Iesaki rakstu: 
Iespējams, šos vārdus vēlējos rakstīt jau pēc Gada balvas sportā, kas atturības biedrības Ziemeļblāzma namā notika 27. decembrī. Šo rindu autors nav nedzērājs, bet jutās gauži pārsteigts, ka atturības biedrībā sporta balvas pasniegšana sākas ar alkohola glāzi.
Šķiet, Latvijas krējums, kas bija sabraucis uz šo pasākumu, tērpušies garās kleitās un smokingos, par Augustu Dombrovski un atturības biedrību neko nebija dzirdējuši, tādēļ malkoja ar lielu kāri. Paldies Dievam, premjers Valdis Dombrovskis pamanīja tieši šo pašu nesakritību un dzēra sulu.
Mainās laiki, mainās tikumi. Un tomēr – alus balle atturības namā ir kaut kas pārmēru cinisks.
Atturības biedrības Ziemeļblāzma nams ir latviešiem būtisks ne tikai tādēļ, ka ir Vecmīlgrāvja sirds, bet arī tādēļ, ka tā celtniecība lika pamatu Latvijas mecenātisma tradīcijām un vispārnacionālu problēmu risināšanas konceptam. Augusts Dombrovskis par savu dzīvi ir atstājis gauži daudz pieņēmumu un leģendu, bet aiz viņa palikuši darbi un sakopts Vecmīlgrāvis.
Augusts Dombrovskis dzimis nabadzībā, skolās negājis, tomēr kļuvis par izcilāko latviešu mecenātu. A. Dombrovska uzņēmēja talants un spēja nopelnīto naudu likt lietā savas tautas kultūras un izglītības vajadzībām ļāva īstenot viņa idejas, turklāt viņš mācīja tautiešus atturēties no dzeršanas un veidoja latviešos atziņu, ka atturība ir vērtība.
Augusts Dombrovskis dzimis 1845. gadā 16. jūlijā Ķengaragā trūcīga zvejnieka ģimenē. Jau zēnībā sācis patstāvīgas darba gaitas. Viņa pirmais biogrāfs J. Kreicbergs saka, ka vienīgais greznums, ko vecāki varēja dot savam dēlam, bijis Romas valdnieka Augusta vārds. Augusts Dombrovskis skolu nav varējis apmeklēt pat ne vienu dienu. Pašmācībā iemācījies lasīt, rakstīt, rēķināt, apguvis svešvalodas, būvniecības prasmes un arhitekta iemaņas.
14 gadu vecumā A. Dombrovskis sāka strādāt pie sava radinieka Jēkaba Dombrovska kokzāģētavā, kur viņš nokalpoja 25 gadus. Radinieks, redzot viņa spējas, pakāpeniski izvirzīja viņu atbildīgos posteņos. Viņa pirmais patstāvīgais darbs bija pludināt plostus pa Daugavu cauri tiltiem uz Mīlgrāvi. Viņš sāka konstruēt un būvēt prāmjus lihterus, kas atviegloja darbu. 1884. gadā A. Dombrovskis uzbūvēja velkoni Parāts.
Augusts Dombrovskis bija mazumiņu iekrājis un 1887. gadā Vecmīlgrāvī kopā ar trim kompanjoniem nodibināja kokzāģētavu, kas nesa labu peļņu. Viņš palīdzēja saviem strādniekiem uzcelt ģimenes mājas, lēti un uz ilgtermiņa nomaksu pārdodams kokmateriālus. Lai strādnieku bērniem būtu iespēja mācīties, viņš 1900. gadā Mīlgrāvī uzbūvēja t.s. Zaļo skolu un bērnudārzu, sagādājot arī visus nepieciešamos mācību līdzekļus. Skolā mācīja par brīvu ne vien strādnieku bērnus, bet arī citus mazturīgo vecāku bērnus un bāreņus. Arī bērnudārzā uzraudzība un mācības bija par brīvu, bet par uzturu bija jāmaksā tikai 2—3 kapeikas dienā.
1903. gadā Mīlgrāvja Sadraudzīgās biedrības sapulcē Augusts Dombrovskis ierosināja to pārdēvēt par atturības biedrību Ziemeļblāzma un atteikties no alkohola lietošanas biedrības telpās. Atturības biedrība Ziemeļblāzma kļuva par labu paraugu citiem ļaudīm Latvijā, kuri saprata, cik daudz nelaimju latviešiem nesusi pārmērīgā alkohola lietošana, ko visādā veidā veicināja cariskajā Krievijā.
Augusts Dombrovskis uzbūvēja biedrības māju, kurā bija zāle 2000 personām, ēdnīca, bibliotēka, telpas sapulcēm, kursiem. Ēkas būve izmaksāja vairāk nekā 100 000 rubļu. Ziemeļblāzmas namā notika teātra izrādes, koncerti, priekšlasījumi - tā kļuva par visa Vecmīlgrāvja kultūras centru.
Ziemeļblāzmu iekļāva Augusta Dombrovska veidots parks ar vairāk nekā 1000 koku un krūmu, iekoptiem celiņiem, mākslīgām klintīm un lapenēm. Parkā varēja ieiet ikviens, un tas kļuva par iemīļotu svētku norises vietu. Rodas jautājums, kādu peļņu guva ārēji necilais kokapstrādes uzņēmums, ja par tā peļņu uzņēmējs varēja veikt tik dižas lietas.
Cariskās Krievijas armijas soda ekspedīcija biedrības namu 1906. gadā nodedzināja. Augusts Dombrovskis nepadevās - cēla no jauna. 1913. gadā ēku atklāja - vēl skaistāku, būvētu pēc paša A. Dombrovska projekta. 1908. gadā Dombrovskis nodibināja proģimnāziju, bet latviešu inteliģences atpūtai un jaunradei uzcēla t.s. Burtnieku namu, kurā ilgāku laiku dzīvoja un strādāja J. Akuraters, K. Barons, J. Poruks, K. Skalbe u.c. Īres maksa bija gluži simboliska, jo A. Dombrovskis cerēja, ka Burtnieku nama iedzīvotāji palīdzēs celt kultūras līmeni Vecmīlgrāvī. Savā vērienīgajā mecenāta darbā viņš daudz palīdzēja tiem latviešu kultūras darbiniekiem, kas apzināja un vāca tautas garamantas, viņš daļēji finansiāli atbalstījis arī Krišjāņa Barona darbu latviešu tautasdziesmu vākšanā un kārtošanā.
Ir gana daudz pieņēmumu, kur Augusts Dombrovskis ņēmis lielo naudu šo projektu īstenošanā. Katrā ziņā šādu naudu tolaik nevarēja pienest kokzāģētava, nelielā Vecmīlgrāvja osta un daži citi Augusta Dombrovska biznesi. Valda pieņēmums, ka Augusts Dombrovskis bijis visai lielas nevalstiskas organizācijas kasieris. Viņš pats atzinis, ka ēku būvei esot bijis kāds anonīms mecenāts, taču iespējams, ka Augusta Dombrovska kabatā vienkārši atradās kāda ordeņa vai sociāldemokrātu maciņš. Par pēdējo liecina arī Krievijas melnsimtnieku vēlme iznīcināt A. Dombrovska biznesu un labdarības struktūras. Nevarēja pierādīt saistību, taču piesēja pie koka un ēku nodedzināja acu priekšā.
Nenovērtēta loma A. Dombrovska cīņā pret alkohola postu bijusi Martai Riņķes jaunkundzei, kuru Augusts Dombrovskis bija sūtījis mācīties Berlīnes Pestalocija un Frēbela nama un saimniecības institūtā Letehaus. Marta Riņķes jaunkundze vadīja bērnudārzu, kas izveidojās par paraugiestādi, uz ko mācīties brauca citi pedagogi, bet vēlāk arī atturības biedrību Ziemeļblāzma. Leģendas stāsta par viņu attiecībām, kamdēļ parkā ozoli stādīti A formā kā Augusts, bet liepas M formā kā Marta. Savukārt Andreja Upīša romānos visi kapitālisti bija vīreļi ar sirmu ķīļbārdiņu un viegli bija atpazīstams Dombrovskis, kurš Andreju Upīti bija atbrīvojis no skolotāja amata tikai tamdēļ, ka arī Upītim Riņkes jaunkundze likusies pārlieku tīkama.
Un tomēr – mūsu mīļotais kultūras nams Ziemeļblāzma ir radīts, lai latviešus atradinātu no dzeršanas netikuma. Alus balles rīkošana Ziemeļblāzmā ir ne tikai necieņa, bet arī ļaunprātīga ņirgāšanās par latvietības vēsturi, par latviešu uzņēmējdarbības un pat kultūras vēsturi.
Godātie alinieki! Jautājums nav – vai ir jāsalīdzina gadā paveiktais. Ir jāsalīdzina. Vai ir pozitīvi jāvērtē alus darītāju veikums ekonomikā? Ir jānovērtē. Vai ir alus ražotājiem jāpasniedz balvas? Ir jāpasniedz. Bet tas nav jādara atturības namā, kaut vai aiz cieņas pret savas tautas vēsturi.
Augusts Dombrovskis miris 1927. gada 13. novembrī, apbedīts Ziemeļblāzmas dārzā zem paša stādītiem kokiem, viņa kapa pieminekli 1934. gadā veidojis Gustavs Šķilters. Rodas iespaids, ka alus ražotāji nolēmuši ar alu nolaistīt mecenāta kapu.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
