Iesaki rakstu: 
Ne tik bieži nākas dzirdēt par narkotisko vielu piemešanu Latvijā, kuru veikuši policijas darbinieki. Parasti ar šādām atklāto noziegumu statistikas uzlabošanas metodēm vai izrēķināšanos ir izcēlušies kaimiņvalstī Krievijā iekšlietu struktūrās dienošie darbinieki. Tomēr, iepazīstoties ar kriminālprocesa Nr.11815000719 foto un video fiksācijas materiāliem, ir pamats uzskatīt, ka šādas metodes ir aktuālas arī Latvijā.
Policisti, piemetot narkotiskās vielas, parasti vēlas uzlabot atklāto noziegumu statistiku, izrēķināties ar nevēlamu personu, tikt pie paaugstinājuma. Konkrētajā gadījumā ir iespējami visi trīs scenāriji.
Notikumi norisinājās 2019. gada 22. janvārī, kad lietā apsūdzētais devās ikdienas darba gaitās ar savu paziņu. Iznākot no viena uzņēmuma, kur apsūdzētais bija iegriezies darba jautājumos, viņš devās tālāk. Bet jau pēc dažām minūtēm mašīnas kustība tika bloķēta no divām pusēm (ar divām automašīnām). Skaidrības labad jānorāda, ka lietā apsūdzētais atradās vadītāja vietā, savukārt paziņa pasažiera vietā t.i. blakus vadītājam.
Pie apsūdzētā automašīnas pienāca Valsts policijas darbinieks ar cepuri rokās, kaut gan šāda veida aizturēšanas pasākumos būtu izmantojami citi līdzekļi, piemēram, dienesta ierocis. Policists atvēra pasažiera pusē durvis, uz vairākām sekundēm ieliecās mašīnā, un atbilstoši kustību amplitūdai kaut kas tika nomests uz grīdas. Pabeidzot savas darbības, policists iztaisnojās un izpurināja cepuri.
Pienāca vēl viens policists, no automašīnas tika izvilkts apsūdzētā paziņa un nekavējoties ieslēgts rokudzelžos. Turpmāk notiekošais ir prettiesiskuma un totālas patvaļas paraugdemonstrējums.
Kā redzams no lietā esošajiem foto un video, viens no policistiem, paskatoties pa malām un redzot, ka neviens nevēlams aculiecinieks nevēro notiekošo, no vietas, kur bija ieliecies kolēģis (ar cepuri rokās), paceļ baltu maisiņu. Tālāk policists mēģina to ielikt pasažierim bikšu aizmugurējā kabatā. Uz ko pasažieris reaģē, mēģinot apskatīties, ko policists cenšas ielikt viņa kabatā, bet tiek ar spēku piespiests pie automašīnas. Policista mēģinājumi ir nesekmīgi.
Viens no klātesošajiem policistiem, noskaidrojot pasažiera vārdu un uzvārdu, norāda, ka tas nemaz neesot īstais klients. Īstais esot automašīnas vadītājs. Policists, kurš neveiksmīgi mēģināja ievietot pasažiera kabatā līdz paņemto maisiņu, saprotot, ka persona, kura viņu interesē, ir vadītājs, nekavējoties nomet maisiņu automašīnā pasažiera pusē uz grīdas, no kurienes tas tika pacelts pirms tam.
Gan vadītājs, gan pasažieris tiek aizturēti un nogādāti Valsts policijā. Jānorāda, ka piemestais maisiņš vairāku stundu garumā līdz automašīnas kratīšanai Valsts policijas teritorijā atradās mašīnā.
Gan no foto, gan video ir redzams, ka policijas darbinieks maisiņu izņem no automašīnas salona, kur to iepriekš ievietoja cits policijas darbinieks, un cenšas ielikt pasažiera kabatā, tomēr pēcāk notiesāts tiek automašīnas vadītājs.
Maisiņa atrašanās vieta tiek norādīta - pasažiera pusē uz grīdas. Tātad varētu domāt, ka loģiskāka maisiņa sasaiste būtu ar pasažieri. Bet, kā jau iepriekš minēts, tad īstais/vajadzīgais „klients” esot bijis tieši vadītājs. Un, lūk, kāpēc tieši vadītājs.
Vien dažus gadus pirms šī incidenta automašīnas vadītāju jau mēģināja aizdomīgi līdzīgā veidā "novākt". Proti, Valsts policijas darbinieks, kurš ir arī šīs lietas idejiskais autors un aktīvs dalībnieks, safabricēja kriminālprocesu ar piemestām narkotiskām vielām, - toreiz gan automašīnas vadītāju attaisnoja un izmaksāja kompensāciju, savukārt policijas darbinieks ne vien palika nesodīts, bet gan arī apsolījās panākt sev vēlamo rezultātu. Un šoreiz vismaz pagaidām tas ir izdevies - automašīnas vadītājs ticis pie reāla cietumsoda.
Atsevišķi ir aplūkojami apsūdzētā vainīguma pierādīšanā izmantotie pierādījumi, pareizāk – to trūkums. Tie ir - automašīnas vadītāja pirkstu nospiedumu neesamība, nepatiesās ieinteresēto policistu liecības un iepriekšējās sodāmības, t.i. pēc principa - rokas ir, tātad varēja izdarīt. Tiesu nav interesējuši automašīnas vadītāja vainu izslēdzošie apstākļi, policijas darbinieku acīmredzami pretrunīgās liecības un citi būtiski apsvērumi, kuri norāda uz policijas darbinieku prettiesiskām darbībām pierādījumu nodrošināšanas procesā un vadītāja nevainīgumu.
Apzinoties krimināllietas pretlikumīgo dabu un pierādījumu iegūšanas prettiesiskumu, tiek mainīta noziedzīga nodarījuma kvalifikācija uz "maigāku", bet sods tiek noteikts tuvu maksimāli iespējamajam - 6 gadi. Tiesa sēdēs neslēpti izrādīja vienaldzību pret jebkādiem pierādījumiem, kuri norāda uz apsūdzētā nevainīgumu. Tiesa ir pat interpretējusi liecības un videoierakstā redzamo par labu policijas darbinieku izvirzītajai versijai, t.i. selektīvi izvēlējās tikai to, kas der apsūdzībai, bet, ja neder, tad atbilstoši vēlamajam rezultātam interpretēja to.
Aizturēšana bija notikusi pie degvielas uzpildes stacijas, kura ir aprīkota ar videonovērošanas kamerām. Tomēr kameru ieraksti dīvainā kārtā bija zuduši. Tā kā aizturēšanā piedalījās ceļu policijas darbinieki, tad tika lūgts izsniegt dienesta transportlīdzekļa videokameras ierakstus. Tomēr arī šie ieraksti sākotnēji bija zuduši.
Dīvainību netrūkst arī apstāklī, ka aizturēšanas operācijā netika veikta video fiksācija, t.i. neviens no policijas darbiniekiem nefiksēja aizturēšanu. Vēl jo vairāk dīvaini tas šķiet tamdēļ, ka policijas darbinieki visi kā viens norādīja, ka pirms aizturēšanas tika veikta detektīvdarbība un operatīvās darbības pasākumi, bet novērojamā objekta darbības netika fiksētas ar atbilstošiem tehniskiem paņēmieniem (netika veikta ne audio, ne video, ne foto fiksācija).
Pēc ilgstošiem centieniem izdevās iegūt ierakstu no ceļu policijas transportlīdzekļa videokameras, kurš tad arī atklāj, kas un kā īsti noticis. Zīmīgi, ka vienīgais, kurš lietoja cimdus, bija policists, kurš sākotnēji centās maisiņu ielikt pasažiera bikšu kabatā, bet pēcāk to nometa automašīnā uz grīdas. Cimdu esamība norāda uz iepriekšēju lomu sadalījumu un piesardzību nolūkā izslēgt identificējamu pirkstu nospiedumu esamību.
Tāds, lūk, tiesiskums, likums un kārtība. Atliek vien minēt, cik cilvēku ir trāpījuši šādu "centīgu" policistu izstrādē un nokļuvuši nebrīvē. Aicinu atbildīgās amatpersonas, it sevišķi valsts policijas priekšnieku, kurš līdz šim sevi ir pozicionējis kā taisnīgu un likumu cienošu, iesaistīties un izvērtēt iesaistīto policijas darbinieku rīcību. Šāda valsts policijas amatpersonu rīcība ir, maigi izsakoties, too much.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
