Iesaki rakstu: 
Ticu, ka kādam varbūt jau apnikuši mani prātojumi par Latvijas politiku, taču lūdzu izlasīt šo, jo tas, iespējams, ir pats svarīgākais publiskais teksts manā mūžā. Nākamo otrdien esmu uzaicināts uz Latvijas TV1 piedalīties sarunā “1 pret 1” ar Gundaru Rēderu. Apzinos, ka tur man dažādu iemeslu dēļ diez vai ļaus sakarīgi izklāstīt savu viedokli. Tāpēc izdarīšu to šeit. Un tur tad varētu to komentēt sīkāk.
Sākumā svarīgi pateikt, ka šeit pārstāvu tikai un vienīgi savu personisko viedokli. Lūdzu neputrot to ar manu darba vietu (Jaunā Rīgas teātra darbinieki un skatītāji arī pārstāv savus un ļoti dažādus politiskos uzskatus). Tāpat neesmu saistīts ne ar kādām partijām vai domubiedru grupām. Esmu tikai pilsonis, kuram nepatīk skaisti klusēt. Jo klusēšana bieži dara līdzatbildīgu, ja kaut kas iet greizi.
Manuprāt, ar Latviju šobrīd patiešām arī iet greizi. Cik esmu runājis ar cilvēkiem, tad tam piekrīt faktiski visi. Taču visiem arī ir pasīvas nolemtības sajūta, jo pastāvošā kārtība ir kaut kāds apburtais loks, no kura nav izejas.
Skaidrs, ka tuvāko nedēļu laikā mums būs jauna valdība ar premjerministri Siliņu (JV, Progresīvie, ZZS plus 3 pārbēdzēji), kura tikai ļoti “dinamiski” paātrinās Latvijas atpalicību no kaimiņiem un citām Eiropas valstīm. Pirmie lēmumi būs par imigrāciju un “izglītības sakārtošanu”. Parastā valodā sakot – 100 000 viesstrādnieki no Vidusāzijas un lauku skolu likvidācija. Latvijas tautai tas būs pagrieziena punkts. Sekas būs gandrīz neatgriezeniskas.
Man pašam sarkanā lampiņa iedegās šovasar, kad redzēju, cik grūti bija izpārdot biļetes uz Dziesmu svētku pirmajiem lielkoncertiem.
Taču šis teksts nebūs par vaimanāšanu.
Man ir priekšlikums.
Diezgan konkrēts.
Kā redzam, LR Satversme jeb precīzāk – vēlēšanu kārtība vairs nepilda savu funkciju, jo tā vairs nedarbojas visas tautas interesēs. Tā šobrīd izdevīga tikai diezgan nelielai daļai. Un arī tikai īstermiņā.
Un pati lielākā problēma – tauta Latvijā ir atdalīta no politikas. Tai nav instrumentu kā piedalīties politikā.
Esošās partijas šo funkciju īsti nepilda un vairs nav efektīvas.
Un, lai tautu iesaistītu valsts pārvaldē, jā, - ir jāmaina vēlēšanu kārtība.
Piedāvāju uz vienu termiņu atteikties no partiju pārstāvniecības, un balsojam vienmandāta vēlēšanu apgabalos, kur Latvija sadalīta proporcionālās 100 daļās un katra ievēlē savu pārstāvi.
Manā atmiņā līdzīgi notika 1989.gadā, ja nemaldos, kad Gorbačova laikā pēc komunistu hegemonijas nebija vēl savu partiju un cilvēki balsoja par atsevišķām personībām katrā vēlēšanu apgabalā. Toreiz tika visur savēlēti viscienījamākie pārstāvji – Īvāns, Vulfsons un citi.
Visatbilstošākais vārds šādai pārvaldes formai būtu – tautvaldība.
Pēc tam esošais prezidents, kā Satversmē ierakstīts, pats izvirza premjera kandidātu. Kuram, protams, kopā ar saviem izvēlētajiem ministriem tik un tā ir jāsavāc vairākuma atbalsts no 100 neatkarīgajiem deputātiem. Tur nekas nemainās.
Tādējādi es piedāvātu vismaz uz vienu vēlēšanu ciklu likvidēt partijas vispār. Pēc tam redzēs – varbūt esošie deputāti var atkal sabloķēties pēc ideoloģiskiem parametriem.
Piekrītu, šāds modelis skan totāli utopiski. Jo tagad pie varas esošās partijas nemūžam nepiekritīs mainīt vēlēšanu kārtību, pat ja Latvija tiek noskalota tualetes podā (ļoti atvainojos par līdzību). Arī jebkurš nabaga prezidents, lai cik viņš gribētu kalpot tautas interesēm, ir bezcerīgi savažots partiju tīklos.
Tāpēc šeit nāk mana priekšlikuma interesantākā daļa.
Lai šo plānu likumīgi realizētu, uz nākamajām Saeimas vēlēšanām ir jādibina pagaidu partija/tautas kustība ar nosaukumu, piemēram, “Tautvaldība”, kuras priekšvēlēšanu programmā ir tikai viens vienīgs punkts: mainīt vēlēšanu kārtību. Pēc šī punkta izpildīšanas partija momentā beidz savu eksistenci, atlaiž Saeimu un tiek izsludinātas jaunas vēlēšanas, nu jau pēc jaunajiem noteikumiem. Protams, šai transfēra partijai, lai to izdarītu, jāsaņem masīvs vēlētāju atbalsts, lai dabūtu vairākumu. Tas nav garantēts, bet vismaz noderēs kā netiešs tautas referendums par tēmu, - vai tautu apmierina esošā lietu kārtība.
Pluss šeit ir tāds, ka šīs transfēra partijas biedriem nav nekādu saistību turpmāk pārtapt par profesionāliem politiķiem un mainīt profesiju. Jo viņi piekrituši “vienreizējas lietošanas” funkcijai – uzreiz pēc ievēlēšanas un vienīgā programmas punkta realizēšanas iet mājās un atgriezties pie savām lietām (jo, kā zināms, lielum lielais vairākums politiķu ir nerealizējušies cilvēki un partijas ir tādi lūzeru klubiņi, savukārt veiksmīgie pilsoņi negrib ziedoties, lai kļūtu par politiķiem). Līdz ar to ir cerība, ka šīs transfērpartijas “Tautvaldība” listē varētu būt gan viss mūsu uzņēmēju zieds, gan arī Andris Keišs ar Kristapu Porziņģi, figurāli izsakoties.
Pēc vēlēšanu likuma izmainīšanas, kas notiktu pirmajā Saeimas sapulces dienā, šī partija, kā jau teicu, momentā pašlikvidējas un tiek izsludinātas jaunas vēlēšanas. Kur deputāti tiek ievēlēti nu jau tiešā veidā, iztiekot bez morāli korumpētajām partiju listēm vispār.
Un no tā brīža sākas reāla tautvaldība. Īsta tautvaldība. Kurā arī, protams, neiztiks bez kaislībām un konfliktiem. Toties tauta būs atguvusi reālu iespēju ietekmēt savu likteni.
Šobrīd mūsu liktenis ir salīdzinoši nelielas cilvēku grupas rokās. Partiju elites, ierēdņu elites astoņkājis plus angažētie mediji. Domāju, tie kopā ir pāris tūkstoši cilvēku. Viņi tagad valda pār mūsu likteni. Es nedusmotos, ja viņi to darītu talantīgi un produktīvi. Diemžēl to viņi nemāk. Tādu talantu un prasmju viņiem Dievs nav devis. Un nekas arī nemainīsies.
Jau tagad zinām, ka pirms nākamajām vēlēšanām cilvēki atkal vaimanās, ka viss ir slikti un nav par ko balsot. Mans priekšlikums piedāvā izbalsot ārā visas Latvijas partijas un ieviest reālu tautvaldību, kur katram Latvijas nostūrim būtu savs pārstāvis parlamentā. Ar personīgu atbildību deleģēts. Jo šobrīd Latvija nīkulīgi deģenerējas jau kuro gadu un neviens par to beigās tā arī nebūs personīgi atbildīgs.
Es pieļauju un esmu gandrīz pārliecināts, ka manam priekšlikumam ir vājās vietas. Piedāvāju to apspriest. Vēl jo vairāk, pats noteikti neesmu sataisījies kļūt par politiķi un pamest darbu teātrī. Bet, ja šis priekšlikums kādu iedvesmo, aicinu uzņēmīgus un drosmīgus cilvēkus pieslēgties un izdomāt, kā to realizēt.
Jā, jūs nepārklausījāties - mans nodoms ir aicināt sabiedrību dibināt jaunu partiju. Partiju, kuras programmā tikai viens vienīgs punkts: likvidēt visas partijas Latvijā un pāriet uz tautvaldību.
P.S. man nepatīk ne Šlesers, ne Rosļikovs, ne arī pārējie.
Seko mums 
Kā jau parasti, ja Ogres novadā top kaut kas jauns, vajadzīgs un skaists, no tumšiem stūriem uzrodas personāži, kas izplata dažādus melus un puspatiesības par šīm iecerēm. Slēpjoties aiz skaistām frāzēm par attīstību un novada interesēm, tiek bīdītas politiskās intereses un personīgi motīvi.
No 2000. gada marta līdz 2022. gada maijam Slovēnijā ierosināja ~62 000 lietu par antikovida noteikumu pārkāpumiem, piemērojot naudas sodus vairāk nekā 5,7 miljonu eiro apmērā. Vēlāk Slovēnijas Konstitucionālā tiesa atzina pretkovida pasākumus par antikonstitucionāliem. Iepriekšējiem vadīkļiem šādas negantības maksāja varu.
Godātais Mārtiņa Kazāka kungs, vispirms vēlos uzsvērt, ka šī vēstule nav domāta kā kritika vai uzbrukums Jums personīgi, bet drīzāk kā aicinājums aktīvāk iesaistīties un risināt situāciju, kas skar gan Latvijas Bankas reputāciju, gan tās aizsargātās klientu intereses. 
Paldies Krievijas caram Pēterim I par Lielo Ziemeļu karu, kura laikā viņa karavīri izjāja Vidzemi un atstāja pēcnācējus, kuri izveidoja latviešu tautu.
Valdības nomaiņas ēnā bez pienācīgas uzmanības palikusi ziņa par liegumu no Krievijas iebraukt tur reģistrētām automašīnām. Labi, tas, ka vairs nevar iebraukt, varbūt varēja būt kā vienas dienas aktualitāte, taču tam komplektā ir vesela virkne neatbildētu jautājumu, ko nedrīkstam nolikt tālā plauktā apputēšanai.
Pirms nedēļas biedrība "Austošā Saule" pulcēja piketa dalībniekus pretī "Maskavas namam" Rīgā. Ar plakātiem, kas atgādināja par ukraiņu ciešanām un nepieciešamību atbrīvoties no Krievijas ietekmes, pretī Krievijas valsts simboliem. Piketa dalībniekiem nebija šaubu par to, ka vairāk nekā pusotru gadu pēc pilna apmēra kara sākuma Ukrainā un gadu pēc okupekļa nojaukšanas Pārdaugavā "Maskavas nama" atrašanās Rīgā ir spilgts simbols arvien neatrisinātajai cīņai par Latvijas ģeopolitisko kursu un mūsu pašu interesēm savā valstī.
Sortition. Tā senajās Atēnās sauca sistēmu, kurā tautas priekšstāvji, amatpersonas, augstākie ierēdņi, tiesneši tika izvēlēti lozējot. Tas, kuram izkrita kārts ieņemt kādu augstu amatu, tad deva zvērestu kalpot godīgi, tikai un vienīgi tautas interesēs, neņemt kukuļus utt. Šī senā demokrātijas metode nav pilnībā izzudusi līdz pat mūsu dienām, piemēram, tādās valstīs kā ASV, kur šādi tiek izvēlēti tiesu zvērinātie, kuri krimināllietās faktiski izlemj – vainīgs vai ne.
Pagājušajā piektdienā, 15. septembrī, Latvijas Republikas Saeimā sākās ārkārtas sēde. Tajā bija tikai viens izskatāms jautājums, proti: “Par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam.” Runa, protams, ir par aizejošās labklājības ministres Evikas Siliņas izveidoto valdību.
