„Latvijas valsts noslēpums”, kas ietekmē mūs visus

Kā jau rakstīju savā jaunākajā, pavisam nesen iznākušajā grāmatā “Latvijas valsts noslēpums”, mēs Latvijā dzīvojam lielu un dinamisku pārmaiņu laikā. Tās uzņem apgriezienus, bet politika ietekmē katru. Un izvēle. Un tas, ko sauc par you get what you tolerate jeb, latviski sakot - tu dabū to, ar ko samierinies; saņem to, ko pieciet. Ja ticēsi agresīviem saukļiem un piecietīsi valdības ņirgāšanos, padevīgi klusēsi un kūtri samierināsies, tavi pleci gribot negribot salīks zem arvien lielākas parādu, atklātu un slēptu nodokļu, tiesību drastisku ierobežojumu nastas.

Grāmatā „Latvijas valsts noslēpums” lasītājiem atgādinu vairākas būtiskas parādības jau pirms 2018. gada Saeimas vēlēšanām, piemēram, par JKP līderu viesošanos ASV. Ko tad šie JKP partijnieki darīja Savienotajās Valstīs jau toreiz? Satikās ar manas agrākās korporācijas sektantiem, turklāt apmeklēja ar Bušu klanu cieši saistīto „Līderisma institūtu”. (Par nežēlīgajām un drastiskajām metodēm, ar kādām Bušu klans darbojās pret citām vājām valstīm, raksta arī Džons Perkins savā grāmatā „Ekonomiskās slepkavas dienasgrāmata”.)

Ekonomisko slepkavu rokrakstus salīdzinot, pārsteidzošu līdzību var redzēt ar JKP agresīvo, pret savu tautu vērsto cinisko un darbību, ar visas šīs velnaduča Saeimas “koalīcijas jeb aritmētiskā vairākuma” grupējumu un viņu prezidentu.

Ne vairs lēni lienošais, akadēmiskumā aizplīvurotais sorosiešu toksiskais vīraks, bet nu jau agresīvi brutāli un atklāti kolonizējošais stils. Nevis paklusi slepeni un ļoti lieli aizņēmumi, sabiedrībai, tas ir, nodokļu maksātājiem valstī nezinot to, bet gan ar dūri galdā: jāņem un viss, gan samaksās tie te pārējie – iedzīvotāji...

Bordāna JKP un visa „valdošā grupējuma” viļņveidīgi apmātā rīcība šobrīd, veidojot Latvijas politiku (apmātība ar jaunu supercietumu, Latvijas iedzīvotājiem uzkraujot nākamos daudzmiljonu parādus; ciniski atņemot mazākajām klasītēm jau tūlīt — no nākamā gada 1. janvāra – līdz šim valsts dotētās skolas pusdienas; gan balsojot par virkni savtīgu likumu; lēmumi par budžetu, kas spēcīgi sit gan pa vienkāršu cilvēku materiālo stāvokli, gan par valsts izredzēm nākotnē; taranējot valsts ostas utt.)

Bet kurš gan no naskajiem JKP vēlētājiem pamanīja nopludināto t.s. Panamas papīru ofšoru ļaužu saistību ar JKP, šo ofšoristu dāsnos ziedojumus? Un to, ka Bordāns tikai uz neērtiem dažu žurnālistu jautājumiem pavirši attrauca, ka šim neesot ne jausmas par to visu.

Vai pamanīja, ka politiskā vide ir pilna ar korporeļiem, ka, piemēram, Kariņa tēvs pirms vēlēšanām ziedoja JKP? Un to, kā citu korporeļu virkne ar klusajiem telefoniem un e-pastiem kā liels siseņu spiets mobilizējās gan JKP vēlēšanu aģitācijai, gan Levita bīdīšanai par prezidentu (uzdevums: tūlīt aktivizēt spēkus, pārliecināt visus svārstīgos Saeimas deputātus, kur vien tieciet tiem klāt)... Vai vēlētāji pamanīja, ka 2018. gadā atdod savas balsis par tiem pašiem OIK darboņiem un to atbalstītājiem, par tiem pašiem „maksātnespējnieku mafijas” paipuisīšiem tik dažādu nosaukumu partijās un apvienībās?

Šis „Līderisma institūta” virziens jeb skola izpaužas ar izteiktu agresiju – tad, kad vairs nav sevišķi jātēlo, kad sabiedrība un tauta jau kļuvusi tik pasīva un apātiska. Šogad aprit tieši 10 gadi, kad Vienotības Dombrovska valdība sniedza „dāvanu” savai tautai: Bauskā ar kaskām, melnām maskām un ieročiem bruņotu specvienību uzsūtot pret sirmgalvjiem, bērniem un mātēm un pārējiem, kas bija sapulcējušies uz tiltiem, cerot glābt Bauskas slimnīcu no brutālās aizklapēšanas. Un nu tagad, kad šķiet, ka tauta beidzot ir kļuvusi tik pasīva un iebiedēta un savā ziņā viegli apmuļķojama, nu „varnešiem” nav jābaidās vairs tai uzriet pa tiešo. Un Bordāns un JKP nu izskatās kā tipiski tā ciniski agresīvā virziena pārstāvji Latvijā. Tāpat kā visa pašreizējā valdība, kas ir kopā ar viņiem.

Daudzi cilvēki varbūt vēl nepamana, ka viņi visi, t.s. velnaduča Saeimas „koalīcija”, ir kā politiski aktieri, pat ciniski klauni, kas spēlē pēc svešu saimnieku, pārvaldnieku scenārija, uzlipinot arvien jaunu saukļu „leibeļus”, mobilizējot savas, jau šaubu māktās, atbalstītāju rindas ar jaunām, sevišķi skaļām, bet diemžēl: pseido uzvarām.

Un viņiem naski piebalso t.s. sulaiņžurnālisti un „atražojošie intelektuāļi”, kas pamazām iznīdē gan savu talantu, gan morāli.

Bet kāda gan starpība, kādu stilu vai „skolu”, virzienu uz iznīcības pusi Latvijas cilvēku nospiešanai piemeklē pašlaik Latvijā valdošie, ja galvenais uzstādījums joprojām tas pats, kas korporāciju sektās: „mēs supercilvēki, jūs pārējie – nīkulīgie mežoņi”?  Nekas jau nav mainījies, vecā un indīgā un turklāt mūsu tautu un valsti iznīcinošā, sastindzinošā korporelisma sērga izlien arvien jaunos veidos. Neko citu jau tā neprot, kā uzbrukt. Varat samazināt to līdz sīkākajai daļiņai, tā tāpat turpinās uzbrukt. Neko citu tā nemāk.

Mērķis — kolonija ar „pārvaldniekiem” jeb svešiem „saimniekiem” padevīgu kliķi priekšgalā? Vēl vairāk un jo strauji — eksperimentāla teritorija visdažadākajām nejaucībām un, kā vareni ieņirdzot, ar lielu „demokrātijas” izkārtni pāri?

Taču tādus, lai cik izdevīgi pakalpīgus, „pārvaldnieki”, „svešie saimenieki” neciena. Ar padevību, gļēvu zemiskumu, alkatību un cinismu pret vājākajiem, cieņu iemantot nevar. Starptautiski noteikti nē. Daudziem levitmmīļiem Latvijā bija liels pārsteigums – amerikāņu humoršovs, kurā diezgan neglaimojošā manierē parodēts Levits („Eglis”), bet tādu jau viņu redz un uztver citviet pasaulē. Un pamatoti.

Grāmatā „Latvijas valsts noslēpums” es nevairos no apzīmējuma „reversā Latvijas politika”. Ja mēs mūsdienu politisko partiju saukļus izlasītu jēdzieniskā reversā, vai tad nepaspīdētu lielāka patiesības gaisma? Piemēram, sauklis: „Godīgi. Drosmīgi. Gudri” – tagad izlasām: „Blēdīgi. Gļēvi. Muļķīgi.” Vai tas nebūs patiesāk? Tik tiešām, vai tad mūsdienu politiķu būtiskākie valstiskie lēmumi līdz šim nav bijuši blēdīgi, gļēvi un muļķīgi (protams, arī fanātiski atriebīgi oponentiem), ja salīdzinām ar tādu valdību lēmumiem, kas patiesi strādā un lemj savas valsts iedzīvotāju interesēs un plašākā mērogā?

Esmu pārliecināts, ka mūsdienu Latvijas „varneši” un to sulaiņi vispār nezina vai ir jau paguvuši aizmirst, ko nozīmē labklājība valstiskā nozīmē. Tad nu, lūdzu, Ramona, Krišjāni Artūr, Egil, Jāni, Arvil un citi, te būs jums skaidrojums atmiņas uzlabošanai: Labklājība (LLVV 4. sēj, 554. lpp.): „Dzīves apstākļi, materiālais stāvoklis, kam raksturīga pārticība, arī nodrošinājums. (Valstiskā mērogā tas nozīmē – visiem valsts iedzīvotājiem. Pēc iespējas plašākiem slāņiem, grupām, kopienām...)”

Un kā ir Latvijā? Nē, jūsu atrunas nevienam nav vajadzīgas. Vai „pensionāru slepkavas” jeb korporeļa – labklājības ministra Jāņa Riteņa (arī E. Levits bija tajā valdībā) mantinieki bijuši virkne citu, kā sarkastiski ļaudis saka: „Latvijas Nabadzības ministrijā jeb Trūkuma veicināšanas ministrijā”? Vai tad viss Ministru kabinets nebūtu saucams par „Ekonomisko slepkavu Latvijas filiāli – kabinetu, biroju, ofisu ar milzu mājām Rīgas centrā kā nodaļām”, kur saplūst nodokļu nauda, pirms tiek pārdalīta, aizpludināta, izdalīta ar „brangu norāvumu” paša „grupējuma” tēriņiem...? Jo Latvijas politiķu apetīte ir liela un aizdevumi tak pieejami, Latvijā mežu vēl daudz, cilvēku it kā vēl arī...

Jo partijām vajag jaunus miljonus (tā Levits u.c. rosināja), valstij jaunus supercietumus par jauniem aizņēmumiem uz mūsu visu, nodokļu maksātāju un mūsu bērnu, rēķina vajag (tā Bordāns u.c. uzstāja). Vai cietumi paredzēti visiem, kas Latvijā sadomās iziet miermīlīgā protestā pret kādu no valdības anomālajiem lēmumiem?

Kāpēc šā brīža „varnešiem” tik ļoti ir vajadzīgs, lai bailes un neziņa virmotu visapkārt un iezīstos cilvēku zemapziņā? Nu, pavērojiet, kā būtiski laiku pa laikam un tieši kopš starptautisko aizņemšanās lielo miljardu smelšanas brīža Latvijas „varneši” kopā ar viņus apkalpojošiem sulaiņžurnālistiem zīmē primitīvi jēlas, bet varen perspektīvas nākotnes ainas.

Draudi, baidīšana, biedēšana, domājošu un nepakļāvīgu cilvēku izņirgšana, arogance, pat naids, kopā ar tukšiem solījumiem par it kā Eiropas līmeņa dzīves līmeni, kamēr reālie darbi un lēmumi ir tiešu pretēji. Un visus naski paraksta, atbalsta un arī pat kurbulē prezidents. Jo Egilu Levitu neievēlēja (un neievēlētu) tauta (viņš sēdēja bēdīgi slavenā Latvijas ceļa frakcijā Saeimā jau 1993. gadā, kad balsoja pret priekšlikumu par tautas vēlētu prezidentu), viņu šogad ievēlēja atsevišķi deputāti, kam palīdzēja aritmētika un tas, ka viņi tobrīd bija vairākumā. Toties tagad viņi visi pēc katra kārtējā padarītā melndarbiņa var uzdziedāt kopā, atšķirot Levita sektantiskās „mūža brālības” melnvākoto dziesmu grāmatiņu: „Bet mēs visi pēc tam dosimies uz augšu, Kur ir debesis, kā vecas teikas melš, Svētam Pēterim pa gabalu jau sauksim: Hei, vecais, parādi, kur iet uz elli ceļš!”

Daudzi jautā, kas tad īsti ir šis mūsdienu Latvijas valsts veidojums no politiski juridiskā viedokļa? Valsts vai viltusvalsts, 18. novembra Latvija vai 4. maija veidojums? Bez īsta 18.11.18. Latvijas dibinātāju un Satversmes sapulces noteiktā un pieņemtā vēlēšanu likuma, kas nu ir tik spēcīgi sakropļots, pārvērsts ierobežojošā un arīdzan gana viltīgā „brūvējumā”? Un ne jau nu šī velnaduča Saeima to demokrātiski izmainīs.

Vai ar tādiem melniem nolūkiem tika veidota mūsdienu Latvija? Ar tās tumšajiem, no tautas noslēptajiem, bet visiem tik skaidri redzamajiem „valsts noslēpumiem”?

Tauta nav ienaidnieks valstij un tauta nav arī muļķi, ka no tiem jābēdzina viss zem viena ērtā „valsts noslēpuma” zīmoga.

Tā ir milzīga atbildība, ko neapzinās daļa „varas krēslos ietikušo”, ko viņi paši sev uzkrauj, pārkāpjot melno līniju, kad atpakaļ ceļa vairs nav. Vien nedaudz paspēra solīti, uzlika parakstiņu, nospieda podziņas, nobalsoja ar kartīti un, skat, ir jau tālu pāri tai robežai – starp labo un ļauno, starp mirkli, kad vēl nepiedalījies balsošanā par Latvijas iedzīvotāju putināšanu un aizdzīšanu emigrācijā, un kad jau to īsteno. Viņi visi cer, ka vēlētājiem būs īsa atmiņa. Un vēl naivi iedomājas, ka pašu padarītie melnie darbi izgaist kā nebijuši...

Lai cik tumša izskatītos Saeimas skatuve un valdība šobrīd, lai arī kā cilvēkos viņi cenšas sēt bailes, kā neredzamas cietuma sienas uzceļot, turot mūs visus neziņā, bažās, atkarībā, tomēr – Latvijas plūdmaiņa pamazām pārvirzās. Aktīvāka kļūst Latvijas iedzīvotāju kopīga, vienota rīcība. Domām ir spēks, bet darbiem vēl lielāks.

Post scriptum. Pavisam nesen, drīz pēc manas jaunākās grāmatas „Latvijas valsts noslēpums” (Antava, 2019) iznākšanas, tieslietu ministrs Jānis Bordāns atsūtīja man īsziņu, kurā pieprasīja sev grāmatas brīveksemplārus (nu vismaz vienu, bet uzstājīgi). Es pajautāju viņam, kā tas jāsaprot, vai kā jauns nodoklis par ministra vārda pieminēšanu? Vai varbūt atkal vienkārši tāpat: visu viņam — „mazā napoleona stilā: tūlīt un tagad par brīvu”?

Tad Bordāns it kā uzmeta lūpu un atmeta man vēl vienu ziņu ar piebildi, ka „Jūdasa grašus” varot paturēt. Kāpēc Bordāns lieto viņam pašam tik raksturīgus vārdus? Un kopā ar savu skatījumu: pat nepieļaujot, ka ne jau visi cilvēki, kas raksta plašākai auditorijai, ir pērkami vai nopērkami, iznomājami vai pārdodami. Ka ne jau visi seko viņa pavēlēm lopiņu padevībā.

Es pamatoti uzskatu, ka „Jūdasa graši” ir tie, ko saņem par supercietumu uz tautas rēķina vai par citiem Latvijas iedzīvotājiem ļoti kaitīgiem un ciniskiem politiskiem lēmumiem un darbībām. Ka „Jūdasa grašu” kurss bieži ir svārstīgs, to var redzēt pēc vietējo Latvijas „varnešu” pulsējoši zemiskās, bet arī apmāti agresīvās rīcības.

Taču — vai gan viņi dzīvo kādā sevišķā aizgaldā, ka nebūtu pakļauti kritikai un izgaismošanai? Lai arī viņiem ir ļoti daudz, ko slēpt no Latvijas cilvēkiem, bet apslēptais vienmēr nāk gaismā.

Paldies, ja lasīsiet manu jaunāko grāmatu „Latvijas valsts noslēpums” un nebūsiet vienaldzīgi!

Novērtē šo rakstu: