Leonarda Inkina pēdējais vārds tiesā 2015. gada 8. februārī

Francijas traģiskie notikumi ar tā saucamo karikatūru žurnālu, kurš atklāti spļāva cilvēkiem dvēselēs, ņirgājās un zaimoja, liecina, ka visa progresīvā cilvēce šādas rīcības aizstāv. Bet pret tiem, kas atmasko šādas nekrietnības, tā saucamā progresīvā cilvēce vēršas ar likuma spēku.

Šis gadījums rāda un apliecina, kādā pasaulē dzīvojam patiesībā, un no tā var secināt, ar ko tas beigsies. Tuvojas antikrista laiks, un, kas līdz šim bija labi un pareizi, ir kļuvis nevēlams, bet, kas līdz šim bija ļauns, ir kļuvis vēlams un lolojams. Zinātnieki ir aprēķinājuši, ka, ja tā turpināsies, cilvēce pārstās pastāvēt šī gadsimta vidū. Par to pārliecināties varēsim pavisam drīz.

Man dzīvē daudz grūtību sagādā tas, ka bieži saku to, ko domāju, nevis to, ko no manis grib dzirdēt. Arī tiesā paudu tikai to, ko domāju, un arī pēdējā vārdā teikšu to, ko patiesi domāju.

"Pēdējais vārds" man asociējas ar aizgājēja "atvadu vārdiem" palicējiem. Par aizgājušiem vai nu labu vai neko, un arī aizgājēji palicējiem vēl tikai labu.

Savā dokumentālajā filmā saku, ka par mūsu nodarījumiem labāk, lai tiesā cilvēks cilvēku, nevis cilvēks sagaida Dieva tiesu. Tā ir daudz sāpīgāka. Tāpēc, ja esmu vainīgs, labāk, lai mani tiesā cilvēki un Dievs piedod, jo sodu par savu nodarījumu jau būšu izcietis.

Es neesmu kurinājis naidu. Es neesmu nedz gribējis, nedz vēlējies vērsties pret kādu tautu. Tas bija manis kā mākslinieka – komponista, dzejnieka un publicista protests pret netaisnību, kas bija notikusi pret mani un manu valsti. Manām darbībām nav arī nekādu seku, izņemot šo tiesu un raidījuma "Tēvijas laikmets" slēgšanu.

Es pagaidām vēl esmu dzīvs cilvēks un spēju redzēt, kaut ar vienu ausi tomēr arī dzirdēt, un man ir sirds, kura jūt un sāp pārestību brīžos. Runāt par to, vai vajadzēja tā, varbūt citādi reaģēt, var, bet svarīgais ir tas, ka es nevis kūdīju, nevis kurināju, aicināju, bet aizstāvējos pats un aizstāvēju Latviju pret acīmredzamu netaisnību.

Izraēlas vēstniece Latvijā Latvijas Radio padomei lūdza "pieņemt adekvātus mērus, lai izvairītos, ka šāda veida propaganda tiktu turpināta nākotnē", tas ir - slēgt Radio Nabas raidījumu "Tēvijas Laikmets". Un to nekavējoties slēdza.

Vēstnieces vēstule, kurā ir minēti nepierādīti, nepamatoti un acīmredzami aizskaroši apgalvojumi, tika izmantots kā iegansts radio raidījuma slēgšanai demokrātiskā valstī.

Šo publikāciju "Izraēlas vēstniecība par "Tēvijas laikmetu"!" publicēju sašutumā par vēstnieces rīcību, jo tā var slēgt arī citus raidījumus un plašsaziņas līdzekļus. Cilvēki nevar būt droši par tiesībām un iespēju brīvi informēt sabiedrību.

Iepazinies ar "Padomju Savienības žīdu katķisma" saturu, saskatīju, ka Izraēlas vēstniece savā vēstulē vēršas pret manis vadīto raidījumu un pret mani personiski tieši tā, kā to iesaka "Padomju Savienības žīdu katķisms".

Secinot, ka Izraēlas vēstniecības darbības un metodes atbilst šim publicētā "katķisma" fragmentam, es informēju sabiedrību par, manuprāt, absolūti nepieņemamu rīcību. Proti, cita valsts savas vēstnieces personā vērsās pret raidījumu "Tēvijas laikmets", vārda brīvību un tiesībām raidījuma dalībniekiem paust savu viedokli.

Latvijā "Padomju Savienības žīdu katķisms" nav aizliegts vai klasificēts kā ierobežotas pieejamības informācija. Tas nozīmē, ka es tikai izmantoju fragmentu no jau publiskota materiāla, nevis to publiskoju.

"Katķismā" publicētais nav mans viedoklis, tādēļ nav pamata apsūdzībā apgalvot, ka "no L. Inkina izmantotā teksta izriet, ka ebreju tautai piederīgie ir negatīvi noskaņoti pret citu tautību pārstāvjiem".

Arī latviešiem dažādos laikos, pie dažādām varām ir bijuši visai atšķirīgi publiski aicinājumi un pamācības, ko darīt un kā darīt, bet tāpēc jau nav pamata secināt, ka šajos aicinājumos un pamācībās izteiktās idejas, noskaņojums vai īpašības piemīt visai latviešu tautai. Kristiešiem ir baušļi, bet nav pamata uzskatīt, ka visi tos pilda.

Uzskatu, ka pildīt "Padomju Savienības žīdu katķismā" paustās pamācības, ieteikumus un rīkoties sakarā ar tādām pamācībām nav pieņemami nevienai tautai.

No manas puses nav publiski izteikti tieši pret žīdiem kā tautu vērsti aicinājumi vai paziņojumi, un tāpēc nav pamata uzskatīt, ka es būtu centies veicināt nacionālo naidu vai nesaticību. Ar savu publikāciju es vienkārši informēju lasītājus, ka ir tāds "Padomju Savienības žīdu katķisms", pēc kura satura ieteikumiem rīkojusies Izraēlas vēstniece, vēršoties pret mani savā vēstulē.

Tad jau tik pat labi kāds antisemītisma propagandu varētu saskatīt arī Blaumaņa darbos un brāļu Kaudzīšu romānā "Mērnieku laiki" un pieprasīt saukt pie atbildības visus šī romāna ekranizētājus, teātra uzveduma veidotājus un  tos, kuri šo romānu iekļāvuši skolu obligātās literatūras  sarakstā.

Vietnē "draugiem.lv" ievietotais raksts ir atbilde Izraēlas vēstniecei. Šeit nav neviena aicinājuma uz masu nekārtībām, vai kādu citu vardarbīgu akciju. Pat ne tuvu tam, blakus vēstulei ir ievietots citāts no sen publicēta raksta, kurā nav aicinājuma uz darbību, kas būtu vērsta pret žīdiem kā tautu.

Ir nesaprotama arī Drošības policijas rīcība saistībā ar pret mani ierosināto krimināllietu.

It kā saskatot krimināli sodāmu darbību, veicot ekspertīzes, Drošības policija neko nedarīja, lai pārtrauktu vai novērstu manu publikāciju, par kuru esmu apsūdzēts.

Es pats izdzēsu šo interneta publikāciju un komentārus.

Neesmu saņēmis nevienu norādījumu vai mudinājumu ne no Drošības policijas, ne prokuratūras dzēst publikāciju.

Kāpēc man un arī "draugiem.lv" netika ieteikts vai pieprasīts dzēst manis publicēto Izraēlas vēstnieces vēstuli, citātu no "Padomju Savienības žīdu katķisma" un komentārus, ja jau tie pēc Drošības policijas domām musina cilvēkus?

Secinu – reāla apdraudējuma un bīstamības acīmredzot tajos nav.

Par vārda "žīds" lietošanu. Lietojot vārdu "žīds", to nedaru ar nolūku pazemot vai aizskart kādu tautu. Es cenšos domāt, runāt un rakstīt latviski.

Latviešu valodā līdz Latvijas okupācijai lietoja vārdu žīds. Bija žīdu iela, Žīdu biedrība, un pasēs tautību rakstīja – žīds.

Pēc Latvijas okupācijas PSRS okupācijas vara mērķtiecīgi pārveidoja latviešu valodu, tuvinot to krievu valodai. 1940. gada 14. septembra pavēlē izglītības tautas komisārs pavēlēja: "Visos žīdu skolu nosaukumos vārdu "žīds" turpmāk atvietot ar vārdu "ebrejs".

Latviešu valodā vārds žīds nav nedz pazemojošs, nedz arī nicinošs. Latviešu tautas dziesmās un dainās ir minēts tikai žīds un žīdiņš. Tur nav atrodams ebrejs.

Un ļaunumam nav tautības.

Pants, pēc kura mani apsūdz, ir mutes aizbāšanas pants, par kura esamību lielākā daļa cilvēku pat nenojauš, bet pēc šī panta var tiesāt ļoti daudzus. Ir nepieciešams tikai attiecīgi piemeklēta "eksperta" atzinums, visas nepieciešamās normas jau ir pieņemtas. Jā, tieši normas un likumi tikai daļēji. Lai notiesātu, pietiek ar vispāratzītām normām, lietām, tiesu un policijas praksēm.

Piemēram, ja ir nepieciešams, arī par Latvijas himnas dziedāšanu var notiesāt.

Par to 2013. gada 5. decembrī biedrība "Latvietis" iesniedza Saeimai un Valsts prezidentam ironisku, bet saturā patiesu iesniegumu (atļaušos citēt nelielu šī iesnieguma fragmentu):

"Visa mūsdienu civilizētā pasaule veiksmīgi cīnās pret neiecietību. Tas nozīmē, ka arī Latvijai kā Eiropas Savienības dalībvalstij jānodrošina, lai tiktu ievērotas tolerances normas pret citādi domājošo mazākumu, izskaužot visu iespējamo diskrimināciju. Tā tiktu nodrošināts, lai neviens Latvijas iedzīvotājs un potenciālais ieceļotājs nejustos aizskarts.

Diemžēl jāsecina, ka Latvijas Republika savā attieksmē pret minoritātēm ir atpalikusi un atrodamas vairākas jomas, kuŗās pastāvošā situācija ir tām aizskaroša.

Latvijas himnā ir teikts: "Dievs, svētī Latviju!" Kādu Latviju? Tādu, kur "latvju meitas zied" un "latvju dēli dzied". Latvijas himnā nav pieminēti ne krievi, ne ukraiņi, ne ebreji, ne romi, bet tikai latvieši  – ar cēlvārdu latvji. Ja vadās no tās pašas loģikas, pēc kuras ir sastādīta mana krimināllieta, tad iznāk, ka tas ir godu un cieņu aizskaroši un pazemojoši šīm un citām Latvijā dzīvojošām minoritātēm.

Piemēram, Latvijas himnā ir pieminēti tikai divi dzimumi – "dēli" un "meitas", bet nav minētas transpersonas. Izejot no tiem pašiem principiem, šeit var saskatīt arī šo personu diskrimināciju.

Ja šādas himnas dziedāšanu vēl var piedot valsts amatpersonām, kas vienkārši spiestas to lietot kā vēsturisku mantojumu, tad, piemēram, kāda nacionālradikāli noskaņota cilvēka himnas dziedājumā, kāds pieaicināts eksperts var saskatīt atpakaļrāpulīgu latviešu nacionālās izredzētības un pārākuma sludināšanas līdzekli, kas sanaido tautas.

Un Latvijas himnā vēl ir pieminēts Dievs. Pat no Eiropas Savienības konstitūcijas šo vārdu izņēma, jo tas kādai cilvēku grupai ir aizskaroši."

Kāpēc es pieminu šo biedrības "Latvietis" ironisko iesniegumu? Tāpēc, ka biedrības "Latvietis" iesniegumā minētajam ir līdzība ar pret mani izvirzīto apsūdzību.

Un vēl.

Apsūdzībā 1. un 82. lpp. izmeklētājs Augstikalns, atsaucoties uz pratināšanas protokoliem (12-21. lpp.), maldina, sakot, ka es uzskatu, ka "Padomju Savienības žīdu katķismā" ir pilnīgi pareizi atspoguļota attieksme pret ebrejiem. Tā es neesmu teicis un pat ar roku uzrakstījis, kā es patiesībā domāju. Bet tas netraucē viņam turpmāk atsaukties it kā uz manis pausto un maldināt prokuratūru un tiesu.

Apsūdzības 8. lpp. Drošības policijas kapteinis R. Poļaks konstatē, ka, lai veiktu ekspertīzi manā lietā, "ir nepieciešamas speciālas zināšanas cilvēktiesību jomā".

Apsūdzības 52. lpp. I. Kronbergas ekspertīzē nav minētas speciālās zināšanas cilvēktiesību jomā.

Tā nav eksperta funkcija atbildēt, vai es šo publikāciju esmu veicis ar nolūku kurināt naidu. Un kāda viņai ir sagatavotība, lai izdarītu tādus secinājumus? Tas labākajā gadījumā ir viņas viedoklis. Kaut viņa pati sevi uzskata par speciālisti, bet tomēr viņai nav nepieciešamo zināšanu un tiesību izdarīt secinājumus, vai ir izdarīts noziegums vai ne. Kronbergas secinājumi neatbilst ekspertīzes prasībām. Viņa nekad nav ar mani runājusi, nav lasījusi nevienu manu grāmatu un nav skatījusies nevienu manu filmu, toties spēj apgalvot, ka esmu ļauns, ka rīkojos apzināti ļauni un ar ļaunu nolūku.

Ir teikts, ka: "Dodiet man sešas rindiņas, ko uzrakstījusi pati godīgākā cilvēka roka, un es atradīšu tajās, par ko viņu var pakārt."

Eksperte Ilona Kronberga internetā apliecina un deklarē, ka viņa atbalsta šo teicienu to (retvītojot) – tas nozīmē atkārtot kāda teikto, padot tālāk. Savā ekspertes slēdzienā viņa nevis vadījās pēc tā, kāds esmu es un kāpēc tā rīkojos, bet materializēja minēto teicienu.

Pirms diviem tūkstošiem gadu, kad Poncijs Pilāts ieradās Jeruzalemes templī ar leģiona ģerboņiem un leģionāriem, žīdu priesteri, lai pretotos okupantu varai, nometās tempļa priekšā ceļos, atsedzot kaklus un sakot: "Lai svešais cirvis cērt!" Nevēloties sākt Romas provinces pārvaldību ar masu asinsizliešanu, Poncijs Pilāts piekāpās un aizgāja no tempļa. Aiznesot arī ģerboņus un karogus, kas bija zaimojoši žīdu tempļa kalpotājiem, priesteriem un žīdu ticībai kopumā. Tādējādi žīdu priesteriem izdevās novērst tempļa apgānīšanu.

Es paļaujos, ka tiesa pieņems taisnīgu spriedumu jo neesmu vainīgs tais darbībās, par kurām mani apsūdz, un ceru, ka šoreiz svešais cirvis necirtīs.

Pirmās instances tiesa mani atzina par nevainīgu, reportāžu no tiesas un spriedumu var apskatīt rakstam pievienotās norādēs.

https://www.youtube.com/watch?v=OqpqTXc9CQc

https://www.youtube.com/watch?v=bQLaw8GeBnc

https://www.youtube.com/watch?v=vN7myomAR-I

Ilustrācijai izmantota autora iesūtīta kolāža

Novērtē šo rakstu: