Lielbritānijā un Spānijā padzīvojošas sievietes pārdomas par Stambulas konvenciju

Esmu un vienmēr būšu pret vardarbību ģimenē. Diemžēl to esmu izdzīvojusi pati kā bērns, redzot, kā sieviete tiek pakļauta fiziskai un morālai vardarbībai, taču visnotaļ brīvi par to runāju, jo, pateicoties Dieva mīlestībai, esmu dziedināta no traumām, ko nesu dzīvē līdzi daudzus gadus. Liekas, kuram gan vairāk kā pašai, kas redzējusi savām acīm dažādās vardarbības formas, būt to personu lokā, kas atbalsta konvencijas nepieciešamību, taču diemžēl ne!

Stambulas konvencija publiski nerunā par tādām lietām, kas jau tagad Eiropas valstīs izskauž jēdzienu “vīrietis” un “sieviete”, ģimene kā vīrieša un sievietes Dieva priekšā noslēgta savienība u.c aspektiem, kas parastam cilvēkam no malas liekas pavisam nesvarīgi.

Kad man bija 23, piedzīvoju smagu vilšanos kādā vīriešu kārtas pārstāvī, kas kopā ar bērnības traumām, lika aizdomāties, vai nekļūt par feministi. Tobrīd tas nemaz nelikās smieklīgi, jo sāpēja sirds tā, ka maz nelikās, bija vienkārši naids pret visu vīriešu kārtas dzimumu.

Diemžēl tādos momentos mēs, sievietes, mēdzam uzcelt sev mūri apkārt un teikt, ka spējam visu pašas. Nedarām jau to tādēļ, lai pašas sev palīdzētu, bet gan lai ieriebtu un atriebtu viņiem. Kur bijis, kur ne, vienmēr uzradīsies kāda gudra dāma, kas iedos “vērtīgos” padomus kļūt par vientuļo māmiņu un veiksmīgi nodzīvot dzīvi vienai, iegādājoties suni, lai kliedētu vientulību. Vai tas nes laimi – atbildiet paši!

Manā dzīvē šī aizraušanās ar feminismu beidzās, kad iepazinos ar kādu “lāčplēsi”, kurš veiksmīgi ar rozēm rokās devās uzbrukumā dziļi aizvainotai, neticības pilnai jaunai sievietei. Taču ar to šis stāsts nebeidzās, un tikai dzīves turpmākie gadi man ļāva iegūt atziņas par to, vai vēlētos, lai uz Stambulas konvencijas pamata tiktu veidoti valsts tiesību akti un radīta jauna sociālā iekārta.

Raugoties uz dzīvi no Latvijas skata punkta, kad esi brīvs cilvēks, viss liekas pavisam citādāks salīdzinājumā ar to, kad šādā pat pozīcijā esi ārpus savas valsts robežām un dzīvo svešatnē.

Ilūzija par to, ka tikai pie mums ir slikti un visur citur zāle ir zaļāka, sabruka mirklī, kad pārcēlos uz dzīvi Lielbritānijā, bet vēlāk arī uz Spāniju. Dažkārt var likties, ka viens piemērs nav pietiekošs, lai izdarītu secinājumus, tāpēc Dievs bija devis salīdzināšanai iespēju pabūt divās valstīs. (Atkāpei: nevēlos runāt šeit par šo valstu ekonomisko labklājību, par sociālajām garantijām un citiem labumiem, bet gan tieši par to, ko slēpj sevī Stambulas konvencija, proti, par vērtībām.)

Pirmais iespaids, ko biju ieguvusi par UK, vēl esot studentam, kurš tur atradās mācību braucienā un uzturējās itāļu ģimenē, bija visnotaļ rožains salīdzinājumā ar laiku, kad pārvācos uz turieni dzīvot. Aizvedu uz turieni savas ilūzijas un naivumu cerībā, ka tur pret sievieti visi izturēsies tā, kā esam radušas pie mums – Latvijā, proti, dāvinās ziedus, atvērs durvis, kaut kur varēs izšmaukt sveikā ar žēlabainu smaidiņu un atzīšanu, ka esam taču vājais dzimums.

Kādā otrajā dzīves gadā UK es sapratu, ka diemžēl tajā sabiedrībā tikai retais vietējais vīrietis, piedevām vēl pusmūžā, zina un prot, kā izturēties pret sievieti ar cieņas pilnu attieksmi. Tāpat ātri sāku aptvert, ka sabiedrības standarti ir tādi, ka vīrietis nedrīkst izrādīt īpašāku attieksmi sievietei tikai tāpēc, ka viņa ir sieviete.

Atceros, vēl daudzajās apmācībās nācās parakstīt apņemšanos neizrādīt nevienam diskrimināciju rases, dzimuma u.c. iezīmju dēļ. Jo ilgāk dzīvoju, jo skaidrāk sapratu, ka sabiedrībā valdīja liels feminisms, kur sievietei bija jākonkurē ar vīrieti kā līdzīgai ar līdzīgu, nemaz nepieļaujot domu, ka vīrietis var vienkārši izmaksāt meitenei kafiju randiņa laikā, kur nu vēl vīrs apmaksāt visus mājas rēķinus.

Novēroju, ka dzīves apstākļi un sociālās garantijas vairo vientuļo māmiņu pulku, kurām bērns ir lieliska iespēja tikt pie valsts pabalstiem (atvainojos, iespējams, ka maldos un daudzas lietas ir mainījušās, bet tobrīd dikti bieži dzirdēju šo vietējo sieviešu stāstus, kuras pateicoties bērnam un vientuļās mātes statusam, bija saņēmušas valsts garantētas dzīves vietas. Lūdzu, nepadomājiet, ka es tagad saku, ka tā ir norma un tā dara visas sievietes).

Tāpat pamanīju, ka vīrieša kā ģimenes apgādnieka loma bija ļoti nosacīta. Latviešu vai krievu sieviešu sapnis, ka vīrs rūpējas par ģimeni, kamēr sieviete var aprūpēt bērnus, izrādījās tikai sapnis. Mani pārsteidza, cik ļoti sabiedrībā valdīja uzskats, ka sievietes un vīrieša dzimums bija vienlīdzīgs, līdz tādiem apmēriem, kad parastas dzimumattiecības bija pārvērstas par ātri iegūstamu preci vakarā, izdzerot dažus alus kausus. Sabiedrība, kura dzīvo paša labumam, bez atbildības, un kur nu domas par ģimeni un bērniem.

Tas tad nu īsi par UK. Sapņi par paradīzi zemes virsū, kur cilvēkiem ir spēcīgas ģimeniskas vērtības un tradīcijas, beidzās, kad pārcēlos uz dzīvi Spānijā. Jau tikko atbraucot uz Spāniju, iepazinos ar vienu ukraini, kurš tur jau 20 gadus dzīvoja un kas man teica – “zini, šajā valstī cilvēki nelabprāt veido ģimenes, precas utt.”.

Neticēju, jo gribēju ticēt, ka esmu nokļuvusi zemē, kur cilvēki ir dievbijīgi un katru svētdienu pēc dievkalpojuma satiekas pie liela ģimenes galda, precas, rada bērnus un vecumdienas pavada kopā. Tas, ko ieraudzīju vēlāk manā līdz šim vēl mīļajā Spānijā, mani pavisam satricināja.

Lielās apspiestības dēļ un vīriešu dominances sabiedrībā Franko laikā dēļ Spānija bija kļuvusi par zemi, kur kā sēnes pēc lietus sievietēs dzima feminisms. Skumji bija redzēt, kā vietējie spāņu vīrieši skatījās uz iebraucējām no Krievijas un Ukrainas cerībā tur atrast kādu draudzeni, ar kuru izrādīties un sajusties kā vīrietim. Un ticiet man, es tos vīriešus pilnībā saprotu, jo kā gan var vīrietis sajusties kā vīrietis, ja viņam neļauj izpausties un atvērt sievietei durvis, parūpēties par viņu un izbaudīt priekšrocību būt vīrietim?

Nezinu, kāpēc valda uzskats, ka, ja vīrietis gadījies tāds īsts namatēvs, tad jau noteikti ir varmāka? Tā ietekmē spāņu sabiedrībā aizvien mazāk cilvēku veido ģimenes, jo tas nav populāri, attīstās “brīvā kultūra”, kur to, ko spēj dabūt ģimenē, var dabūt par brīvu, neuzņemoties atbildību.

Otrs aspekts, ko ieraudzīju Spānijā, mani atstāja bez komentāriem. Stāsts ir par to, par ko nerunā mūsu sabiedrībā, bet par ko runā Stambulas konvencija. Proti, ļoti drīz pēc ierašanās Spānijā es sapratu, ka seksuālo minoritāšu jautājums Spānijā ir ļoti aktuāls. Par ko pie mums runā klusi un to dara mājās, nevienam neredzot, par to Spānijā runā visi un arī nebaidās demonstrēt gan bērnu, gan plašākas publikas priekšā. Tai pat laikā sabiedrība vairs neko nesaka un ir toleranta, jo ko gan teikt, ja skolā bērniem māca tādas lietas kā to, ka viņi paši var izvēlēties - būt vai nu homoseksuāli vai heteroseksuāli.

Spilgts piemērs ir viena saruna ar savu kolēģi, kuram ģimenē bija 2 bērni (puikas) 10 un 7 gadus veci. Kādas sarunas laikā es pajokoju, sakot, ka viņam pārāk ātri vēl sūdzēties, ka algas visam nepietiek, jo, kad dēli izaugs, tad noteikti nāks pie tēta prasīt naudiņu, lai aizietu uz randiņu ar meiteni. Pēc saņemtās atbildes, kas skanēja šādi “Bet kā tu vari zināt, vai ies uz randiņu ar meiteni? Varbūt ar puiku? Paši izaugs un sapratīs, kas viņiem patīk labāk”, es biju bez vārdiem, jo tikai tad es sapratu, kas notiek apkārt. Mans kolēģis nebija nekāds parasts cilvēks, bet gan pietiekami solīds un domājošs cilvēks. Jautājums mums – vai mēs to pašu gribam?

Nemaz jau nerunāsim par baznīcu, kas man par lielu izbrīnu sabiedrībā bija mirusi, attiecīgi arī cilvēku tiekšanās pēc garīguma bija ļoti tāli. Skaistās Lieldienu procesijas, kurās piedalās teju puse Spānijas, ir vien liela butaforija, taču ārpus tā visa nav ne tik mums ierasto ziedu, ne šokolādes, ne palīdzēšanas uz ielas sievietei, kura stiepj 30kg lielu čemodānu pa kāpnēm utt. (Protams, ka ikvienā sabiedrībā ir izņēmuma gadījumi.)

Toties, lai gan bērnu un ģimenes veidošana kļūst par nepopulāru nodarbi, sabiedrībā aizvien aktīvāk mājās tiek iegādāti sunīši, kurus meitenes var ieģērbt rozā kleitiņās un izvest pastaigāties.

Papildus minētajam es 3 gadus strādāju aci pret aci ar tūristiem no visas pasaules. Tie nebija 10 cilvēki, tie bija simtiem. Šī pieredze bija labākais lakmusa papīriņš, kas palīdzēja saprast, kā šī genderisma kultūra bija izmainījusi cilvēkus un viņu domāšanu. Diemžēl jāatzīst, un daudziem tas nemaz nepatīk, kad atkārtoju, bet cieņas pilnāko attieksmi esmu saņēmusi no tūristiem no Austrumeiropas, īpaši tiem, kas prata runāt krieviski. Viņi neizturējās pret sievieti kā bezdzimuma radījumu un izrādīja cieņu tajos momentos, kad citi klienti sievieti varēja noniecināt un sabradāt ar kājām.

Avots: https://domat.lv/par-pasu-stambulas-konvenciju/

Novērtē šo rakstu: