Iesaki rakstu: 
Valsts prezidents Egils Levits, redzot, ka viņam nekādā veidā neizdosies atkārtoti kļūt par prezidentu, varēja izmantot brīnišķīgo iespēju paklusēt un aiziet ar godu. Taču nē! Levita raksturs ir tāds, ka viņš neprot zaudēt – tagad sēž savā pilī ar uzmestu lūpu un publiski apsaukā politiķus.
Viņa paziņojums par lēmumu nepiedalīties valsts prezidenta vēlēšanās 31. maijā būtībā ir apsaukāšanās - naidīgs “uzbrauciens” tām Saeimas partijām, kuras par viņu nebalsos. “Ņemot vērā patlaban briestošo de facto koalīciju ar prokremliski noskaņotiem un ar oligarhiem saistītiem politiskiem spēkiem, esmu nolēmis 31. maijā Valsts prezidenta vēlēšanās nepiedalīties,” saka Levits savā politiskajā testamentā. Tā viņš lieku reizi deklarē, ka ir bijis tikai valdošās koalīcijas prezidents, nevis prezidents visai tautai - nevis vienotājs, bet šķēlējs, allaž nostājoties valdības vadītāja Krišjāņa Kariņa (“Jaunā Vienotība” (JV)) pusē, vienalga ko viņš nedarītu.
Par 14. Saeimā iekļuvušajām partijām ir balsojuši Latvijas pilsoņi, nevis Kremlis un oligarhi. Lai vai kāda ir bijusi vēlētāju izvēle, to vajadzētu respektēt un izturēties ar cieņu, nevis lamāties. Apsaukājot Alekseja Rosļikova “Stabilitātei!” un Aināra Šlesera “Latvija pirmajā vietā” (LPV), Levits iespļauj sejā ne tikai viņiem, bet arī tam elektorātam, kas par viņiem balsoja. Spļaudīties un karināt cits citam birkas var atļauties partiju politikāņi, taču valsts prezidenta loma, un tas ir saskaņā ar Satversmi, nav bāzties iekšā iekšpolitiskās peripetijās. Valsts prezidentam vajadzētu stāvēt tām pāri.
“Tas būtu signāls, ka tik būtiskā jautājumā kā valsts prezidenta ievēlēšana par līdznoteicējiem var kļūt prokremliskas un ar oligarhiem saistītas aprindas.
Tas atstās zīmogu uz valsts prezidenta amatu, radīs viņam grūtības pārstāvēt Latvijas intereses un uzturēt uzticības pilnu dialogu ar mūsu sabiedrotajiem. Tas radīs šaubas par Latvijas politisko kursu. Trauslajā drošības situācija, kādā atrodas Latvija, tas raidītu nepareizu signālu gan mūsu pašu pilsoņiem, gan mūsu sabiedrotajiem, gan Maskavai,” sacīts Levita vēstījumā. Lai gan patiesībā viņš šādā veidā cenšas atstāt zīmogu uz nākamo prezidentu gadījumā, ja par viņu būs arī kādas opozīcijas balsis.
Levits pār vari cenšas uzspiest paradigmu, ka, ja par prezidentu balsos “nepareizas” partijas (kuras ievēlējusi “nepareizā” tauta), tad arī pats viņš kļūs “nepareizs”. Lai gan sabiedrotos neinteresē, kā prezidents kļuvis par prezidentu, ja viņš uztur prorietumniecisko kursu. Bet Maskava ir rējusi un ries par jebko - tās propagandā nav ko klausīties. Neba nu Alekseja Rosļikova nobalsošana par kādu no kandidātiem var izmainīt Latvijas ārpolitisko kursu - Levits tīšām stipri pārspīlē draudus, kuriem nav sakara ar realitāti.
Valsts prezidentam Levitam ir gluži traģisks, vēsturiski viszemākais reitings starp visiem bijušajiem prezidentiem. Šā gada martā SKDS aptaujā negatīvu vērtējumu viņa darbībai pauduši kopumā 64% Latvijas pilsoņu.
Pats Levits intervijā žurnālam “Ir” to skaidro tā, ka vainīgs kovids. Jo viņš iestājies par vakcinēšanos, un “antivakseriem” tas nav paticis.
Vēl tāpēc, ka viņš bijis par latvisku Latviju un daudziem tas nepaticis. “Es tagad nelietoju to jēdzienu, bet pirms desmit gadiem es runāju par gļēvlatviešiem. “Nav laiks pienācis”, “mēs neesam sagatavojuši to izglītības reformu, un tur vēl ir pārejas periods”, un tamlīdzīgi. Nē, ir skaidra pozīcija. Es domāju, ka tas ir viens faktors, kas vienā sabiedrības daļā man rada mīnusus,” spriež Levits.
Taču rēķini, kā gribi, no “antivakseriem” un “gļēvlatviešiem” vien nevar sanākt mīnus 64%. Tur ir vēl kādi iemesli, kurus pats Levits negrib redzēt. Varbūt viens no tiem ir gluži bezgaumīgā pašslavināšanās, ko var lasīt arī “Ir” intervijā.
“Tā ka nacionāli latviskā rakstura veicināšanā tiešām ir daudz kas izdarīts. Arī pateicoties valsts prezidenta darbībai, mēs šodien varam teikt, ka 2023. gadā Latvija ir nacionāli latviskāka nekā 2019. gadā, noteikti. Un tur man bija zināma loma, tā es varētu teikt,” Levits par sevi runā trešajā personā kā senlaikos monarhi, beigās tomēr precizējot, ka runā par sevi.
Nav ne vainas Levita darinātiem jaunvārdiem, kas mēdz būt amizanti un interesanti, taču liela daļa viņa runu ir bijusi raksturojama kā tukšvārdība. Un arī likumdošanas ierosmes ir bijušas ar tukšu vidu - piemēram, Latviešu vēsturisko zemju likums, kuram nav absolūti nekādas nozīmes tautsaimniecībā - vispār nekādas nozīmes nekādā jomā.
Ir bijuši arī izteicieni ar saturu, taču tad tas ir bijis visai dīvains - “tiem, kas nomirs, Ziemassvētku nebūs”... Un arī darbības ir bijušas ne mazāk dīvainas - piemēram, Artusam Kaimiņam “par sadarbību” pasniegta medaļa.
Neba vienā dienā Levits sev ir panācis sabiedrības lielākās daļas neuzticēšanos - pie tās viņš ir “strādājis” no mēneša uz mēnesi, no dienas uz dienu.
Lai gan viņam ir uzblīdis Valsts prezidenta kancelejas darbinieku un padomnieku korpuss. Starp iestādēm, kas neatrodas ministriju pakļautībā, vislielākā vidējā atlīdzība ir Valsts prezidenta kancelejā - 4368 eiro uz 61 amata vietu, šajā budžetā ietverot arī valsts prezidenta atalgojumu. Bet tad par ko šie ļaudis ir ēduši valsts maizi? Kādus tādus superviedus padomus Levitam ir devusi valsts prezidenta padomnieku biroja vadītāja - valsts prezidenta padomniece Sarmīte Ēlerte? Iznāk, ka padomi ir bijuši garām - Levita reitings ir grimis un atkal grimis. Un arī Saeimā Levitam “nespīd” atbalsts, jo nav sekmējies ar “korporatīvo komunikāciju” - par viņu balsotu tikai 39 deputāti, bet pārējie nebūtu pierunājami. Pat arī “Progresīvie” nebalsotu, jo viņiem ir sava kandidāte un viņiem nav saprotama Levita nostāja Stambulas konvencijas jautājumā.
Līdz ar to Levita laiks ir beidzies. Lai vai kurš kļūs par nākamo valsts prezidentu, viņš diezin vai spēs tā izgāzties kā Levits.
Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv
Seko mums 
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
