Iesaki rakstu: 
Ekonomikas ministrs Artis Kampars (Vienotība) noliedz, ka pirms konkursa vai tā laikā ticies ar Jaunā laika atbalstītāju, uzņēmēju Valdi Lokenbahu, mudinot viņu pieteikties Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) padomes priekšsēdētāja amatam. Ministra atbilde Pietiek bija īsa: „Nē.” Pats Lokenbahs atzīst, ka abi tikušies gan, bet – jau pēc tam, kad viņš iesniedzis dokumentus dalībai konkursā.
Neoficiāli kāda ar konkursu saistīta amatpersona Pietiek apstiprināja, ka Lokenbahs pirms tam ticis personiski uzrunāts. Lai gan oficiālās amatpersonas to noliedz, noprotams, ka viņam dotas zināmas garantijas, ka, piesakoties konkursā, viņš tiks atzīts par labāko pretendentu un virzīts apstiprināšanai. „Noteiktiem amatiem ir nepieciešami noteikta kalibra cilvēki,” pamatojot šādu taktiku, Pietiek uzsvēra ar SPRK padomes pretendentu atlasi saistīta amatpersona.
Tomēr, tas liek uzdot jautājumu par to, cik godīgs šāds konkurss bijis pret citiem pretendentiem. Turklāt, zinot par šādu „uzrunāšanas” praksi, iespējams, ar partiju cilvēkiem korporatīvām saitēm nesaistītie šādos konkursos nemaz nepiesakās, zinot, ka uzvarēs politiski uzrunātie. Jau nedēļu pirms pretendentu pieteikšanās termiņa beigām EM vadības gaiteņos runāja, ka nekādi jēdzīgi pretendenti uz SPRK nepieteiksies. Atsijāto pretendentu vārdi nav zināmi, bet Pietiek teikts, ka tie nav bijuši spēcīgi kandidāti un Lokenbahs tiešām bijis labākais. Viens no zināmajiem – jau esošais SPRK padomes loceklis Gints Zeltiņš, kurš tiks virzīts atkārtotai apstiprināšanai padomē.
„Par tādu algu, kas tur ir, cilvēki, kas teorētiski varētu pretendēt, nepiesakās. Mēs rīkojām konkursu cerībā, ka kāds atradīsies,” atzīst Kampars. Saskaņā ar SPRK mājaslapā publicēto informāciju, pašreizējam regulatora padomes priekšsēdētāja pienākumu izpildītājam Ivaram Zariņam 2010. gada decembrī aprēķināta 1242 latu alga, bet padomes locekļiem ir aptuveni 1000 latu algas. Lokenbahs, kurš daudzus gadus veiksmīgi darbojies IT biznesā, ir turīgs cilvēks un atzīst, ka nezina, cik lielu algu saņems, ja tiks apstiprināts amatā. No Pietiek uzzinājis atalgojuma lielumu, viņš sāk smieties un izsaucas: „Nu, labi, tā arī ir alga!”
Saskaņā ar likumu „Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” regulatora priekšsēdētāju un padomes locekļus amatā uz pieciem gadiem ieceļ Saeima, pirms tam par to lemj Ministru kabinets, kas pretendentus izraugās konkursā.
Ekonomikas ministra virzītais kandidāts SPRK padomes priekšsēdētāja amatam Valdis Lokenbahs atbild uz Pietiek jautājumiem
Jūsu kalibra cilvēki parasti neizlasa sludinājumu un neizlemj tā pēkšņi pieteikties konkursā. Vai pirms tam ar jums kāds tikās un mudināja to darīt? Kampara kungs, piemēram? Tikāties?
Jā. Nu, es nevaru teikt, ka es netikos.
Par konkursu arī runājāt?
Pāris vārdus, jā. Viņš bija informēts, ka es iesniedzu papīrus, pajautāja, kāda man sajūta. Es Ekonomikas ministrijā tiešām daudzus pazīstu, bet neviens mani nepierunāja pieteikties konkursam.
Arī Edgars Jaunups nē?
Mēs saskrējāmies kaut kādā pasākumā, bet par to nerunājām.
Regulatoram būs jālemj, vai piekrist Latvenergo plāniem celt elektroenerģijas tarifu, par ko izcēlusies protestu vētra un tiek kritizēts arī Kampars. Jūs redzat tās tarifu reklāmas televīzijā, jums kā ekonomiski domājošam cilvēkam tas šķiet pamatoti? Ja vadīsiet regulatoru un lēmums vēl nebūs pieņemts, jūs atbalstīsiet tarifu celšanu?
Es neesmu īsti pārliecināts, jo neesmu līdz galam informēts. Viena lieta ir publiska informācija, otra lieta ir ekonomiski pamatota informācija, tāpēc es simtprocentīgi nevaru pateikt. Mana pārliecība ir, ka tarifiem jābūt ekonomiski pamatotiem un katram jānodarbojas ar savu lietu. Es neesmu dzirdējis, ka ir tāda valsts „Latvenergo”, kur viena šīs valsts funkcija ir palīdzība nabagiem. Es neesmu to dzirdējis. Priekš tam taču ir pašvaldības, priekš tam taču ir Labklājības ministrija, kāpēc regulatoram tas ir jārisina? Mums ir skaidri jāpasaka – lai šai nozarē strādātu uzņēmums, ir jābūt modelim, ka, teiksim, divus santīmus tarifā iekļauj klāt, pēc tam no peļņas daļas novirza visiem tiem veciem, slimiem, nevarīgiem cilvēkiem, kuriem vajadzīgs sabiedrības pabalsts. Tas ir reāls mehānisms, ļoti caurspīdīga sistēma.
Ir aplēses, ka jaunie Latvenergo tarifi sitīs pa vidusslāni.
Un kā tad ir ar tiem 500 kWh taloniem, kurus dod Latvenergo? [Latvenergo kopš 2009. gada īsteno programmu, saskaņā ar kuru mazturīgās un trūcīgās ģimenes var saņemt 500 kWh vērtu dāvinājumu]. Ok, paceļam tarifus, iegūstam naudu, viena daļa aiziet peļņā, vienu daļu nošķiram un pasakām, ka tas ir atbalsts tiem cilvēkiem, kuriem nepieciešama kompensācija, lai viņi varētu saņemt šo pakalpojumu. Ir ļoti rūpīgi jāskatās – ja tas ir pamatoti, tad tas būtu neprāts pateikt: nē, vecīši, lai stāv tie stabi, tas štrunts, ka tie ir sapuvuši, nelikt tarifus un pieļaut, ka sagrūst elektrības stabi – tas ir lielākais vājprāts, ko varētu izdarīt. Nu, kāpēc mums pēkšņi sākās tāds troksnis par parādiem, ka tos iekļaus tarifos? Tad nevajag kļaut tarifos! Izdarīsim tā, lai Rīgas siltums nobankrotē un Rīga vairs nebūs jāsilda. Mēs nevaram atsevišķas nozares nolaist trubā, tās izēdot.
Jums šķiet pareiza pašreizējā valsts politika tā dēvētās zaļās enerģijas jomā? Šobrīd mehānisms ir ar kvotu sistēmu, ar garantēto iepirkumu, ja runājam par vēja parkiem, piemēram, kad izmaksas tiek iekļautas tarifā un par to maksā gala patērētājs. Jūs apzināties, ka var nākties saskarties ar politisko un ekonomisko interešu sadursmēm?
Jā, nu te varbūt patiešām ir diezgan nopietnas politiskas spēles, lai izdzītu cauri, lai lobētu. Jautājums, cik tas ir procentuāli – ja šī kafija maksā Ls 1,24 un man uzliks cenu Ls 1,25, diez vai es to ieraudzīšu. Zaļās enerģijas finansēšanas forma patlaban ir jocīga, bet tā ir pietiekami maza, lai nopietni ietekmētu ekonomiskos procesus. Tā ir liela indivīdam, bet tas ir cits, jo tad mēs nonākam pie jautājuma: cik tu pelni. Es gribu iet prom no tā jautājuma, kurš to ir uztaisījis. Tikmēr, kamēr tas neveido būtisku sastāvdaļu no mūsu tarifiem, es to neuzskatu par kriminālu lietu, bet, ja tas veido būtisku sastāvdaļu, tad ir, atvainojiet, Latvijas tautsaimniecības izēšana, un to nevar pieļaut nekādā veidā.
Jūs uzsverat, ka esat piedalījies konkursā, tātad neesat politiski virzīts uz regulatora vadītāja vietu. Tomēr jūs esat stāvējis pie Jaunā laika pirmsākumiem un neapšaubāmi esat saistīts ar šo partiju. Pieņemsim situāciju, ka ir priekšvēlēšanu laiks, regulatoram ir jāpieņem lēmums par ļoti nepopulāru lietu, kāda tarifu celšana, bet politiķi jums saka: Valdi, varbūt tagad, pirms vēlēšanām, labāk nē, atliec, nekaitināsim vēlētājus!
Tauta ir viens liels ekonomikas elements un, kad tauta dusmojas... To jau parādīja Ēģipte, kur miljardi dienā zūd tikai dēļ tā, ka tauta trako...
Tad ko – muļķot tautu, nogaidīt, ļaut tautai aiziet pie vēlēšanu urnām un tikai tad, kad biļeteni saskaitīti, pacelt tarifus?
Tas ir labs jautājums! Es cenšos pateikt, ka katrs no elementiem ekonomikā sastāda visu ekonomisko kopumu, un es nevaru tā vienkārši pateikt - ja nav īstais brīdis, kad jātaisa izmaiņas, tad, lūk, izmaiņas taisīt nav pareizi. Es neesmu domājis par politisku izdevīgumu. Nedomāju, ka tas ir noteicošais faktors. Neskatīšos uz to, kurai partijai tas ir izdevīgi, es skatīšos, vai tas tautsaimniecībai ir vajadzīgs.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
