovska politiskais liktenis, iespējams varēja beigties citādāk. Signālu no Rīgas pils dienu pirms balsojuma gaidīja arī ZZS, kuras atsevišķi politiķi kuluāru sarunās to neslēpa.

Bet tas, ko uz šādiem jautājumiem tajās dienās neformāli bija uzsvēruši prezidentam tuvu stāvoši cilvēki – šobrīd Latvijas valstij un valdībai stāv priekšā lielākas problēmas, tādas kā budžeta deficīta samazināšana, un riskēt ar valdības rīcībspēju šādā situācijā nav tā cena, kuras vērta būtu Kristovska neveiklā vēstule. Netieši tas vedina domāt, ka Valdim Zatleram turpmākajos mēnešos būs daudz darba ārpolitiskajā laukā. Bet tad jau klāt būs pavasaris ar jauniem pārbaudījumiem šai valdībai.

Novērtē šo rakstu: